Foto: Publicitātes foto

"Tu nekad nevarēsi sākt jaunu dzīvi –
Tu vari sākt tikai to,
Kas no tās ir atlicis."
Rumāņu dzejnieks Leo Butnaru [1]

Jēdziens "padomju cilvēks" ir kļuvis par ērtu attaisnojumu cilvēkam a priori piemītošām īpašībām un uzvedības modeļiem. Varu arī ne tik agresīvi. Ja filmas "Homo Sovieticus" režisoru satrauc totalitārisma pastiprināšanās 21. gadsimtā [2], tad viņa un citu filmas autoru bažas ir pilnīgi pamatotas, tomēr cēloņi nav meklējami vien PSRS "mantojumā".

Nekā sarežģīta: ja mēs paveramies uz "padomju cilvēku" raksturīgajām īpašībām – pielāgošanos vairākumam, dubulto morāli, pasaules uztveršanu modelī "mēs pret Svešajiem" u. c. –, tad tādas ir novērojamas visā pasaulē un visos laikmetos. Atliek pavērties uz mūsdienu ASV, Ķīnu, Turciju vai Pakistānu. Vai Nigēriju, ja vēlaties.

Liekulība – proti, paši nedarām to, ko sludinām? 19. gadsimta sākumā britu sabiedrības aprindās, kas dūšīgi iestājās pret verdzību, "tie paši cilvēki, kuri bija boikotējuši no britu Vestindijas salām ievesto cukuru, turpināja tērpties vergu audzētā kokvilnā un smēķēja tabaku no Amerikas dienvidiem". [3] Pielāgošanās? "Kurzemes Vārds" 1942. gadā (26. septembrī) vēsta, ka pie Sibēliusa ciemojušies arī vācu karavīri, kuriem komponists ar lepnumu rādījis nesen Hitlera piešķirto Gētes medaļu. Sibēliuss izteicis prieku, ka var piedzīvot šo laiku, kas beidzot ienesīs pasaulē taisnīgumu... 1945. gada decembrī komponistam Žanam Sibēliusam apritēja 80 gadi. Jaundibinātajā laikrakstā "Literatūra un Māksla" [14. decembrī] varēja izlasīt padomju komponista Dmitrija Kabaļevska atmiņas par ciemošanos pie ievērojamā somu skaņraža... Pārrunu nobeigumā Sibēliuss lūdza nodot savu kvēlo sveicienu un labākos novēlējumus padomju mūziķiem, atcerējies Kabaļevskis. [4]

Manipulējams naids pret citiem un sava pārākuma apziņa? "Izsmalcinātais Stefans Cveigs savās atmiņās "Vakardienas pasaule. Kāda eiropieša atmiņas" par Pirmā pasaules kara sākumu: "Divu miljonu pilsēta, piecdesmit miljonu zeme šajā stundā izjuta, ka viņi līdzpārdzīvoja pasaules vēsturi, acumirkli, kas nekad neatgriezīsies, un ka ikviens bija aicināts iesviest savu niecīgo Es šajā gailošajā masā, lai tur attīrītos no jebkāda savtīguma."" [5] Atgādina Staļina laikus. Šķiet, "ulmaņlaikiem" Latvijā nav nekāda sakara ar "homo sovieticus" veidošanos, tomēr taisnība ir pētniekam, kurš raksta: "Kolaborācija [1940. gadā] diemžēl tolaik nepazina partiju krāsu atšķirības; iespējas taisīt karjeru jaunajā iekārtā izmantoja dažnedažādi ļaudis – turklāt vairums viņu nāk no Ulmaņa režīmam lojālajām "pilsoniskajām" aprindām, nevis no pagrīdē iedzītiem sociāldemokrātiem." [6] Tā var turpināt ilgi, tāpēc noslēgumā atgādināšu tikai par Aleksandru Solžeņicinu. Var šķist pavisam ačgārni viņu pieminēt "padomju cilvēka" kontekstā, bet jāpiezīmē, ka "Gulaga arhipelāga" autors jo īpaši dzīves nogalē producēja tik impēriskas un t.s. Rietumu liberālās vērtības kritizējošas tēzes, ka tikpat labi viņu var uzskatīt par īstu "homo sovieticus".

