Māksla bez filtra. Saruna ar kolumbiešu čellistu Santjago Kanjonu-Valensiju

Jau vēstīts, ka no 22. līdz 24. septembrim Cēsīs norisināsies jau par tradīciju kļuvušais čellu mūzikai veltītais festivāls "Čello Cēsis", kas ikreiz klausītājiem piedāvā ielūkoties gan čella zelta repertuārā, gan unikālās un vēl neredzētās mūzikas norisēs. 23. septembra koncertā "Divi čellkoncerti diviem solistiem" pirmo reizi uz Latvijas skatuves varēs dzirdēt divu jaunu un pasaules atzinību guvušu čellistu – Džemina Hana (Jaemin Han, Dienvidkoreja) un Santjago Kanjona-Valensijas (Santiago Cañón-Valensia, Kolumbija) – spēli. Abi mūziķi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Pogas vadībā atskaņos divus izcilus koncertus. Džemins Hans būs solists Dmitrija Šostakoviča Pirmā čellkoncerta atskaņojumā, savukārt šīs sarunas varonis – Santjago Kanjons-Valensija – klausītājiem piedāvās savu Kamila Sensānsa Pirmā čellkoncerta interpretāciju.

Baiba Santa Vanaga: Cik noprotu, nupat atgriezāties no Dienvidkorejas.

Santjago Kanjons-Valensija: Jā, vakar atgriezos Vīnē. Dienvidkorejā piedalījos samērā nesen izveidotā festivālā – "Mostly Cello Festival" -, kas norisinājās Seulā. Man bija divi koncerti. Viens no tiem bija solokoncerts, kurā izpildīju Baha, Džordža Kramba, kā arī savu mūziku, savukārt otrā uzstājos kopā ar pianistu. Man patīk savas programmas veidot mazliet netipiskas, nepieradinātas – otrajā koncertā bija kombinācija ar Ravēla, Perta, Debisī, Šnitkes opusiem. Piedalījos arī lieliskās meistarklasēs un uzstājos noslēguma koncertā ar čellistiem no Dienvidkorejas. Tās bija divas intensīvas, bet ļoti aizraujošas nedēļas.

Jūsu repertuārs ir ļoti daudzveidīgs – no senās līdz laikmetīgajai mūzikai. Kas ir mūzika, kas jūs raksturo kā mūziķi?

Laikmetīgā mūzika viennozīmīgi atrodas šajā kategorijā. Tā man ir ļoti svarīga. Atskaņot nesen radītu darbu – šis process man iedod ļoti daudz. Protams, ir nepieciešams atskaņot arī ierasto repertuāru, bet tikpat nozīmīgi ir neaizvērt prātu laikmetīgajai mūzikai. To spēlēt ir ļoti aizraujoši un apbalvojoši. Nav svarīgi, vai tas ir pirmatskaņojums, vai nav, tas ir kaut kas, ko izbaudu. Turklāt, ja tev ir tiešs kontakts ar komponistu, tas šo pieredzi padara vēl interesantāku. Neskaitot laikmetīgo mūziku, priecājos atskaņot arī 20. gadsimta darbus. Alfrēds Šnitke droši vien ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Tad nāk senā mūzika – gan Bahs, gan kaut kas no renesanses un pat viduslaikiem. Man patīk arī tradicionālais čella repertuārs, tai skaitā, izcilie romantisma laikā radītie koncerti. Piemēram, Sensānsa Čellkoncerts, ko atskaņošu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kamēr vien ir dažādība, esmu priecīgs. Bet mani galvenie pieturas punkti ir senā mūzika, 20. gadsimts, laikmetīgie opusi.

Jūsu biogrāfija sākas ar teikumu: "Kolumbiešu čellists Santjago Kanjons Valensija ir ražīgs solists, komponists, ierakstu mākslinieks, gleznotājs un fotogrāfs". Diennaktī ir tikai 24 stundas. Kā to visu var iespēt?

