Par šiem jautājumiem sarunājas Adele Pužule (2000), Latvijas Debašu asociācijas "QUO tu domā?" valdes locekle; Agnese Irbe (1976), Dr. philol., klasiskā filoloģe, portāla "Telos.lv" galvenā redaktore; Dainis Īvāns (1955), Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, sabiedriskais darbinieks, publicists; Edmunds Šūpulis (1974), Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks; Kārlis Dagilis (1983), Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenais redaktors. Sarunu vada žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa.
Saruna publicēta sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
80. gadu otrajā pusē padomju okupētajā Latvijā no 2,5 miljoniem iedzīvotāju pamatnācijas – latviešu – īpatsvars bija vairs tikai 52%. Savukārt latviešu valodai bija pakārtota loma, jo dominējošā bija krievu. Kādi bija Atmodas mērķi?
Dainis Īvāns. Visspēcīgāko motivāciju pretstāvei padomju totalitārajam režīmam tobrīd radīja apjauta par savas identitātes zaudēšanu, taču ikvienam cilvēkam, ģimenei un dzimtai, apkaimei, valstij ir ļoti svarīgi savu identitāti saglabāt. Vienā brīdī saproti, ka latviešu valodas, kultūras, arī teritorijas, kurai esi piederīgs, pārskatāmā nākotnē var arī vairs nebūt.
Tāpēc Latvijas derusifikācija bija latviešu tautas izdzīvošanas jautājums un viens no Atmodas pamatmērķiem. Tajā brīdī pastāvēja zināmas cerības, ka daļa no forsētas migrācijas rezultātā iesūtītajiem cilvēkiem brauks prom un tādējādi mēs iegūsim drošākas pozīcijas savai nākotnei. Tautas fronte drīz pēc dibināšanas panāca, ka tiek pieņemts likums par migrācijas pārtraukšanu.
Man personīgi īpašu priekšzināšanu par Latvijas valstiskumu, par Latvijas valsts nepārtrauktību tolaik nebija, bet sapratu: ja neradīsim pajumti, kas mūs aizsargā – un šī pajumte var būt tikai sava valsts –, tad mēs neizdzīvosim. Pārkrievošana Latvijā bija sasniegusi kritisko robežu, ūdens smēlās mutē. Mēs skaitījām, cik latviešu vēl runā savā valodā.
Mūsu mērķis bija arī panākt tiesiskumu Latvijā, demokrātiju, demontēt totalitārismu, iegūt vārda brīvību.
Tagad, pēc 35 gadiem, dzirdam, ka tie 80. gadu mērķi un ideāli, kas saistīti ar identitāti, varbūt ir jāpārskata, jo vairs "nesaskan" ar mūsdienu globālajiem procesiem.
Edmunds Šūpulis. Es laikam neesmu tajās aprindās, kur iestājas par šo vērtību pārskatīšanu. Protams, vienmēr ir bijuši skeptiski cilvēki, bet tas ir saprotami. Redzot, kas notiek mūsu austrumu kaimiņos, varam novērtēt mums doto brīvību. Jau šķita, ka attieksme pret Latvijas valsti sāk sašķidrināties, bet pēdējā gada laikā tā atkal ir nostiprinājusies. Turklāt mēs arvien pārliecināmies par izvēles pareizumu integrēties Rietumu politiskās, saimnieciskās un aizsardzības struktūrās.
Adele Pužule. Es esmu absolūti optimistiska. Mana paaudze ne tikai cenšas sasniegt Atmodas mērķus, bet mums ir arī nākotnes mērķi. Ikdienā ļoti daudz darbojos gan ar savas paaudzes jauniešiem, gan arī jaunākiem, mācot politiku un debates. Manuprāt, jauniešos ir ne tikai sapratne, kā mēs nonācām līdz neatkarīgajai Latvijai, bet arī cieņa pret latviešu valodu. Īpaši pēc 2022. gada 24. februāra pieaugusi sapratne par to, ko nozīmē dzīvot brīvā valstī, cik tas ir svarīgi, un to, ko valsts ne tikai praktiski, bet arī simboliski mums tiešām nozīmē. Tas, ka kāds iegūst izglītību ārzemēs vai uz kādu laiku izbrauc no valsts, nav tik dramatiski, kā bieži vien šķiet, jo jaunieši atgriežas, redz šeit izaugsmes iespējas un nepieciešamību ar savu darbu sekmēt Latvijas attīstību.
