Savulaik, mācoties Dārziņskolā, nedaudz draudzējāmies ar Martu Kristiānu – viņš vienmēr stāstīja, kāds tēvam jauns "sintiņš", kāds autiņš, kas interesants notiek, un tas viss man likās kāda tāla, neaizsniedzama "lielā gara" fiziskā, reālā "kaut kur" esamība. Nekas satiekams, parunājams, sarokojams. Atšķirībā no Raimonda Paula, kurš licies omulīgs, paskarbs jokotājs, kuram, šķiet, nedaudz kautrīgs draudzīgums pret svešiniekiem tomēr nav svešs. ImKu ieraugot TV ekrānā, klausoties viņa balsi vai redzot uz skatuves, viņa aura, vismaz agrāk, uz mani iedarbojās ezotēriski, kā Jēzum līdzīgais zīmētais viņa tēls uz skaņuplates "Rīta cēliens" senā izdevuma.
Bildēs viņš smaida, laikam jau ir draudzīgs, bet viņa acis raugās it kā no kādas paralēlas dimensijas, un, ievadā noslēdzot šo portretisko impresiju, – lai arī esam kolēģi, vienā mākslas laivā airētāji, ja man arī būtu iespēja ar Imantu Kalniņu tikties, runāties, es laikam būtu satraukti sabijies. Bet droši vien kā jau introvertam manas izjūtas ir maldīgi paranoiskas.
Ar šo raksturojumu negribu teikt, ka Imants Kalniņš ir svētais, kā mācību grāmatās nereti portretē slavenus komponistus. Pasarg' Dievs! Turklāt absolūti nerezonēju ne ar viņa pēdējo gadu publisko pārliecību, ne pēdējās pāris desmitgadēs radīto (un radīts, salīdzinot ar 70., 80. gadiem, diemžēl salīdzinoši nedaudz). Vienlaikus turos pie domas, ka katram ir tiesības būt dziļam savā patiesībā, ja tā sagādā gandarījumu un pozitīvas pārmaiņas vismaz pašam sev.
Un tomēr. Ja jau par svētumu – Latvijas kultūras dārgumu altārsargi un kanonizētāji daudzas Kalniņa dziesmas, teātra un kino mūzikas fragmentus un varbūt 4. simfoniju būs iesēdinājuši neaizskaramo dārgakmeņu vērtību dzintara bruņumašīnā. Novērtējumam, visdrīzāk, jāpiekrīt. Arī man pašam Kalniņa mūzikā ir kas tāds, ko es, līdzīgi kā viņa jaunības Jēzum līdzīgā tēla esamībā, nespēju izskaidrot un kas uz mani iedarbojas tajos līmeņos, kuros dažkārt paralizējas jebkādas spējas vērtēt profesionāli, un, man jāatzīst, ka skanošais mani, iespējams, kā samērā romantiski sentimentālu cilvēku ir pilnīgi pārņēmis savā varā.
Tas sākās jau ļoti sen. 1980. gadā es ļoti raudāju, redzot, kā Maskavas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā gaisā ceļas lācītis Miša. Tā dziesma mani aizgrāba līdz tiem dziļumiem, kuru klātbūtni jūtu, un tajos ciemojos arī nākamo 41 gadu. Toreiz man bija divi gadi. Protams, šīs mūzikas autors nav Imants Kalniņš. Taču tādu pašu, ja ne lielāku raudienu no manis vilka ārā ap to pašu laiku radītās Rozes Stiebras multiplikācijas filmas "Zaķīšu pirtiņa" fināls. Arī tagad tas būtu viens no drošākajiem manis ļoti ātras saraudināšanas līdzekļiem. Es neprotu pietiekami profesionāli izskaidrot, tieši kāpēc. Intonācijas, zaķi, formas, ļoti, ļoti skumja melodija. Gandrīz vai tāda pati kā filmas "Ezera sonāte" stīga – kolīdz pielipusi, no tās nespēj tikt vaļā. Un diena kļūst apātiskas melanholijas pielaistīta.
