Bet šīs ciešanas nebeidzas ar festivāla izskaņu.
Atgriezos no Sandensas naktī no 27. uz 28.janvāri un pēc 6 stundām saslimu. Acīmredzot, kādam vīrusam, saķertam no 1560 paspiestajām rokām festivāla 10 dienu laikā, beidzot izdevās sagraut mana ķermeņa aizsardzības sistēmu un ieperināties plaušās, bronhos, deguna dobumos un pāris smadzeņu krokās.
Nedēļu vēlāk - 5. februārī - biju daudz maz uz pekām, vismaz tik daudz spēka pietika, lai klepojot sakrāmētu somu. Jo ciešanas nekad nebeidzas - vienmēr ir nākamais festivāls!
7. Februārī izbraucu uz Berlīni. Berlināles īsfilmu programmā bija iekļauta mana 7 minūtes īsā "Teat Beat of Sex: Episodes 8,9,10,11".
Nezinu, kā jums, bet man ir grūti aizmigt lidmašīnā. Esmu dzirdējusi par tabletēm, kuras palīdzot gulēt šajos šaurajos, neērtajos krēslos ar nemierīgiem kaimiņiem, kuri biksta elkoņus tev vēderā. Bet esmu dzirdējusi arī šausmu stāstus par šīm tabletēm - cilvēki aizmiegot uz tualetes sēdekļiem lidostās un nokavējot connecting flights. Tādēļ 8 stundas lidmašīnā pavadu, ar salocītu žurnālu rokā atgaiņājot blakussēdētāja elkoni.
Berlīnē ierados astoņos no rīta. Apdullusi no lidojuma un laika zonu maiņas (Ņujorkā 2 naktī), izstreipuļoju pasaules vissliktāk pārdomātajā lidostā (Tegel) un tuvākajā kafijas punktā pasūtīju tasi tējas. Nepaspēju ne lūpas pielikt pie tases, kuras saturs būtu varējis mani īslaicīgi uzmundrināt, kad izdzirdu savu vārdu un uzvārdu izskanam pa lidostas skaļruņu sistēmu. Tas bija Berlināles sauciens man. Atstāju dārgo tēju vientulīgi dziestam uz nobružātā galdiņa un devos pildīt savu pienākumu - apmeklēt festivālu, lai gan vienīgais, ko tai brīdī vēlējos, bija nogulties slīpi un aizvērt acis. Diemžēl, no tā nekas prātīgs nesanāca nākamās 6 dienas.
Jums droši vien ir pazīstami termini 'jet lag' (iespaids uz cilvēka ķermeni no laika zonu maiņas) un 'jet setting' (dzīvesveids, kurā cilvēks ceļo no vienas eksotiskas vietas uz nākamo). Abi termini iet roku rokā. Ja agrāk tikai bagātie varēja atļauties 'jet setting', tad tagad lielais vairākums cilvēku ceļo ar reaktīvo lidmašīnu palīdzību. Lielais ātrums mūs aši nogādā jaunās laika zonās un neizbēgami mūsu ķermenis ciesš no 'jet lag' simptomiem: dehidrācijas, vieglas depresijas, laika un vietas apjukuma, reibstošas vai sāpošas galvas, miegainības vai bezmiega.
Berlīnē dienas pavadīju, cīnoties ar miegu dažādu tikšanos, interviju laikā un festivāla aktivitātēs, bet naktis pavadīju ballējoties, jo naktīs miegs 'jet lag' iespaidā nenāk.
Un šeit jums būs perfekta 'jet setter' atskaite:
Pirmdien, 11.februārī, noballēju līdz 4 no rīta, kas jau bija 12.februāris, otrdiena.
5:00 atgriezos viesnīcā, satinu divas nelielas ceļa somiņas un 5:15 noķēru taksi, kas aizveda mani līdz Tegel lidostai. 6:30 lidmašīna izlidoja uz Milānu. 8:20 Ierados Milānā, Malpensas lidostā. Niccolo, "Teat beat of Sex" co-producents, mani sagaidīja un aizveda uz kafejnīcu. Es iedzēru tēju, viņš - kapučīno un apēda croissant. Man nebija apetītes (Ņujorkā 2 naktī, naktī nemēdzu ēst, jo esmu aizņemta ar gulēšanu).
Pēc tējas devāmies uz uzņemšanas paviljonu Milānas Ziemeļu daļā, kur 11:00 mums bija nozīmēta intervija ar Itāļu MTV. Cīnoties ar nespēku un miegu, gaidīju intervijas sākšanos uz novalkāta itāļu dīvāniņa. Man prātā drīzāk bija saļimšana nevis runāšana. Bet skatuves gaismas ieslēdzās, kamera pagriezās ar spīdīgu aci uz mani un, tiklīdz izskatīgais intervētājs uzdeva savu pirmo jautājumu, dzīvība atgriezās manī kā sirds slimniekam, kuram pielietots elektrošoks. Elektrošoks nav nekas patīkams, bet ir patīkami atkal justies dzīvam.