Agnese Irbe. Ja šī saruna būtu notikusi pirms gada vai pusotra, es būtu pesimistiski noskaņota. Taču Krievijas iebrukums Ukrainā ir būtiski izmainījis skatījumu uz neatkarības nozīmi un plašākiem mērķiem ne tikai Latvijai, bet arī citām tuvākajām valstīm. Būtisks mobilizējošs faktors ir arī ukraiņu sīvā pretošanās. Jautājums, vai tā turpināsies? Vai Latvija spēs pārvarēt iekšējo inerci un institucionālo slinkumu, lai tieši tagad pieņemtu pareizos lēmumus par militāro dienestu, par latviešu valodas aizstāvību, par dzimstības veicināšanu. Zemā dzimstība, kas norāda uz tautas vitalitātes trūkumu, ir lielākais drauds un klupšanas akmens – nākamais uzreiz pēc ārējās drošības.
Kārlis Dagilis. Daudz kam no tā, ko minēja Īvāna kungs, var likt klāt ķeksīti un teikt, ka esam pavirzījušies uz priekšu – cilvēktiesībās, tiesiskumā. Lai kāds tas būtu, bet tiesiskums mums ir. Viss ir citādi nekā padomju laikā. Vārda brīvībā esam starp 20 pasaules topa valstīm. Fundamentālie mērķi par valodu, identitāti, valsti, manuprāt, arvien ir aktuāli. Es tiem pievienotu arī izglītību un izglītotu, iekļaujošu, uz vērtībām orientētu sabiedrību.
Agnese Irbe. Kas tās ir par sabiedrības vērtībām, ja nedzimst bērni? Kādas ir šīs sabiedrības nākotnes izredzes? Kas tiek būvēts, kā labad tiek strādāts? Kas šo sastrādāto mantos? 2022. gadā Latvijā piedzimušo bērnu skaits bija vismazākais pēdējo 100 gadu laikā. Mūsu dzimstības indekss ir 1,57. Šim indeksam būtu jābūt 2,1. Ja latviešu skaits ar katru gadu samazinās, ja nenotiek paaudžu nomaiņa, tad mūsu kopējie ideāli, arī tie, kas rakstīti 80.–90. gadu mijā, paliks guļam atvilktnē. Trausluma un apdraudētības sajūta, kāda mūsos pastāv, lielā mērā ceļas no latviešu vitalitātes trūkuma, no individuālisma.
Kārlis Dagilis. Līdz galam nevaru piekrist, ka mums kā fabrikā ir jāsaražo noteikts bērnu daudzums, lai tikai mēs kaut kādā formā varētu uzturēt savu identitāti. Droši vien demogrāfiem ir precīzāki aprēķini, bet, domāju, arī pēc 50–70 gadiem latvieši nebūs izmiruši, mūsu joprojām būs kāds apaļš miljons.
Lietas, kas ieliktas valsts pamatos un kultūrā, man liek domāt, ka mēs runāsim latviešu valodā un mums būs latviskā identitāte. Kādu laiku esmu dzīvojis ārzemēs un varu apliecināt, ka visstiprāk piederību latviešiem izjūt ārpus Latvijas.
Ko sakāt par formulējumu "Latvijas valsts nacionālais latviskais raksturs"? Šķiet, jaunākām paaudzēm tas pēdējās divās desmitgadēs nebija īsti izprotams un pieņemams. Kā ir tagad?
Kārlis Dagilis. Man labāk patīk vārdi "valsts", "izglītība", "valoda", "identitāte", "kopiena". Man liekas, ka vārdam "nacionāls" vēsturiski nav pati labākā piegarša.
Manuprāt, kā nācija mēs esam pavirzījušies uz priekšu. Protams, ar laiku esam palikuši arī lielāki indivīdi, vairāk domājam par savu labumu, par savu ekonomisko labklājību un identitātes vērtības turam citā plauktiņā. Tomēr Ukrainas gadījums, domāju, daudzos šīs lietas ir atmodinājis un aktualizējis. Lai kā mēs tās sauktu, ap šīm vērtībām joprojām pulcējamies, un tās mums ir svarīgas.