Interese par gleznošanu man ir bijusi vienmēr. Tuvākajā ģimenes lokā visi esam mūziķi, taču ja skatāmies uz dzimtas koku plašāk, tajā ir trīs profesionāli gleznotāji – mans vectēvs un divi onkuļi. Mūsu mājās ir tik daudz gleznu un citu mākslas darbu. Jau no bērna kājas vecāki regulāri veda mani un māsu uz muzejiem. Tāpēc šo vizuālās mākslas "garšu" sajutu ļoti agri. Visi bērni mīl zīmēt, taču pieaugot tas ir palicis ar mani. Ikreiz, kad man ir brīvs laiks, piemēram, šobrīd, kad Vīnē esmu pāris dienas, pirms dodos uz nākamo koncerta norises valsti, man vienmēr ir izlikts audekls un krāsas. Viss ir gatavs. Un ikreiz, kad parādās iedvesma, es dodos gleznot.

Kad runa ir par gleznošanu, nejūtu pārāk lielu spiedienu – tas man ir personisks process, un tā ir mana brīvība, kā parādīt, ar ko patiesi lepojos. Un varbūt noslēpt to, ar ko īsti nelepojos. Bet man nav sajūtas, ka visu laiku kaut kas obligāti jārada. Tas ir mans brīvais laiks. Tomēr ļoti iespējams, ka nākamgad veidošu savu darbu izstādi, par ko esmu ļoti priecīgs.

Par fotografēšanu stāsts ir līdzīgs. Ar to nodarboties gan sāku nedaudz vēlāk, kad man bija 16 vai 17. Dabūju savu pirmo fotokameru un, mīlestības pret estētiku un mākslu vadīts, sāku to apgūt. Vēlāk sāku fotografēt sevi, ko daru vēl joprojām. Tad – fotografēt draugus. Turklāt, šo aizraušanos vienmēr vari ņemt sev līdzi – ikreiz, kad ceļoju, man līdzi ir fotokamera vai vismaz telefons, jo mūsdienās ar to arī var uzņemt lieliskas kvalitātes attēlus. Fotografējot dienu no dienas, tā ir kļuvusi par samērā nozīmīgu manu dzīves daļu.

Aktīvi atrodoties gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā – vai šīs divas pasaules papildina viena otru?

Manā pieredzē noteikti. Piemēram, ikreiz, kad gleznoju, vienmēr jāskan mūzikai. Parasti mana māksla top tāpēc, ka kaut ko klausos. Bez tā būtu ļoti grūti radīt sev patīkamu gleznu – mūzika savā veidā diktē gan otas triepienus, gan krāsas, gan visu pārējo. Ar fotogrāfiju ir citādi, jo tā parasti ir dotā mirkļa norise. Tomēr ikreiz, kad publicēju fotogrāfiju savā "Instagram" profilā, to parasti parakstu ar kādu dziesmas citātu vai kādu tekstu, kas saistīts ar mūziku. Starp citu, runājot par manu nākamo koncertu, kas notiks Kolumbijā – tajā atskaņošu savā pēdējā albumā iekļauto mūziku. Tie ir galvenokārt laikmetīgās mūzikas opusi un manis radīti pasūtījuma darbi. Katram skaņdarbam esmu radījis arī gleznu, kas koncertā darbosies kā skatuves noformējums. Tas būs solo koncerts ar klausītājam mazliet piepildītāku pieredzi. Jā, tur būs mūzika, bet tajā būs arī vizuāls papildinājums – darbs, kas tapis, klausoties konkrēto opusu.

Un kādi ir jūsu iedvesmas avoti, atskaņojot mūziku?

Nepieskaroties tehniskajām detaļām, galvenais, atrodoties uz skatuves, ir veidot saikni ar publiku. Ar to domājot – ļaut viņiem sadzirdēt un saprast, ko vēlos pateikt ar mūziku, ko atskaņoju. Kad esmu nospēlējis, manuprāt, tiešām labu koncertu, tas rezultējas enerģijā, ko jūt virmojam gaisā. Apzinies, ka cilvēki tiešām pievērš uzmanību dzirdētajam, nevis vienkārši ir atnākuši uz koncertu. Šķiet, šo atšķirību protu atpazīt ļoti labi. Manuprāt, kad esi uz skatuves, ir jāspēj klausītājam kaut kas iedot līdzi. Manuprāt, tas ir vislabāk, ja klausītājiem ļoti patīk vai ļoti nepatīk, jo tad viņiem ir radies konkrēts iespaids par to, ko esi darījis uz skatuves. Ja ir kaut kas pa vidu, un koncerts ir pagājis nemanot, tad tam nav bijusi nekāda ietekme. Mūzika ir īslaicīga māksla, kas tevi skar dotajā mirklī un paiet. Ir svarīgi par to radīt atmiņu. Tad cilvēki tevi aicinās vēlreiz un vēlēsies dzirdēt vairāk tavu koncertu. Šķiet, tas ir mirklis, kad esi atradis un izveidojis īsto saikni. Tā mani iedvesmo un vēlos to sasniegt katru reizi, kad uzstājos.

