"Ļoti negribējās atkārtot standarta frāzi par to, ka man ir slikti ar veselību un tāpēc nevaru jūs pieņemt," saka Alberts Bels, kad esmu ienācis viņa Āgenskalna dzīvesvietā divas nedēļas pirms viņa 85. dzimšanas dienas. Viens no visu laiku izcilākajiem latviešu rakstniekiem, prozas lielmeistars un modernists, kurš padomju varas apstākļos pratis risināt totalitārisma, okupācijas un vēstures sarežģītāko robežsituāciju jautājumus, joprojām rūpīgi domā un ieklausās gan Latvijas, gan pasaules procesos. Un ir skarbs, bet godīgs savā vērtējumā.
"Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana." To Alberts Bels teica Latvijas Republikas Augstākās Padomes pirmās sesijas 4. sēde 1990. gada 4. maijā, un, šķiet, šo domu saglabājis arī līdz šodienai. Rakstnieka dzīves stāsts ir savijies ar latviešu tautas vēsturi un likteni ne tikai caur viņa literārajiem darbiem, bet arī aktīvu sabiedrisko darbu Latvijas labā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