Formulējums "Latvijas valsts nacionālais latviskais raksturs" līdzās demokrātiskai valsts iekārtai un tiesiskai valstij ir viens no Satversmes virsprincipiem… Varbūt jārunā par pilsoniskās izglītības trūkumu, kāds pastāv lielā daļā mūsu sabiedrības?
Adele Pužule. Ar laiku nacionālisma vai patriotisma definīcija var mainīties, ja mēs to nedaudz nodalām no politikas. Konkrētus terminus nākamās paaudzes, iespējams, paplašinās.
Atmodas mērķis bija tiesiska un demokrātiska valsts. Mūsdienās tiesiskums konkrētos aspektos mēdz nozīmēt iekļaujošu sabiedrību. Ja vēlējāmies tuvoties Eiropas Savienībai un citām Eiropas valstīm, tad partnerattiecībām ir jātiek atzītām tiesiskā līmenī.
Nedomāju, ka ar iekļaušanu saprotam tādu cilvēku iekļaušanu sabiedrībā, kuri noniecina mūsu vēsturi, Latvijas valsts pastāvēšanu vai noliedz padomju okupācijas faktu. Es vēlos saglabāt savu sirsnīgo optimismu — mēs turpinām sasniegt Atmodas mērķus, turpinām attīstīt valsti. Un, ja veidosim iekļaujošu sabiedrību, kas mūsu pilsoņus un patriotus neatstāj novārtā, balstoties uz novecojušiem aizspriedumiem, valsts attīstības process tikai un vienīgi paātrināsies.
Agnese Irbe. 90. gadu beigās, tūkstošgades sākumā Latvijā bija liberālisma ziedu laiki, kas, manuprāt, pamazām beidzas, jo ir sevi izsmēluši. Liberālismam ir savas labās īpašības, taču tā ir ideoloģija, kas labi der tikai nelielai minoritātei, var teikt, elitei – cilvēkiem, kuriem nevajag atskaites punktus, kuriem nerūp tradīcija un pēctecība, kuri nepiedalās kopējā labumā un kuri arī to nesaprot.
Mazām nācijām, kāda esam mēs, nācijām, kuras ir apdraudētas gan no iekšpuses, gan no ārpuses, liberālais individuālisms ir bīstams. Liberālisms paģēr relatīvismu un noved pie relatīvisma, turklāt ar nepamatoti optimistisku cerību, ka, katram rūpējoties tikai par savu labumu, beigās visiem viss sakārtoties un būs labi. Kārļa minētā "iekļaujošā sabiedrība" ir tipisks liberālisma sauklis. Lozungs, kas virspusēji izklausās skaisti, bet neiztur nekādu iztaujāšanu. Vai vienlaikus būtu jāiekļauj pretēji skatījumi uz Latvijas vēsturi, uz tiesībām pašnoteikties, uz dabīgajām tiesībām? Vai vienlaikus ir iekļaujams skatījums, ka katrs cilvēks un katrs piedzimušais bērns ir vērtība un ka katrs bērns ir planētas piesārņotājs un resursu noplicinātājs?
Migrācija tiek minēta kā risinājums Latvijas ilgtspējai. Bet vai atkārtotas masīvas migrācijas gadījumā, kas neatgriezeniski izmainītu demogrāfiskās proporcijas, Latvijai kā nacionālai valstij vēl ir izredzes pastāvēt?
Kārlis Dagilis. Migrāciju nevajag uztvert nedz kā apdraudējumu, nedz kā glābiņu. Tā drīzāk ir nenovēršamība. Domāju, ka valstij nav instrumentu, lai šos procesus izmainītu, notiekošie procesi ir neizbēgami. Būtiski ir laikus izdomāt, kā risināt mūsu valodas, nacionālās identitātes jautājumus. Kā nepazaudēt savas vērtības.
To ļoti labi, manuprāt, uzsver vārdi "iekļaujoša sabiedrība". Daudzas rietumvalstis meklē risinājumus, kā šīs sabiedrības grupas maksimāli iekļaut sabiedrībā. Daudzu kultūru cilvēkiem ir interesanti aiziet uz Dziesmusvētkiem, pazīstu cilvēkus, kas nav latvieši, bet tajos piedalās. Ir šie lielie, fundamentālie identitātes balsti, kuri ir interesanti, un ap kuriem var pulcēties visas sabiedrības grupas. Jāmeklē saskarsmes punkti. Mēs nevaram atgrūst un uzskatīt, ka mēs visas problēmas varam atrisināt, noslēdzot sevi, robežas un ieslēdzot ražošanas mašīnu. Tas tā nesanāks, tie laiki ir pagājuši.