14:00 intervēšana beidzās. 15:00 Mēs ar Niccolo ieradāmies producenta Pierre dzīvoklī Milānas centrā. Paēdām pusdienas, ko kalpone no Venecuēlas Maria mums sagādāja (pasta, protams, latviski: makaroni), 16:00 sajutu, ka esmu tuvu ģībonim no negulēšanas. Plašajā Pierre dzīvoklī atradu klusu kaktiņu ar nelielu matracīti, uz kura tūdaļ pat aizmigu.
Pamodos tiesši 17:30. 18:20 jau biju vilcienā, kas devās uz Malpensas lidostu. 20:20 lidmašīna pacēlās. 10:05 tā nosēdās Berlīnē. 10:25 taksis mani izlaida pie CineMaxx teātra Potsdamas Plazā. 10:30 sākās īsfilmu balvu ceremonija, kurā "Teat Beat of Sex" nekā nesaņēma. 24:00 sākās ballīte veltīta īsfilmām. 4:30 ballīte vēl turpinājās, bet devos meklēt savu lielo ceļasomu, kura, izrādās, mani vēl gaidīja Motel One viesnīcā. 6:30 biju taksī, kas veda mani uz Tegel starptaustisko lidostu. 9:10 lidmašīna pacēlās, lai dotos uz Minheni. No Minhenes izlidoju uz Ņujorku. Ierados Kenedija lidostā 14:45. 16:00 biju savā dzīvoklī. Izdzēru glāzi ūdens, noklausījos, ko atbildētājmašīna bija sakrājusi pa manās 6 prombūtnes dienām un 18:00 devos uz Disney Scrēning room kur 19:00 man bija jānovada animācijas filmu programma, kas veltīta Valentīna dienai (Valentīna diena gan bija tikai nākamajā dienā): "Animated Love".
Pasākums bija izpārdots un zāle stāvgrūdām pilna. Jutos kā marionete, kas gan kustās, bet galvai tai pilnīgi tukša. Šķita neiespējami pateikt kaut vienu vārdu, bet divus vārdus sasiet kopā likās vēl neiespējamāk. Kārdinošāk bija sabrukt uz sarkanā ar ziliem punktiņiem tepiķīša.
Bet tiklīdz iznācu skatītāju priekšā un ieraudzīju apmēram 85 acu pārus kā gaidošus prožektorus, manā marionetes galvā ienāca pāris domas un vārdi sāka plūst paši no sevis.
Pasākums beidzās 22:00. 24:00 iekritu gultā. Un nevarēju ilgi aizmigt.
Biju gulējusi kopsummā apmēram 12 stundas 6 dienu laikā. Nu sakiet lūdzu - vai tam nav nepieciešams rūdījums?
***
Bet pietiek par mani un manām ciešanām! Tagad - par Berlīnes Starptautisko Filmu Festivālu.
Divas svarīgas lietas atšķir Sandensu un Berlināli: Sandensa notiek Parksitijā, kas ir neliela kalnu pilsētiņa ar šaurām ieliņām, kuras top vēl šaurākas pēc sniegputeņiem.
Aukstums un sniegs dažkārt padara festivāla apmeklējumu neciešamu. Parksitijā neredzēju nevienu cilvēku vakarkleitā. Arī telpas, kā jau mazā pilsētiņā, nav neko lielās - visas festivāla ballītes cilvēku piebāztas, un ārpusē vienmēr iekšā tikt gribētāju gara rinda. Vidēji jāgaida 2 stundas aukstumā, lai tiktu iekšā ballītē pie apgrauztām krevešu astēm, silta alus un sagrūstīšanās ar nezināmiem aktieriem un nabadzīgiem producentiem (bagātiem producentiem ir atsevišķas ballītes).
Berlīne varbūt nav daudz siltāka par Parksitiju, bet sniega nebija un ielas plašākas un telpas lielākas. Berlīnes ballītēs varēju pat sāniski izstiept roku (kas praktiski bija neiespējami Sandensas ballītēs) un apbrīnot vairākas vakarkleitas, kurām bija izlietots ļoti maz auduma un daudz caurumu.
Bet biju pārsteigta, ka Berlīnē neredzēju nevienu filmmaker promotējam (reklamējam) savu filmu uz savu roku. Parksitijā festivāla laikā māju sienas ir nolīmētas no vienas vietas ar filmu plakātiem, pastāvējuši tikai vienu dienu, plakāti tiek citu filmmaker noplēsti nost, lai dotu vietu citas filmas plakātam. Pilsēta izskatās pēc plandošas ielāpu vecenes. Parksitijā filmmakers stāv uz ielas un katram garāmgājējam rokās iegrūž (gribi vai negribi) savas filmas kartīti. Filmas reklāma notiek agresīvi un balstās uz visas filmas radošās grupas spēju uzbāzīgi un nemitīgi runāt par savu filmu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem uz ielas.
Bet ne Berlīnē!
Neredzēju tur nevienu nesankcionētu plakātu, kartītes redzēju šur un tur ļoti mazos daudzumos. Par to, ka kāds stāvētu uz ielas un reklamētu savu filmu, nav ne runas.