Cits ļoti agrīns motīvs – viena no pirmajām dzīvē apmeklētajām teātra izrādēm – "Princis un ubaga zēns". Atkal jau – izrāde saistījās ar asarām, jo laikam biju ļoti mazs, viss bija ļoti apnicis, gribējās mājās, un kāda gan tur vēl Kalniņa mūzika.
Tā arī izvēlējos šīs esejas virsrakstu – lielā mērā Kalniņš ir bijis viens no komponentiem, ar ko, gribi vai negribi, esmu sācies un kas mani, vismaz kādu laiku, ir pavadījis. Un tad – palaidis. Par to – vēlāk.
Savu muzikālo gaitu sākumā biju kļuvis par pastāvīgu Alda Ermanbrika TV raidījuma "Varavīksne" fanu – toreiz mani vienlīdz interesēja gan Mocarts, gan Maikls Džeksons, bet astoņdesmitie bija arī grupas "Turaidas roze" laiks. Tajā dzīves posmā grupas "Menuets" skanējums nez kāpēc man likās svešāks nekā daudz eksperimentālākais, ar dažādiem sintezatoru tembriem bagātais "Turaidas rozes" poētiskais gars. Arī "2xBBM", ārtroku un smagākas ģitārmūzikas šarmu iepazinu tikai krietni vēlāk, un ir tik žēl, ka saglabājies maz šī perioda ierakstu.
"Turaidas rozes" koncerts bija arī viens no pirmajiem populārās mūzikas koncertiem, ko savā dzīvē apmeklēju. Ap to pašu laiku – iespaidīgais rokoperas "Ei, jūs tur!" TV iestudējums ar Igora Siliņa un Ievas Akurāteres "Ko tu domā?" un asiņu traipu uz sienas finālā, kas augošā bērnā raisīja pagaidām neatpazītas emocijas. Vēlāk – dārgums – grupas "Jumis" plate ar angliski ieskaņotām Kalniņa dziesmām. No tām manā virzienā vēdīja Vecrīgā nopērkamo importa košļeņu "Donald" un brīvības smarža – bija sākušies deviņdesmitie. Skolā, pionieru kaklautus nomainot prievītēm un auseklīšiem, skan joprojām manā uztverē dīvainākā Kalniņa dziesma – "Veltījums Tautas frontei". Paša ImKas kolorītā balss tāda kā stūraina agrīnu datorspēļu mūziku atgādinoša sintezatora pavadībā, ar raksturīgiem asiem solo pīkstieniem, kas ik pa laikam dur bungādiņās, kā no "Attari" videospēļu saloniem turpat ap skolas stūri.
Tas, par ko Kalniņu esmu cienījis īpaši, – spēju mūziku nešķirot žanros un gan dziesmas, rokmūziku, gan simfonijas, operas un oratorijas uzskatīt par nedalāmu, vienlīdz spriegu un veselīgu asinsriti. Un tā mūsu mūzikā veiksmīgi var atļauties uzskatīt tikai Imants Kalniņš.
Arī pirmā pieredze ar Kalniņa simfonismu notika pamatskolā, kad biju nolēmis izveidot pats savu skaņuplašu kolekciju. Divas no pirmajām platēm, kuras Elizabetes ielas nelielajā plašu veikalā gribējās nopirkt, bija Pētera Vaska zeltainā simfoniskās mūzikas ripa, kā arī Imanta Kalniņa ceturtā Leonīda Vīgnera lasījumā. Nebūšu oriģināls, arī es, līdzīgi kā daudzi, biju šīs mūzikas apburts tik ļoti, ka plate tika nospēlēta līdz nelietojamai kondīcijai. Varbūt tāpēc mana šīs simfonijas versija noteikti ir un paliek cenzētā, bez vokāla finālā. Ar Vīgneru. Kalniņa piektā, vēlāk trešā, otrā, pirmā, koncerti, oratorijas pie manis atnāca ļoti pakāpeniski, pēcāk arī pašrocīgos meklējumos radio arhīvos. Atceros saviļņojuma brīdi, kad skolā beidzot izdevās atrast vārdu slavenākajam fragmentam no oratorijas "Rīta cēliens". Mūzika majestātiski dārdēja kādā Dārziņskolas klasē, bet negribējās taču lauzties svešā stundā un jautāt: "Kas tas ir?"