Latvijai nav īsti veiksmīgas integrācijas pieredzes. Dziesmusvētki ar laiku var kļūt par etnogrāfisku parādību. Vai, atsakoties no Atmodas mērķu reāla piepildījuma, nākotnē vēl pastāvēs tāda ikdienas dzīves vide, kurā latvieši Latvijā jutīsies kā savā zemē, mājās?
Dainis Īvāns. Mūsu pašreizējā modernajā, atvērtajā Latvijā ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki, kas te ienāk un iekļaujas, kļūst – un viņiem ir jākļūst – par latviešu valodas, kultūras nesējiem un izmantotājiem. Un tā ir privilēģija, viņiem ar to nekas netiek atņemts.
Man ir četri bērni, un tas bija apzināts lēmums. Tomēr mūsdienās Rietumos dzimstība visur iet uz leju.
Agnese Irbe. Pirmkārt, dzimstība ne visur krītas, daudzās zemēs dzimstības rādītāji ir pozitīvi. Izraēla ir šāds piemērs. Savukārt Ungārija, kas no 1,2 bērniem uz vienu sievieti īsā laikā tika līdz 1,6, parāda, ka enerģiskas programmas un skaidra valsts attieksme var nest rezultātus.
Otrkārt, ja runājam par nācijas jautājumiem, gribu uzsvērt, ka aizstāvu esenciālo tautības definīciju – tautība ir objektīvs faktors, kurš nav atkarīgs no cilvēku vēlmes vai noskaņojuma. Latvieši nav igauņi, un ukraiņi nav krievi. Ja es nevainojamā līmenī iemācītos vācu valodu, pārceltos uz Vāciju un iegūtu Vācijas pilsonību, tas mani nepadarītu par vācieti; es esmu latviete un paliktu latviete, jo mani vecāki ir latvieši.
Man šķiet, ka tautības esenciālisma noraidījums, kas, kā redzams, Latvijā ir ļoti izplatīts, rada smagas filozofiskas problēmas. Tā var šķist simpātiska tēze, ka cilvēki paši nosaka savu tautību, ka "jebkurš var būt latvietis", bet tā rada grūtības saprast, kāpēc šajā teritorijā cilvēki runā latviski? Kāpēc viņu dzimtā valoda ir tieši latviešu? Ja tautības esenciālais elements tiek noraidīts kā mīts, nav iespējams saprast, kāpēc visa cilvēce nerunā vienā valodā un kāpēc starp cilvēku kopienām ir tik lielas un daudzos gadījumos pat vizuāli konstatējamas atšķirības.
Edmunds Šūpulis. Bet cittautiešiem tā ir vienīgā iespēja! Tā arī mums ir vienīgā cerība, ka kāds paņems un sev šo latviskumu uzkonstruēs, pieņems kā savu. Man pazīstami daudzi integrējušies krievi, kuri, atmetot šo esenciālismu, pieņēmuši konstruktīvo paradigmu, viņi atrod durvis, pa kurām ienākt latviešu nācijā, izjust piederību pie tās, jo tas nav ģenētikas vai mistiskas "mentalitātes" jautājums.
Es saprotu, ka mums, latviešiem, ir savas etniskuma pazīmes, ne tikai valoda, bet, protams, arī vēsturiskā apziņa, kolektīvā atmiņa. Caur to mēs izjūtam piederību mūsu senčiem, jaunlatviešiem, saistību ar starpkaru Latvijas valsti, ko atjaunojām. Cittautiešiem tas trūkst, tādēļ daudzi procesi viņiem nav saprotami, latviešu emocijas un trauksmes ar prātu vien nav uztveramas. Viņi saka – dzīvosim draudzīgi, vienmēr tā esam dzīvojuši. Tas izriet no tā, ka viņiem ir cita vēsturiskā atmiņa un pieredze. Skaidrs, ka to nevar mākslīgi iekonstruēt. Bet šīs durvis mums ir jāpaver, jārada sajūta, ka par latvieti var arī tapt, jo pamata vērtības cilvēkiem nemaz nav tik atšķirīgas.