Man jau sen likās, ka eiropieši atšķirībā no amerikāņiem vēlas būt 'kruti' un turēt savu vēso stiļinu pat uz sava biznesa rēķina. Amerikāņiem šai ziņā nav kompleksu - kāds tur stils, bizness taču svarīgāks!
Tad nu es ar apgūto amerikānisko nekautrību devos uzbrukumā potenciālajiem skatītājiem. Ievērojusi, ka pie Berlināles biļešu kasēm ir 4 garas rindas, es sāku šīs 4 rindas "apstrādāt".
Turot "Teat Beat of Sex" krāsaino kartīti rokās es gāju no cilvēka uz cilvēku un vaicāju:
- Do you like short films?
Tas ir tikai jautājums sarunas uzsākšanai. Kuram tad nepatīk īsfilmas?
Apmēram 70% uzrunāto cilvēku palecās, it kā tos būtu izbiedējusi svešinieka uzruna, un tūdaļ pat kategoriski teica:
- NO!
Un pagrieza man muguru.
Kaut kas tāds ir pilnīgi neiedomājams Amerikā. 99,99% amerikāņu spontānā reakcija šādā situācijā būtu teikt:
- Yes!
Un ņemt krāsaino kartīti, ko vērīgi aplūkot manā klātbūtne, lai vēlāk slepus izmestu atkritumu tvertnē.
Man patīk amerikāņu spontānā reakcija labāk nekā eiropiešu. Amerikāņi vismaz iesaistās sarunā un uzzina kaut ko jaunu pat ja viņiem tas neder. Stāvēt garā rindā taču ir garlaicīgi, labāk tak ar kādu parunāt, vai ne?
Es jau zinu, ka lielākā dala eiropiešu man nepiekritīs, drīzāk nomētās mani ar sapļukušiem tomātiem.
Īstenībā man nemaz nebija jācenšas dabūt apmeklētājus uz manu īsfilmu programmu - biļetes uz visām īsfilmu programmām bija izpārdotas jau tai brīdī, kad ierados Berlīnē. Man vienkārši gribējās satikt "normālus" skatītājus, parastus cilvēkus, kurus interesē filmas, nevis filmu kritiķus un citus filmu taisītājus.
Biju mazliet vīlusies ka 'normālie' skatītāji nevēlējās dzirdēt, kas man sakāms.
Kā jau paredzēju, man pilnīgi nebija laika skatīties filmas. Bizness un dažādas tikšanās dominēja manu vizīti Berlīnē.
Es varu runāt tikai par 2 īsfilmu programmām, kuras redzēju: to programmu, kurā rādīja manu filmu, un īsfilmas uzvarētājas.
Programma, kurā rādīja "Teat Beat of Sex" bija ļoti garlaicīga, izņemot "Tommy" - zviedrietes Tora Martens īsfilma par izbijušu Kubas dejotāju Tommy kuram ir HIV.
Es vienmēr jūtu cieņu pret skatītāju un man bija sāpīgi redzēt apmēram 800 cilvēku nemierīgi grozāmies sēdekļos un čukstam viens otram:
- Vai tiešām mums jāredz, kā 25 minūtes uz ekrāna žūst krāsa?
Nu labi, tur gluži nebija filmas, kurās nofilmēta siena ar žūstošu krāsu. Bet 15 minūšu bezmērķīga divu cilvēku saruna, kuriem nav ko teikt viens otram, režisēta bez jebkādas jēgas par dramaturģiju vai montāžu, manuprāt, ir līdzvērtīga krāsas žūšanas rādīšanai.
"Teat Beat of Sex" pamodināja visus. No sākuma skatītāji skeptiski pavēra acis, bet drīz atskanēja smiekli. Kad filma beidzās, sacēlās brīnumjauks troksnis manām ausīm - aplausi, uzmundrinoši bļāvieni. Kāds skatītājs laimē nokunkstēja:
- Beidzot kaut kas skatāms!
Tā bija laikam pati labākā filmas uzņemšana kādu jebkad piedzīvoju. Bet nedomāju, ka skatītāju reakcija būtu tāda pati, ja pārējās filmas būtu interesantākas.
Man bija tāda sajūta, ka festivāls vēlējās izmeklēt pašas 'krutākās', "cutting edge" filmas, bet tā kā reti kurš zina, kas īsti ir 'cutting edge', tad šī vēlme, manuprāt, Berlinālē nerealizējās. Sandensas programmētāji savukārt šogad bija nolēmuši atlasīt īsfilmas, kuras iedarbojas, kurās dominē stāsts (narrative), un 'cutting edge' filmas ievietot īpašā programmā : Frontier. Tad nu Sandensas visas īsfilmu programmas bija reti izcilas. Bet no Frontier programmām skatītāji nāca ārā ar miegainiem plakstiem. Tikai rūdīti kukaiņi var rāpot pa tikko krāsotām sienām...
***
Jūs droši vien gribat dzirdēt par zvaigznēm.
Esmu dzirdējusi, ka tās labi izskatās Mēness aptumsuma laikā.
Man vienmēr ir diena un es zvaigznes neredzu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