Veids, kā Imants Kalniņš veido simfoniskā orķestra audumu no 3. līdz 5. simfonijai, ir savpati unikāls. Īpaši, salīdzinot to ar viņa agrīnāko klasiskās mūzikas šķautni. No vienas puses – instrumentācija dažkārt varētu likties vienkārša, pat primitīva, taču viņam raksturīgie paņēmieni un tembru kombinācijas, kuras cita autora kontekstā, ļoti iespējams, neskanētu nekā... Kalniņš tās padara daiļas, graciozas. Arfas solo un stīgu instrumentu pizzicato, basklarnetes un čelestas dueti, zvani un klusinātas flautas, virmojumi, pulsācijas...
Un, lai arī pats Kalniņš uz saviem agrīnajiem darbiem lūkojas kā uz jaunības maksimālisma eksperimentiem, vispirms jau – neko sevišķi eksperimentālu tajos nesaskatu, bet Kalniņa 1963. gadā radītais čello koncerts, kurš radies tikai četrus gadus pēc, iespējams, tā laika kolosālākā šī žanra darba – Dmitrija Šostakoviča pirmā čello koncerta –, ir vienlīdz spilgts, ja ne pat daudzējādās kvalitātēs to pārspēj, un kā toreiz vēl studenta darbs joprojām raisa manī apbrīnu.
Vai daudz ir komponistu, kuru dažādām padomju režīma atribūtikām veltīto mūziku gribas un var klausīties arī šodien? "Oktobra oratorija", dziesmas "Ļeņinam", "Ļeņina doma" vai kantātes formas darbs "Plauksti, mūsu Republika" ir muzikāli šedevri. Tālā redzes atmiņas nostūrī kādi no astoņdesmito deju svētkiem, kur tautumeitas un tautudēli Nīcas tautastērpos (ilgu laiku tas lika man domāt, ka vienīgi tā izskatās latviešu tautastērps) paceltām rokām pie pēdējā minētā darba mūzikas veidoja glītus ornamentus. Grūti pateikt, kāpēc šī, tomēr konjunktūras, mūzika ir tik spēcīga. Vai tāpēc, ka ar pārliecību rakstīta, vai gluži vienkārši Kalniņa talants nespēj noslīkt pat "mīļajam mieram vajadzīgos" darbos?
Kalniņa kora mūzika... "Lūgšana" – dziesma, kuru uzskatu par vienu no visiedarbīgākajām, sakrālas skumjas raisošām latviešu kora mūzikas melodijām, līdzvērtīgu Mārtiņa Brauna "Saule. Pērkons. Daugava" un tautasdziesmas "Pūt, vējiņi!" apdarei. Fināla dziesma. Nopietnības pilns atvadu sentiments. Knuta Skujenieka dzeja. Nepasakāmi trausla.
Deviņdesmitajos pats sevi jau varēju sākt uzskatīt par pavisam jaunu komponistu. Laiks, kad lenšu magnetofonu un sintezatoru biju nolicis kaktā, taču labprāt klausījos populāro mūziku. Un tad, pēc daudziem gadiem, atkal šedevrs – bieži braucu pie draudzenes Jelgavā, un spītīgi katru reizi pa ceļam klausītā albuma "Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet" kasete pārmērīgas slodzes dēļ beigās attiecās skanēt, sabirza. Līdzīgi kā savulaik 4. simfonija. Šo albumu mocīju paralēli citai aktualitātei –"Massive Attack" "Mezzanine" – tā, lai nedaudz ļautu lentei atdzist.