Agnese Irbe. Šīs durvis nekad nav bijušas aizvērtas! Tomēr man nav saprotams, kāpēc ir jāsajauc kopā dažādas kategorijas. Kāpēc tiem etniskajiem krieviem, kas ir iemācījušies latviešu valodu, ir lojāli Latvijai un ieguvuši Latvijas pilsonību, būtu jāiestāsta, ka viņi ir latvieši? Kāpēc ir jāizdzēš cilvēka etniskā identitāte? Kurš no tā iegūtu? Mums tiek klāstīts, ka vajag maksimāli izplest latviešu un latvietības jēdzienu, lai varētu iekļaut visu pasauli, un tad mēs it kā kaut ko iegūsim un pierādīsim savu "dažādību". Man šāda pieeja šķiet kļūdaina.
Edmunds Šūpulis. Krievi nespēj līdz galam pieņemt latviskumu, jo, kā rāda visa socioloģija, mēs, kaut esam mažoritāte, esam vairākums, kas jūtas apdraudēts. Tas ir pilnīgi atšķirīgi no krieviski runājošajiem, kas kļuvuši par minoritāti it kā pārpratuma pēc. Viņiem ir sveša nedrošība par kultūru, par savu etnisko piederību, jo aiz viņiem kultūras un vēstures plānā stāv jau valodā iekodētais nojēgums par "vareno krievu kultūru".
Savukārt mēs esam, cik esam, šeit un tagad, un tas mūs spiež cīnīties par savu valodu, dzimstību, robežām, iestāties īstenībā par cittautiešu asimilāciju, nevis integrāciju.
Agnese Irbe. Bet jūs šai apdraudētībai taču redzat objektīvu pamatu? Nereti mums saka – tās ir jūsu sakairinātās emocijas, iracionālas bailes. Tiešām tik iracionālas? Ja Latvija nebūtu NATO, tā jau būtu samīdīta. 20. gadsimtā tas notika vairākas reizes.
Adele Pužule. Nedomāju, ka mēs jelkad esam atvēruši tās durvis tik ļoti, lai teiktu, ka Latvijas valstī tagad var nākt visi iekšā, ka jēdziens "latvieši" pārāk plašs, lai ko tas nozīmētu, un ka mūs vispār neinteresē, kāda būs mūsu valsts. Ir ļoti daudz pozitīvā, ko varam novērot, arī iekļaujot vairāk cilvēku mūsu pulkā, kas ir gatavi dzīvot un strādāt Latvijā, cienot mūsu valsti. Problēmas ir un būs vienmēr, mēs tādi neesam vienīgie.
Kārlis Dagilis. Es ikdienā neesmu novērojis neiecietību vai rasismu. Cilvēki šeit iekļaujas izglītības sistēmā vai darba tirgū. Viņi te ir un eksistē, mēs ar viņiem kopā dzīvojam. Es nekādā veidā nejūtos apdraudēts.
Agnese Irbe. 2015. gadā es arī drīzāk atbalstīju Latvijas robežu atvēršanu tiem cilvēkiem, kuri nāca no Sīrijas, kad tur notika karš, bet kuriem pievienojās ekonomiskie bēgļi no citām zemēm. Esmu mainījusi savas domas, un šodien to noteikti vairs neatbalstītu. Francijā, kur nodzīvoju astoņus gadus, musulmaņu īpatsvars nav pat 10%. Salīdzinot ar iebraucējiem Latvijā padomju gados, šis skaitlis šķiet gandrīz niecīgs. Un tomēr šie 10%, kas faktiski simtprocentīgi ir koncentrējušies lielajās pilsētās un tur izveidojuši savus dzīvojamos rajonus, jau vairākas prezidenta vēlēšanas pēc kārtas izraisa visas sabiedrības viļņošanos, šaubas par integrāciju, šaubas par asimilāciju.
Šodien visa politiskā sistēma šķiet destabilizēta, un franči aizvien krasāk sadalās labējos un kreisajos. Musulmaņu tiesību aizsardzības organizācijas kļūst arvien spēcīgākas. Tās sekmīgi izmanto ļoti maigi uzrakstītos cilvēktiesību dokumentus un panāk islāmam īpašu statusu valstī, kurā šai reliģijai nav pilnīgi nekādu sakņu. Un cilvēktiesību organizācijas nespēj argumentēt "pret", jo ko tad tās teiks? Iepriekšējos gadu desmitos tās ir teikušas – "mēs esam iekļaujoši pret visām reliģijām".
