Mūžam mīļie – sklandrauši. Kāda ļaužu kopiņa tos atzinusi par gastronomisku izgāšanos un starptautiska lieluma šausmām. Man kā kurzemniecei, protams, nav iespējams šo viedokli atstāt nekomentētu.
Garšas kārpiņas katram dancā savādāk. Es mīlu sklandraušus kopš bērna kājas, jo uzaugu naturālajā saimniecībā, Aizputes ielā, Kuldīgā. Staigāju pa māju un lūdzos sklandraušus. Tos man apsolīja rudenī, kad būs novākti kartupeļi.
Bērns lūdzās, un mājas sievietes – Omamma Elza, Opapa māsa Herta, (savējiem – Musītis), un neiztrūkstoši – Lielā omamma Līze, mana vecvecmamma, dzimusi 1890. gadā, ķērās pie grandiozā darba. Elza gatavoja kartupeļus, Musītis rīvēja burkānus, Līze zināja, kā pagatavot pamatni. Viņas cepa tādus sklandraušus, kādus tagad vairs nevar atrast un pagatavot.
Šis nav stāsts "bērnībā saulīte siltāka", nē. Jau minēju – tā bija naturālā saimniecība. Līze, piemēram, vija auklas no pašaudzētām kaņepēm. Pilsētā Opapam un Omammai bija govis, cūkas, vistas, un pat zirgs. Vienīgais (tolaik) latvietim piederošais zirgs pilsētas teritorijā. Maizi cepa pirts melnajā virtuvē, abra mīklai, neapšaubāmi – pirmskara. Opapam bija savi rudzi. Tagad vairs šādu rudzu nav. Jo masu produkcija un lielsaimniekošana dara savu garšu nivelēšanā.
Tolaik es sēdēju uz graudu maisiem, kad Opaps tos veda malt uz Lejas dzirnavām. Melderis vienmēr bija balts noputējis, tādēļ dzirkstošās acis izcēlās brangi zem kuplās matu cirtas. Brauciens, diemžēl bija vien īsāks par kilometru, un Lejas dzirnavu tagad vairs nav. Un vai kāds nofotografēja visus tos gaņģus pa kuriem graudiņi vēlās? Ļoti žēl, ka nav vizuālu liecību no dzirnavām. Zūdībā prom. Un kādas garšas deva šis Aizputes ceļa malā maltais, mazajā laukā audzētais, pašmāju lopiņu mēslotais, pašpļautais grauds, to jūs varat tikai iztēloties. Jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā rupjmaizes cepšanas lietpratēji apgalvoja, ka pēdējie, "īstie" rudzi atrodami tikai Ukrainā. Ar to noslēdzas stāsts par miltiem.
Burkāni mums bija koši un raženi. Par savu bērnību Opaps (dzimis 1929. gadā) teica: "Man bij tik viena rotaļlieta – koka klucīši, un vienīgais saldums – burkāni". Saldi, sulīgi burkāni. Kad pēdējo reizi tādus grauzāt? Tādus, kuri negaršo pēc Polijas pagrabu piebāztības jeb Telšai tirgoņu talanta? Kuldīgā Saša bija slavens. Mana tēta māsa Indra par Sašu izveidoja dokumentālo filmu "Tēvs, radi, kuļmašīna", tur var redzēt slaveno kuļmašīnu, kuru viņš saglabāja tautas labā līdz muzeja eksponāta godam. Par sevi Saša teica: "Tāds kā es Latvijā i` tik vēl viens. Bet viš` stāv izbāzts Tukum` muzejā".
Kartupeļi. Tie jau nu gan mums joprojām daudziem ir pašu. Par mūsējiem vēl viens Opapa Sašas citāts. "Mān` kartupeļ` i` pasaulē vislabākie. Sauc "Padures roze". Tie i` liel`, miltain`, tukšiem vidiem un līdz Ziemsvētkiem jau sapuvuš`."
Ēdiens ir kultūra, un savas tradīcijas katrai vietai palīdz saglabāt unikālo identitāti. Tas, kādus smērējumus tagad daudzviet tirgo ar nosaukumu "sklandrauši" ir vienkārši izlikšanās un izklaides industrija. Suitos joprojām var nopirkt manai gaumei vistuvāko, garšu atmiņām mīļāko sklandrausi. Bez cukura, bez krējuma ķēpājumiem. Kuldīgā, atvainojos, – nevar. Tur tiek izdabāts kaut kādiem mistiskiem cukurmīļiem. Rīgas tirgos gadās labi burkānu slāņi, bet, kā jau skaidroju, mūsdienās rudzu pamatnei vairs nav gana skābuma, jo garša velk uz kviešiem ar ūdeņainības bezpersoniskumu.
Es ceru, ka šī pasaules negaršīgākā numur pieci vieta varbūt apturēs pseido raušu cepējus, jo beigsies viņu pircēju ziņkārība. Cepiet burkānkūkas un lieciet mierā sklandrausi.
Novēlu latviešiem tikpat patriotisku attieksmi pret savu ēdienu, kāda tā ir norvēģiem. Nāk Ziemassvētki, un tur kārtējais "pinnekjøtt vs ribbe", ies vaļā uz nebēdu. Norvēģijas Rietumkrastā, kur neaug lekna zāle, Ziemassvētkos ēd aitas ribas Savukārt austrumpusē, kur zeme labāka un iespējami kartupeļu lauku pleķīši, ēd cūku – "ribbe". Ziemassvētku maltītes Norvēģijā ir tāda kā reliģija – definē ģimenes reģionālās saknes. Katram novadam savas tradīcijas, ēšanas rituāli un caur tiem – stipras saknes. Bet tas jau ir cits stāsts, par to citreiz.
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
