Glābējs, glābjamais vai ierocis: kultūras loma Ukrainas kara vērpetēs

Šī raksta nosaukumā, protams, uzdots retorisks jautājums, uz kuru nebūs vienkāršas atbildes. Tomēr gadadiena kopš Krievijas noziedzīgā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šķiet piemērots brīdis, lai vismaz mēģinātu ieskicēt Ukrainas kultūras mijiedarbību ar šo brutālo, nežēlīgo konfliktu. Vai karš patiesi spēj likt kultūras radīšanai izskatīties bezjēdzīgai, vai arī gluži pretēji – tieši prātam neaptverama krīze kļūst par galveno impulsu zemapziņas atbrīvošanai? Vai Krievija apzināti tiecas noslaucīt Ukrainas kultūru no zemes virsas? Un vai Ukrainai ir iespējas savu kultūru izmantot arī frontē?

Iznīcina un laupa: Krievija piesaka karu arī Ukrainas kultūrai

Pašā kara sākumā rakstīju par Ukrainas muzejnieku, kultūras darbinieku un brīvprātīgo varonīgajiem centieniem glābt to, kas vēl bija glābjams – izvest priekšmetus, gleznas, tēlniecības darbus, instalācijas un, cita starpā, arī elektroniskās datu bāzes – visu, ko vien iespējams pārvietot, bet pilsētu ielās esošās skulptūras tika ietītas burbuļplēvē un vitrāžas aizsistas ar finieri. Tas bija 2022. gada marta sākums, kad teju katru dienu pienāca ziņas par arvien jauniem Krievijas barbariskajos uzbrukumos iznīcinātiem Ukrainas kultūras pieminekļiem. Raķešu triecieni smagi skāra Harkivas Brīvības laukumu un Babijaras memoriālu Kijivā. Ugunsgrēkā sadega ievērojamās mākslinieces Marijas Primačenko gleznu ekspozīcija. Šie ir tikai daži piemēri.

Gada laikā situācija, protams, ir ievērojami pasliktinājusies. Pagājušajā nedēļā ANO eksperti izplatīja paziņojumu, ka Krievija apzināti cenšas iznīcināt Ukrainas kultūras vērtības, tādējādi laupot ukraiņiem tiesības uz savu identitāti un vēsturi. UNESCO aprēķinājusi, ka postījumi nodarīti vairāk nekā 240 kultūras objektiem, tomēr faktiskais apjoms noteikti ir vairākas reizes lielāks. Novembra sākumā Ukrainas institūta direktors Volodimirs Šeiko sarunā ar "Bloomberg" apliecināja, ka kopš invāzijas sākuma iznīcinātas vai bojātas vairāk nekā 550 ēkas, pieminekļi un citi pilsētvides objekti ar kultūrvēsturisku nozīmi. Visvairāk Krievijas uzbrukumos cietušas Harkiva, Kijiva, Černihiva, kā arī okupētās Donecka un Luhanska.

Tas nenozīmē, ka ukraiņi ir samierinājušies ar zaudēto. Gan dzimtenē palikušie, gan izbraukušie entuziasti aktīvi vāc liecības par iznīcinātajiem objektiem, pirmkārt, lai iegūtu pierādījumus par okupantu pastrādātajiem kara noziegumiem un pieprasītu reparācijas, otrkārt, lai vēlāk būtu vieglāk atjaunot sagrautās ēkas – fotogrāfijas, rakstus, liecības un pat veido 3D modeļus. "Ļoti bieži tie nav tikai netiešie bojājumi, tie ir mērķēti uzbrukumi ar precīzi notēmētām raķetēm pa mūsu kultūras, reliģiskajām un piemiņas vietām," pauž Volodimirs Šeiko. Viņa vadītais institūts veido specifiskas "pastkartes" ar minēto objektu attēliem pirms un pēc destrukcijas.