Bet šobrīd publiski izņirgt kristietību var jebkurš, savukārt par islāma simbolu zaimošanu būs milzīgas problēmas, ieskaitot nāvi. Ķelnē pirms dažiem gadiem uzcēla milzīgu mošeju, kas ir augstāka par lielāko daļu kristīgo baznīcu. Būvniecības laikā cilvēki protestēja, bet neko nepanāca. Erdogans atbrauca no Turcijas mošeju atklāt. Aizvien labāk saprotu tos Vācijas iedzīvotājus, kuri redz, ka mainās visas valsts seja, un iebilst pret šo procesu.
Kārlis Dagilis. Minētie piemēri nav pozitīvi. Taču šos procesus ietekmē globālā ekonomika. Pie mums nebrauks miljoni ne nākamgad, ne pēc pieciem, ne pēc 10 gadiem. Mums vēl ir laiks kārtīgi, pienācīgi, atbildīgi izdomāt, kā ar šo nenovēršamo jautājumu tikt galā.
Kāda varētu būt mediju loma saistībā ar šīm iespējamajām fundamentālajām izmaiņām? 80.–90. gadu mijā un arī kādu laiku pēc tam Latvijas Radio un televīzija bija latviešu nācijas informatīvie rupori un sabiedrotie. Mūsdienās sabiedriskie mediji drīzāk vairs nav tieši "tautas balss" izteicēji, drīzāk tiecas sabiedrību pārveidot.
Kārlis Dagilis. Atmodas laikā medijiem bija pilnīgi cita loma – mēs tomēr bijām vienoti ap vienu kopēju lietu, visi bija uz viena viļņa. Līdzko atguvām brīvību, kā sabiedrība sākām fragmentēties. Katram parādījās savas individuālās prioritātes un vērtības – viens grib ceļot, viens grib sēdēt mājās, otrs grib to, trešais šito.
Mēs palikām dažādāki, tāpēc arī saturs sabiedriskajos medijos ir dažādāks, mūsu uzdevums ir uzrunāt pēc iespējas plašākas sabiedrības grupas. Tas, ka vairs neesam tautas rupors, ir drīzāk loģisks turpinājums tam, ka esam nonākuši zināmā komforta zonā. Mums vairs nav tik daudz jādomā par brīvību, neatkarību, identitāti, valodu, Dziesmusvētkiem. Mēs domājam arī par citiem jautājumiem. Tas atspoguļojas sabiedriskajos medijos.
Dainis Īvāns. Man mūsdienu plašsaziņas līdzekļos visvairāk pietrūkst liela mēroga polemiku. Runā par daudz ko, bet īsti piesātinātu un jaudīgu diskusiju nav. Par maz uzmanības tiek pievērsts latviešu valodai, valodas tīrībai, skanībai.
Vienlaikus jāatzīst, ka izpausmes brīvība, pieeja informācijai, tās izplatīšana tolaik, kad es strādāju žurnālistikā, bija krasi atšķirīga un mazāk jaudīga, mēs strādājām cenzūras apstākļos. Manuprāt, centieni apgaismot, izglītot publiku, radīt plašākus apvāršņus ir vienīgais veids, kā paaugstināt drošības izjūtu par Latvijas un latviešu nākotni.
Agnese Irbe. Latvijas sabiedriskajiem medijiem, manuprāt, pašlaik ir skaidri konstatējama liberāla un pat kreisi progresīva ievirze. No nodokļu naudas apmaksātie žurnālisti lielākoties vienkārši lobē tos spēkus, kuri viņiem personiski ir simpātiski un kurus viņi uzskata par pareizajiem un vienīgajiem, kuri pelnījuši tribīni. Taču liberālās partijas veido tik tikko vienu trešdaļu no jaunievēlētās Saeimas.
