Foto: Arhīva foto

"Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, / Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā; / Lai putenis plosās, lai ziemelis elš, — / Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!" — tā 1901. gada janvārī publicētajā šedevrā "Atraitnes dēls" raksta tolaik 26 gadus vecais Vilis Plūdons (9.03.1874.—15.01.1940., dzimis Lejnieks, pseidonīmu Plūdons pieņēmis kā savu uzvārdu).

Publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Ja šīs četras rindas neuzlūko kā skolas laikā obligāti iegaumējamo pantiņu, bet atgriežas pie teiktā jēgas, tad tās uzskatāmas par 20. gadsimta latvieša pašīstenošanās un vērtību programmu, kurā ietverta gan individuālā un nacionālā pašapziņa, gan tiecība uz attīstību. Bet pats Plūdons stāv līdzās Aspazijai, Porukam, Blaumanim un Rainim kā viens no modernā latvieša arhetipa radītājiem nacionālajā literatūrā. Ar poēmā "Uz saulaino tāli" attēloto Atraitnes dēlu, sīkstu, mērķtiecīgu, uz nākotni vērstu, ar Jauno gulbi, protestētāju pret mērķu seklumu un aprimumu ikdienā, Plūdons akcentē latviešu atvērtību jaunajam laikmetam, kā galveno uzsverot nepieciešamību atbilst tā prasībām un spēju tajā pastāvēt.

Lai arī izcilākais latviešu liroepikas meistars nav iekļauts Latvijas kultūras kanonā, viņa literārais devums ir ieaudies 20.—21. gadsimta latviešos ar tēlainiem simboliem un alegorijām par "divi pasaulēm", par "pīļu dīķi" un kūti, kurā "nelidot augstāk par laktu, vismīļāki runāt par dējamo kaktu", ar "Eža kažociņu", "Zaķīšu pirtiņu" un daudziem sirsnīgiem, literāri augstvērtīgiem bērnu dzejoļiem.

Jaunus ceļus latviešu modernajā literatūrā Plūdons iestaigājis ar 20. gadsimta sākumā sarakstītajām iespaidīgajām psihodrāmām "Rēgi" un "Baigi", kurās attēlota cilvēka sašķelto izjūtu pasaule, ar modernistiskās prozas šedevru Fantāzija par puķēm un, protams, ar konģeniālo Nīčes "Tā runāja Zaratustra" atdzejojumu.

Meistara vēriens redzams gan baisām noskaņām pielādētajās balādēs "Jumis atriebējs" un "Dūkņu sils", "Salgales Mada loms" un "Viestura ceļš pie pāvesta legāta", bet 1905. gada traģismu un heroismu viņš parādījis "Zagnicas kalējā", "Ansī Bantiņā" un "Tīreļa noslēpumā". Viņa daiļradei raksturīgi akcentēt dzīves dramatismu, kas bija arī viena no centrālajām 20. gadsimta modernisma tēmām.

Dzejas muzikalitātes aspektā Plūdoni varētu godāt par latviešu Polu Verlēnu — tik plaša ir viņa poēzijas muzikalitāte un fonētiskā instrumentācija.

"Latvju himnu" ar leģendārajiem vārdiem "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē" Plūdons uzrakstīja vairāk nekā gadu pirms Latvijas valsts pasludināšanas. Gandarījumu par Latviju viņš paudis dzejoļos "Dziesma brīvajai Latvijai", ko zinām pēc rindām "Lai līgo lepna dziesma / Tev, brīvā Latvija!", un himniski suģestējošajā "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", abi 30. gados pārtapa kora dziesmās. Mūsdienās Plūdoņa dzeju daudz komponējis Jānis Lūsēns.

Pie patriotisko dzejoļu tapšanas sava loma varbūt bijusi arī ukraiņu etnogrāfa un dzejnieka Pavlo Čubinska dzejolim "Ukrainā nemūžam nemirs brīvība un slava" (Šče ņe vmerla Ukraini i slava, i voļa), kas 1917. gadā kļuva par ukraiņu valsts himnu, kādu to zinām arī mūsdienās, —1918. gada sākumā Plūdons to atdzejoja latviski. Šī viņa daiļrades daļa padomju okupācijas laikā tika noklusēta, bet izcelti tie darbi, kuros varēja saskatīt "šķiriskās" nevienlīdzības atspoguļošanu, dzīves pabērnu tiekšanos pēc izglītības un taisnības.Pārlasot pirms Otrā pasaules kara izdotos, paša dzejnieka sastādītos "Kopoto daiļdarbu" četrus apjomīgos sējumus (kopā gandrīz 2400 lappušu) un vēlāk 80. gados grāmatā vienkopus izdotās Plūdoņa pārdomas par rakstnieka misiju, mākslas sūtību un rakstnieka atbildību vispirms jau mākslas priekšā, pārņem dziļa pietāte. Jo Plūdons neraksta par ikdienišķo, acīmredzamo vai triviālo. Realitāte kā fons viņa daiļradē ir svarīga, taču nav galvenā. Plūdoni vizionāru vada apziņa, ka cilvēkam nepieciešama augstāka eksistenciāla jēga un apjēga, ka tam jābūt jaunā radītājam. Viņš pats atzinis, ka jau bērnībā sevī jutis "poētisku rīmjkalējisku āderi", kurai bijis gatavs "ziedot visu savu mūža gaitu, visas savas gara spējas".

Suģestējoša bijusi Plūdoņa daiļrades ietekme uz citiem latviešu dzejdariem, sākot jau ar laikabiedriem — ekspresīvo Edvartu Virzu (senvēstures poēmās), Jāni Medeni (strēlnieku un mītiskajās balādēs), Aleksandru Čaku (varoņeposā Mūžības skartie), tāpat Andreju Eglīti (Dievs, Tava zeme deg! u. c.), vēlāk Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Imantu Auziņu, Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu; arī 21. gadsimtā tapušajai Pētera Brūvera tetraloģijai Valodas ainava kūmās bijis Plūdoņa episkais vēriens.

Viļa Plūdoņa simtpiecdesmitgadē aicinu no jauna atklāt vai atgriezties reiz iepazītajā dzejnieka smalkajā, bagātīgajā un brīnišķīgajā dzejas, valodas un domu pasaulē. Svinēsim lasot!

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2024, 1. nr.

Viesturs Vecgrāvis ir latviešu literatūrzinātnieks, grāmatizdevējs, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes emeritētais profesors. Romantiskās dzejas antoloģijas Zilā puķe (2021) sastādītājs, monogrāfiju Mani sveicina zvaigznes (2018) un Pie augstā loga (2023) autors.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!