Aizejošā gadsimta noslēgumā –"Autobusa debesīs" pirmsākumi – tur ne tikai muzicēja divi mani tā laika draugi, bet arī, studējot Viļņā, biju paņēmis līdzi pirmo viņu kaseti, un kopīgi ar lietuviešu draugiem to kopmītnēs klausījāmies. Viņiem šī mūzika tik ļoti gāja pie sirds, ka ar raksturīgo, maigi košļājošo lietuviešu valodas akcentu regulāri gaiteņos skanēja "Vai jūs zināt, kas mēs esam, vai jūs zināt, kas ir kas?".
Un tad Kalniņš man beidzas.
Beidzas aktuālais, secīgais Kalniņš. Regulāri klausos, pārklausos viņa simfonijas, atklāju sev jau minēto čello koncertu, koncertu orķestrim, agrīnās simfonijas, dažu nedzirdētu dziesmu, bet laikam tomēr piederu pie tiem, kas ar sirds dziļākajiem nostūriem nesatver Imanta Kalniņa sekojošo simfoniju suģestiju. Bet jaunu dziesmu – nav. Nav jāmeklē iemesli, attaisnojumi vai jākritizē – tas ir klusums, kas iestājas man personīgi.
Varbūt īstais mākslinieka patiesums – apstāties, baudīt padarītā starojumu, neražot, dzīvot saskaņā, izvirzīt citas prioritātes, nepierādīt. Vienkārši dzīvot. Varbūt pat kādas līdzības ar somu dižgaru Sibēliusu, kurš, pilnībā pārstājis radīt, dzīvoja dzīvi vēl vairākus gadu desmitus.
Kas ir "latviska" mūzika? Šis apzīmējums, iespējams, Kalniņam piedēvēts vairāk nekā kādam citam mūsu mūzikā. Jā, Imants Kalniņš 5. simfonijā iet caur sidraba birzi, bet, pat ja neietu, man viņa mūzika vienalga šķiet izteikti latviska. Bet kāpēc? Nezinu. 4. simfonijas lēnajā daļā ataust Vecrīgas ainava pēc vasaras lietus, dziesmās – saulaina Sabile vai Daugava pie Ķīpsalas, citur – rudenīga pastaiga pa Liepājas piejūras ielām. Neizskaidrojami. Vai Kalniņš saprotams tikai latviski? Riskēšu apgalvot, ka jā. Francijā vai Meksikā viņa savirknētās skaņas spoguļosies tieši tādas pašas, bet, iespējams, liksies bālākas un neizteiksmīgākas vai vismaz – bez vajadzīgā konteksta. Bez ugunskura jūrmalā, bez mīlētāju trauslajiem pirmajiem pieskārieniem Jāņu naktī, ceriņu smaržas, galu galā – bez dzejas jēgas, bez tām kalniņiskajām harmonijām, saldskumjajām melodijām, negaidītajiem pagriezieniem, ko mūzikas mācību grāmatas analizēt nespēj, bet mūsu zemes dzirdētājs satver, atkal jau ar to netveramo lidojošā sentimenta maņu. Pat neņemot vērā to, ka Kalniņš mīlējis un sapņojis par Ameriku, jaunībā bijis Rietumu progresīvroka dūmu un ilgstamības biezi piesūcinājies un ar savu viltīgo smaidu smaidījis visam pāri, nekas, pilnīgi nekas nelīdz pret bezkompromisā taisno un spītīgo elektriskās ģitāras "Pūt, vējiņi!".Trekni. Jaudīgi. Skaidrs, ka no šejienes. Un, esmu pārliecināts, vienmēr daži no mums sāksies un turpināsies ar Imantu Kalniņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