Edmunds Šūpulis. Ikviena paaudze izaug iepriekšējās paaudzes radītā vidē un atmosfērā, bet modernā sabiedrībā tās vēl tiecas doto kārtību apšaubīt un mainīt. Paaudzi raksturo tas, ka klāt nāk jaunas problēmas, kuras jārisina ar jauniem darbarīkiem, jāuzdod citi jautājumi, jauniem sabiedrības locekļiem jāmaina paradigma. Latvijā nekādu jūtamu paaudžu lūzumu šajā ziņā tomēr nenovērojām, neraugoties uz Agneses izteiktajām bažām.
Citās valstīs tiešām pastāv milzīgas tēvu un dēlu problēmas, kas izpaužas progresīvo un konservatīvo spēku sadursmēs, konfliktos starp tiem, kas grib aizmirst un kas atmiņu uzjundī. Pie mums ir bijusi lielāka turbulence, sajaukšanās, lai izveidotos izteiktas paaudzes. Ir bijuši daudzi ārēji spēlētāji, ar kuriem jārēķinās, un spēki, pret kuriem mums, neraugoties uz paaudžu atšķirībām, ir jācīnās.
Piemēram, kad bija čekas maisu diskusija, tika runāts par lustrāciju, aktualizējās jautājums, ko teiks jaunā paaudze. Kas tad īsti notika – jūs pretojāties vai sadarbojāties ar padomju okupācijas sistēmu? Atšķirībā no pēckara vācu jaunatnes, kas līdzīgu jautājumu par Hitlera režīmu ļoti asi uzdeva saviem vecākiem, Latvijā kolaborācijas jautājums nenonāca paaudžu dienaskārtībā. Daudzi drīzāk bažīgi skatījās, ka padomju (retro) mantojums tiek aktualizēts pozitīvā gaismā. Bet tas tikai parāda šo paaudžu saiti un pēctecību, nevis pārrāvumu.
Paaudze, kas īstenoja trešo Atmodu, manuprāt, paliks Latvijas vēsturē kā kanoniskā paaudze. Tās pieredze kalpos par atskaites punktu, uz kuru atskatīties un novērtēt sevi. Varēs uzdot jautājumu – vai esam sasnieguši to, ko ieskicēja viņi? Mēs visu laiku spoguļojamies gan iepriekšējās paaudzēs, gan strīdamies ar tiem, kas nāk pēc mums, – kaut ko gribam nodot, kaut ko viņi negrib pieņemt. Un tā šī dinamika turpinās.
Kārlis Dagilis. Mana – tagadējā trīsdesmitgadnieku, četrdesmitgadnieku – paaudze bija ļoti orientēta uz Rietumiem. Pazuda ģeogrāfiskās un politiskās robežas, varējām patērēt amerikāņu filmas, mūziku, angļu valodu. Kad uzplauka sociālie mediji, jaunajā paaudzē atkal atgriezās Krievijas ietekme. 90. gados nebija populāri klausīties krievu mūziku, taču tagad ir. Jaunieši tai seko, viņiem ir elki arī Krievijas infotelpā. Nezinu, ko ar to iesākt. Vai tas ir labi vai slikti? Kā to mainīt, vai kaut ko vajag aizliegt? Iepriekšējai paaudzei bija svarīgi tikt vaļā no visa krieviskā, tikt līdz aizliegtajam auglim, taču tagad ir pavisam citādi.
Adele Pužule. Savā informācijas burbulī pamanīju, ka pēc 2022. gada 24. februāra šī krievu ietekme strauji samazinājās. Negribu teikt, ka pirms Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā jaunieši Latvijā nebūtu patriotiski. Taču tagad viņi ir apzinājušies, ka valsts un tās neatkarība var būt ļoti trausla. Iepriekš daudziem nebija iemesla par to ikdienā diži domāt. No publiskās vides esam ieguvuši leksiku, kādos terminos par to visu runāt.
Manuprāt, nevajag par zemu novērtēt to, ka mūsu austrumu kaimiņam ir bijis izdevīgi, ka jaunieši klausās krievu mūziku vai seko krievu elkiem. Šī ietekme ir bijusi ļoti liela, un tā netika atstāta pašplūsmā – tas ir "maigā varas" rezultāts. Pēdējo gadu laikā izdoti daudzi pētījumi, kuros atklāts, ar kādiem ieročiem un taktikām šī maigā vara tiek realizēta. Tas atver acis, un, domāju, ka Krievijas kultūras ietekme Latvijas jauniešos strauji samazinās.
