Politiska satīra un Seņkova brīvības manifests Nacionālā teātra izrādē 'Spēlēju, dancoju'

Foto: Latvijas Nacionālais teātris. Elmāra Seņkova izrāde "Spēlēju, dancoju"; Tota lomā – Raimonds Celms.

Režisora Elmāra Seņkova gaitas Nacionālajā teātrī ir noslēgušās. "Šobrīd man ir brīvmākslinieka statuss," saka režisors sarunā pirms viņa "Spēlēju, dancoju" mediju izrādes 12. septembrī. Vienlaikus viņš neslēpj, ka ir priecīgs par to, ka, neskatoties uz viņa aiziešanu no teātra, izveidotā sezona paliks tāda, kā bija iecerēts. Jau neformālā gaisotnē pēc izrādes viņš, tiekoties ar publiku, atzīst – šis ir viņam īpaši svarīgs darbs un Tots ir viņš pats.

"Manu tautu grib nogalināt"

"Vai lugā ("Spēlēju, dancoju") tieši gribēts izvest kādu problēmu, jeb vai viss vai daudz kas radies intuitīvi?" Rainim jautāts kādā 1921. gada "Teātra vēstneša" intervijā. "Speciālu problēmu nav," atbild Rainis, "idejas bijušas sajūtā, ka jāglābjas."

Literatūrzinātnieki mēdz izcelt to, ka lugas "Spēlēju, dancoju" tapšanu ir būtiski ietekmējis Pirmais pasaules karš un tā radītie draudi latviešu tautas eksistencei. "Manu tautu grib nogalināt," teica Rainis. Atceroties šo frāzi, izcilais rakstnieks Roalds Dobrovenskis, grāmatas "Rainis un viņa brāļi" (1999) autors, pirms "Spēlēju, dancoju" mediju izrādes notikušajā sarunā, velkot paralēles starp šī iestudējuma un lugas tapšanas laiku, norāda uz to, ka šodien Raiņa teikto var vārds vārdā attiecināt uz ukraiņu tautu. "Vai var salīdzināt to un šo karu?" jautā Dobrovenskis. "Daudz kas tagad notiek pirmo reizi cilvēces vēsturē. Nekad ienaidnieks nevarēja svilpodams nospiest pogu un tādējādi nobendēt tūkstošiem cilvēku tūkstoš kilometru attālumā." Viņaprāt, runāt par Raiņa lugas aktualitāti nav iemesla. "Visi visu redz un zina bez manis," saka rakstnieks.