Kā ar kompozīciju?

Komponēšana ir nesenāka mana nodarbošanās. Šobrīd radu darbus tikai savam instrumentam, vēl neesmu rakstījis stīgu kvartetus vai simfonijas. Tā ir vēl viena manas radošā izpausme. Kad gatavojos, daudz improvizēju, un katru reizi, kad nonāku pie kaut kā, kas man šķiet labs – kaut tas būtu 15 sekunžu fragments -, to parasti fiksēju balss ierakstos, lai neaizmirstu. Man ir milzīga šādu mazu skaņierakstu kolekcija, un katrs no tiem varētu tikt attīstīts pabeigtā kompozīcijā. Ikdienā klausos ļoti daudz un dažādu mūziku. Brīvajā laikā akadēmisko mūziku klausos pavisam reti. Galvenokārt skan smagais metāls un roks, arī elektroniskā mūzika un hiphops. Spektrs ir ļoti plašs. Un visa šī mūzika atrod ceļu manā improvizācijā un komponēšanā. Piemēram, mans darbs čellam solo ir spēcīgi iedvesmojies divās dziesmās, ko daudz klausījos, kad to komponēju. Tajā ir nosacīti citāti, un, izejot no tiem, radīju ko savu. Lielākā iedvesma kompozīcijā ir žanri, ko klausos ārpus akadēmiskās mūzikas.

Par pirmssākumiem nereti tiek aizmirsts. Kā nonācāt pie čella?

Sāku apgūt čellu, kad man bija četrarpus gadu. Mana mamma ir čelliste. Gribēju sākt ar fagotu, bet, kad tev ir četri gadi, tas īsti nav iespējams. (Smejas.) Manuprāt, šiem abiem instrumentiem ir kas tembrāli radniecīgs. Kad dabūju savu pirmo čellu, uz kā sāku mācīties, pilnībā iemīlējos. Nu sanāk, ka to spēlēju jau aptuveni 24 gadus, kas liekas ļoti daudz.

Šī būs pirmā reize, kad uzstāsies Latvijā, bet ne pirmā, kad uz skatuves tiksieties ar diriģentu Andri Pogu. Kur abi sastapāties pirmo reizi?

Pirmo reizi tikāmies Štutgartē. Tiku uzaicināts spēlēt ar Dienvidrietumvācijas Radio simfonisko orķestri, ja nemaldos, 2021. gadā. Protams, Andri Pogu zināju jau iepriekš, bet līdz šim mums nebija iespējas strādāt kopā. Mūsu kopējā sadarbība bija ļoti veiksmīga – nebija vajadzības daudz mēģināt, jo viens otru ļoti labi sapratām jau no paša sākuma. Priecājos ar viņu strādāt. Pēc koncerta Štutgartē domāju, ka šis noteikti ir diriģents, ar ko labprāt uzstātos vēlreiz. Kad man piedāvāja uzstāties Cēsīs ar šo pašu – Sensānsa Pirmo čellkoncertu – biju tiešām gandarīts.

Vai Andris Poga jums arī ir stāstījis kaut ko par Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri? Vai jums ir kādas ekspektācijas?

Nē, par orķestri gan nerunājām, taču esmu dzirdējis daudz labu lietu. Andris ir lielisks diriģents, tāpēc domāju, ka šis būs lielisks koncerts, lieliski mēģinājumi un kopumā lielisks laiks Latvijā.

Par Sensānsa Pirmo čellkoncertu runājot – Rahmaņinovs un Šostakovičs šo koncertu ir uzskatījuši par vienu no labākajiem čellkoncertiem vēsturē. Kādas kvalitātes, jūsuprāt, šis koncerts iemieso?