It īpaši pēc pēdējās Eirovīzijas mans "Spotify" atskaņošanas saraksts ir pārpildīts ar ukraiņu mūziku, un, cik man zināms, daudziem maniem draugiem ir tāpat. Apzināti esam izvēlējušies citu kultūras telpu.
Kāds tad būs Latvijas turpinājums? Kādu valsti veidos mūsdienu paaudzes?
Dainis Īvāns. Uz Tautas frontes muzeju nāk dažādas skolēnu, jauniešu grupas, un es nejūtu ļoti radikālu atšķirību starp mums vai to, ka mēs esam no tālas pagātnes, kas jauniešiem vairs nav svarīga. Latvija ir svarīga visiem, Latvijas jēdziens aizkustina. Varbūt jauniešiem ir par maz vēstures zināšanu – vēsture tomēr ir pamats, uz kura stāvam, to vajadzētu zināt katram.
Katrs no mums ir saistīts ar ierobežotu cilvēku loku, secinājumi par kopainu varbūt ir subjektīvi. Mani bērni ir labi izglītoti un latviski noskaņoti. Mani astoņi mazbērni mācās labās skolās, ir apveltīti ar dažādiem talantiem. Tāpat kā liela daļa jauniešu, arī viņi par dažām tēmām var runāt perfektā angļu valodā, šad tad poļu un vācu valodā.
Ukraiņu cīņa mūsu nacionālajai pašapziņai dod milzīgu lādiņu, potenciālu. Arī jaunieši saprot, ka ar Latviju un latviskumu var un vajag lepoties, ka esam un būsim nacionāla valsts.
Ukraina bija daudz traģiskāk pārkrievota nekā mēs. Pašlaik redzam, ka no pārkrievotas, pazemotas valsts dzimst jauna valsts un nācija. Tur ir ne tikai drosme, ne tikai cīņa pret iebrucējiem, bet arī cīņa pret korupciju, kas būtu ļoti svarīga arī Latvijā, – cīņa pret valsts nozagšanu, līdzcilvēku apzagšanu, kas te joprojām pastāv. Pēc aptaujām, tikai 14% cilvēku uzskata, ka var Latvijā kaut ko mainīt. Bet katram vajag cīnīties un apzināties, ka kopā varam. Ja spēsim to pieņemt, tad būs labvēlīgi apstākļi demokrātijai un Latvijas pilnveidošanai.
Adele Pužule. Pēctecība Atmodas ideāliem noteikti pastāvēs. Mēs jau tagad turpinām veidot spēcīgu Latvijas valsti, spēcīgu demokrātiju. Pie politiskās līdzdalības, pilsoniskās apziņas attīstīšanas noteikti ir jāstrādā. Latvija būs patriotiska valsts, nevienam nebūs kauns sevi saukt par latvieti. Mēs lepojamies ar savu valodu un kultūru un pieņemam, ka arī citi cilvēki ir ieinteresēti mūsu valodā un kultūrā. Vienlaikus – dažādas definīcijas ar laiku mainās, tāpat mainās vērtības, kas jaunākām paaudzēm ir aktuālākas nekā iepriekš.
Edmunds Šūpulis. Redzams, ka mūsdienu paaudze ir ļoti mobila un globalizēta, bet izpratne par "tēvu zemi" un reģionālā identitāte arī paliks kā aktuāla vērtība, ja būs skaidrība, ka latviešu kultūrai ir nepieciešama nacionāla valsts.
Mūsdienu jauniešiem ir svarīga iekļaujoša un toleranta sabiedrība. Tam radniecīga ir vienlīdzības ideja, ko pie mums jau bija noplacinājusi sociālisma retorika. Sākotnējās sociāldemokrātiskās idejas palika nacionālisma ēnā. Tagad, cīnoties ar noslāņošanos, statusa zaudējumu un iztikas trūkumu, cilvēki dodas emigrācijā. Atalgojuma meklējumos pamet Latviju, kas ir novedis pie depopulācijas. Domāju, jaunieši saskaņā ar savas paaudzes vērtībām var izveidot Latviju par pievilcīgu zemi, tad arī notiks tālākā attīstība.
Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2023. gada 2. nr., ar nosaukumu "Kaleidoskopa tvērums. Apaļā galda saruna".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
