Kā ielēkt pēdējā Dziesmu svētku vagonā. Intam Teterovskim nelasīt

Pavasarī, kad koru dziedātāji skatēs cīnījās par pakāpēm (būsim godīgi, par tikšanu uz gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem šaubījās vien… es pat nezinu, kurš), es izklaidējos sociālajos medijos, salīdzinot koru bildes "pirms" un "pēc". Kā viens un tas pats koris izskatījās "nesezonā", kad Dziesmu svētki šķita vēl aiz kalniem, un priecīgajā kopbildē pēc nodziedātas skates. Fotogrāfijās redzēju korus, kuru rindas uz skates laiku bija krietni kuplākas nekā starpsezonā. Acīmredzot tiem bija pievienojušies jauni dziedātāji "uz projektiem". Iespējams, kādi pat tikai uz vienu projektu – Dziesmu svētkiem.

Kāpēc es vispār izklaidējos ar koru kopbilžu salīdzināšanu? Tolaik gāja vaļā kaismīgas diskusijas par Rīgas projektu kori, kas no vieniem saņēma nopēlumu par "tradīcijas" necienīšanu, bet no otriem – atbalstu un atzinības vārdus par profesionālo skanējumu, tāpēc gribēju paskatīties, cik ļoti to izslavēto tradīciju ievēro citi kori. Izskatās, ka neievēro daudzi.

Šajā rakstā būs daudz kā "nepareiza", jo arī es pati ielēcu pēdējā Dziesmu svētku vagonā – korim pievienojos tikai sezonā pirms Dziesmu svētkiem, kad līdz skatei bija atlikuši vien daži mēneši. Vienkārši nedz es, nedz citi pēdējā brīdī pamodušies dziedātāji nevienam neradījām draudīgu perspektīvu – iespēju izpogāt kādus no vadošajiem kolektīviem gaidāmajos "Koru karos" (atkal jābūt godīgai – mēs tiem nemaz nekvalificējāmies), tāpēc mums neviens publisku uzmanību nepievērsa.