Foto: Publicitātātes foto
2023. gada nogalē devos uz Teilores Sviftas koncertfilmu "Eras Tour" ar nodomu pavadīt izklaidējošu vakaru kinoteātrī un varbūt arī pašai priekš sevis noskaidrot, kur slēpjas šīs mūslaiku karstākās popzvaigznes fenomens. Pieredzētais izraisīja negaidīti spēcīgus iespaidus un sajūtas, ka radās vēlme to mēģināt formulēt arī rakstiski.

Teilores Sviftas vārdu vispirms atklāju nevis caur viņas mūziku (iespējams, pašai nezinot, kādu no viņas dziesmām kaut kur fonā biju dzirdējusi), bet gan pirms gada noskatoties dokumentālo filmu "Miss Americana", kurā atspoguļotas Sviftas radošā procesa aizkulises, iekšējā un ārējā cīņa ar labās meitenes tēlu, ēšanas traucējumiem, pret viņu vērstais mediju un sociālo mediju naids, kā arī sabrukuma mirkļi un ceļš uz sava spēka apzināšanos. Lai gan viņa ir iemantojusi pasaules slavu un atrodas "tur, augšā", šī filma radīja sajūtu, ka varam būt apbrīnotajai slavenībai tuvu un viņa savā ziņā ir tāda pati kā mēs.

Sākot klausīties viņas dziesmas, tā arī vēl nevarēju "atkost", kas Sviftas mūzikā ir tik īpašs. Galu galā tā 2023. gadā ir pārsitusi kases rekordus un triumfējusi vairākās jomās, "Eras" tūrei kļūstot par visu laiku ienesīgāko koncertturneju mūzikas vēsturē. Tāpat "Eras Tour" filma nosaukta par visvairāk pelnošo koncertfilmu, kā arī Teilore Svifta tika atzīta par 2023. gada "The Times" Gada cilvēku un "Spotify" visvairāk straumēto mākslinieci. Nospriedu, ka man acīmredzot vairāk patīk viņa pati, ne tik daudz viņas mūzika.

"Eras Tour" koncertfilma piedāvāja Sviftas daiļrades kaleidoskopu no sešiem studijas albumiem gandrīz trīs stundu garumā. Tas ir īstens popkultūras šovs, baudījums ausīm un acīm ar princešu tērpiem, veiksmīgu dramaturģiju dziesmu izkārtojumā, krāšņām video projekcijām un dejām. Biju gatava, ka kādā brīdī man noteikti kļūs garlaicīgi, jo klausīties tik garu popmūzikas koncertu nav mana ierastā izvēle, taču ar katru mirkli jutu, ka kāda manis daļa Teilorei Sviftai atsaucas un grib doties līdzi.

Sviftas dziesmas ir vienkāršas, lai neteiktu, pat banālas, neizceļoties ar sevišķu oriģinalitāti vai dziļumu gan muzikālajā, gan tekstuālajā risinājumā, bet ne tur meklējama viņas veikuma galvenā vērtība. Tas gan neizslēdz to, ka dažām dziesmām no tiesas "pavelkos" līdzi. Šādas popmūzikas ikonas, kuras pavada masu psihoze, ir vērts uzlūkot arī kā socioloģisku parādību, jo katra laikmeta kulta grupas vai popzvaigznes arī iemieso neapzinātas ilgas pēc kaut kā pazaudēta, aprakta vai kaut kā, par ko slepenībā ilgojamies kļūt.

Foto: Publicitātes foto

Teilore Svifta ar savu "american sweetheart" – "amerikāņu mīļumiņa" – tēlu pieskaras mūsos dusošajam meitenīgumam, bērnišķīgajam entuziasmam, pusaudzīgumam un skatījumam uz pasauli, kas vēl ir tik naivs un neapbružāts. Kā arī tiem sajūtu failiem, kas saistās ar pirmo iemīlēšanos, atraidījuma un šķiršanās sāpēm. Svifta savās dziesmās validē mūsu pieredzes un emocijas, un viņa to dara tik talantīgi, piemīlīgi un autentiski, ka tas mani atbruņo un aizkustina. Pat tās pāris dziesmas ar kādu sarkastisku dusmu pieskaņu ir mīlīgas un jaukas. Viņas personība, izstarotā enerģija un mūzika ieved pasaulē, kur ļauts izdzīvot vienkāršus cilvēciskos pārdzīvojumus, ticēt brīnumiem ar laimīgām beigām, būt nenopietniem un just aizrautīgu prieku. Varbūt tie miljoniem fanu visā pasaulē, dēvētiem par "swifties", ir noilgojušies pabūt Sviftas radītajā emocionālajā telpā, kad apkārtējā pasaulē pret iepriekš minētajām īpašībām tiek vērsts skarbums, nepatika un pat agresija. Turklāt Teilore Svifta izskatās pēc princeses no kādas pasaku filmas, bet viņai reizē piemīt karalienes jauda, radošais spēks un drosme realizēties tā, kā viņa grib, ar savu mūzikas uzņēmumu šobrīd iestūrējot jau miljardieres statusā.

Brīdī, kad Svifta lēkā pa skatuvi tik absolūti brīva, nekautrīgi izpaužot savu rotaļīgumu un prieku par būšanu mūzikā, man izlaužas asaras, īsti nesaprotot, kāpēc. Šķiet, ka tas atmodināja manī mītošo meitenīguma un naivuma daļu, kas kādreiz tikusi citu cilvēku sabradāta un aplauzta. Ir reizē sāpīgi un atbrīvojoši redzēt, kā šī jaunā sieviete savā radošajā darbībā šo daļu nekautrīgi izpauž bez iekšējās cenzūras. Bet ar to viņa iedod zaļo gaismu mums visiem, ka šī daļa drīkst būt, neskatoties uz pārējo nicinājumu un noliegumu. Un šādu nepatiku pret sevi Teilorei Sviftai ir nācies saņemt ļoti daudz. (Meitenīguma noniecināšanas aspektu saistībā ar Teilori Sviftu portālā "satori.lv" recenzijā par filmu "Bārbija" jau ir minējusi Marta Elīna Martinsone.)

Domās es pievienojos tam meiteņu bariņam, kas šo vakaru pavadīja, pie ekrāna līksmi dejojot un dziedot līdzi māksliniecei. Teilore Svifta tovakar iedeva zaļo gaismu manai iekšējai pusaudzei, un es devos prom, jūtoties saredzēta, apmīļota un iederīga.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!