Pēdējos divos gados šo koncertu mani ir aicinājuši atskaņot vairākkārt. To čellisti sāk apgūt diezgan agri savā karjerā, taču es – pretēji – apguvu to samērā vēlu. Pat ja šis skaņdarbs nav garš, tas pasaka ļoti daudz. Tajā ir daudz lielisku melodiju, lielisku momentu. Tajā nav lieka aizpildījuma. Domāju, tieši tas padara šo darbu tik izcilu. Tas ir kā neliels dārgakmens čella repertuārā. Tāpat ir ar Sensānsa Otro čellkoncertu, lai gan to atskaņo krietni retāk. Otrais koncerts ir vēl īsāks – tam ir divas, ne trīs daļas. Man šķiet, ka Sensānss ļoti prasmīgi spēj nelielā kompozīcijā pateikt ļoti daudz. Neredzu, ka es varētu kādreiz nogurt atskaņot šo koncertu, kā tas varbūt ir ar citiem žanra paraugiem.

Par ieradumiem runājot, esat atskaņojis mūziku gan Amerikā, gan Eiropā, gan Āzijā. Vai esat novērojis, kā katrā no šīm vietām atšķiras klausītāju ieradumi, kultūra?

Jā, šis ir interesants jautājums, jo katrai publikai ir savs siltums, kura izpausme katrreiz nedaudz atšķiras. Nupat spēlēju Dienvidkorejā – gan tur, gan Japānā uzstājoties, publika parasti aplaudē ļoti ilgi, kas ir brīnišķīgi, taču šī nekad nebūs publika, kas piecelsies no sēdvietām un uzsauks "bravo!". Viņi ir atturīgāki. Taču siltumu izjūti tieši no tā, cik aplausi ir ilgi. Tā viņi izrāda apliecinājumu un, piemēram, vēlmi pēc piedevām. Uzstājoties Štatos vai Kolumbijā, klausītāji ir trokšņaināki – ja šai publikai patiks tas, ko dari, viņi lēks ārā no krēsliem un iedrošinoši iesvilpsies, izsauksies. Viņi ir vētraināki. Tas ir cita veida siltums un novērtējums. Nevaru spriest par klausīšanās ieradumiem, jo kamēr viņi klausās, es koncentrējos. (Smejas.) Jau ieminējos par saikni ar publiku – ikreiz, kad saprotu, ka klausītājs tiešām klausās, koncerts ir izdevies. Šī sajūta parasti ir vienāda, vienalga, kur koncertēju.

Kādas ir jūsu mākslinieciskās vērtības un vēstījums?

Domāju, ka galvenais, ko vēlos, lai cilvēki atceras – vai viņi klausās manu spēlēšanu, vai lūkojas uz manām gleznām – tā ir apziņa, ka parādu sevi pilnīgi godīgi. Ka esmu es pats un neslēpjos zem klišejām, vai daru lietas darīšanas pēc. Man ir ļoti spēcīga individualitātes izjūta. Vēlos, lai cilvēki atceras manu muzicēšanu vai to, kā radu mākslu – pa īstam, bez filtra. Kad runājam par interpretāciju – tas ir mazliet izaicinošāk, jo gandrīz vienmēr izpildām citu komponistu mūziku. Reizēm spēlē kaut ko, kas ir, pieņemsim, radīts divsimt gadus atpakaļ. Manuprāt , arī tad ir veidi, kā būt atklātam pret komponistu, cienīt viņa daiļradi, respektēt laikmetu, taču tam dot arī savu daļu – jo tomēr tu esi tas, kas šo mūziku spēlē. Atskaņotājs klausītājiem nodod savu versiju, kas atkarīga no tā, kā pats šo darbu izproti – vai tas ir Elgara vai Haidna opuss. Koncerti un uzstāšanās, ko atceros arī pēc daudziem, daudziem gadiem, ir tie, kurās esmu sajutis izpildītāja atklātību. Viņš realizē savu ieceri, respektējot mūzikas autoru un laikmetu. Protams, ir mākslinieki, kas uz skatuves dara pilnīgi jebko, ko vēlas – daudziem tas patīk, citiem ne. Es vairāk piederu pie otrajiem – man nepatīk visatļautība. Starp šiem diviem – iepazīstināt ar sevi un savu interpretāciju un saglabāt cieņu pret darbu – ir smalka līnija. Šāda veida godīgums man ir ļoti svarīgs un ceru, ka klausītāji to atcerēsies. Kad atrodos uz skatuves, sevi neredzu kā aktieri, kas spēlē lomu. Kad atskaņoju mūziku – tas ir mans veids, kā to labāk izprast. Ceru, ka tas rezonē ar klausītājiem.