Filmā intervēts viens no jēdzīgākajiem mūsdienu Krievijā strādājošajiem sociologiem, Ļevs Gudkovs. Šogad iznāca rakstu krājums "Komunisma demontāža. Trīsdesmit gadus vēlāk", un viens no tā autoriem ir Gudkovs. Un viņš, lai gan lieto jēdzienu "padomju cilvēks", to izmanto plašākā kontekstā – ar jēdzienu "masu cilvēks", kas savukārt parādās totalitāros režīmos Itālijā, Vācijā un ne tikai 20. gadsimta sākumā. [7] Tālākais citāts varbūt skanēs pārāk sapiņķerēts, bet tas ir būtiski: "Padomju sabiedrība neradīja kaut kādu īpašu cilvēka tipu, tā noformēja cilvēku tipu specifisku sadalījumu, piešķirot dominējošo nozīmi padomju cilvēka figūrai." [8] Citiem vārdiem sakot (vai manā subjektīvā interpretācijā), tas, ko mēs saucam par "padomju cilvēku", ir klātesošs cilvēku sabiedrībā vispār. Jautājums ir par to, ko un cik lielā mērā šādam tipam raksturīgā uzvedība ietekmē mūsu dzīvē.

Ir ērti īpašības un uzvedības modeļus (manī, tevī, citos), kas biedē/skumdina/kaitina, attiecināt uz okupācijas (Latvija) vai totalitāros režīmos nodzīvotu (Krievija) desmitgažu "sačakarētajām smadzenēm". Šādi mēs būtībā sakām, ka tā ir pagātne, kas kaut kā velkas līdzi, pat turpina izpausties jaunākās paaudzēs, bet potenciāli mēs no tās varam atbrīvoties. Savukārt man šķiet, ka tādā gadījumā mēs ignorējam divus būtiskus aspektus.

Pirmais. Neatkarīgi no tā, kādu apzīmējumu mēs lietojam – "padomju cilvēks", "masu cilvēks" vai vēl kādu citu –, ar šiem apzīmējumiem saistītās īpašības mums piemīt tāpēc, ka mēs esam dzīvas būtnes. Es varētu uzrakstīt prāvu tekstu par to, kādi "padomju cilvēki" savā uzvedībā laiku pa laikam ir putni vai gorillas. Sākot ar vardarbību pret vājāko un pielīšanu barvedim, beidzot ar izlikšanos savtīgu mērķu vārdā. Respektīvi, mēs esam pielikuši mīnusa zīmi uzvedības formām, kas patiesībā ir dabiskas, tikai mēs, uzskatot sevi par principiāli atšķirīgiem un īpašiem, pārākiem par "dzīvniekiem", uzskatām, ka cilvēkam, lūk, tā uzvesties nepiestāv. Mēs nevis esam "padomju cilvēki", bet vienkārši primāti. Griež ausīs? Nevaru palīdzēt.

Otrais. "Padomju cilvēkam" raksturīgo pilnos ziedos uztur mūsdienu "liberālās demokrātijas" un kapitālistiskā ekonomika. Attiecībā uz "padomju cilvēku" dažkārt smīnīgi lieto PSRS laika izteicienu "lasījis neesmu, bet ir viedoklis...". Tipiski "padomju cilvēkam", vai ne? Nē. Atliek ielūkoties šodienas sociālajos tīklos. Tieši tas pats. Nerunāšana pretī "priekšniecībai"? Kapitālistiskais uzņēmums dažkārt neatšķiras no padomju rūpnīcas. 21. gadsimta pasaulē ir pat nostiprinājies jēdziens "bullshit job", kas saturiski jauki turpina darba imitēšanu PSRS. Īsi sakot, ja mūs kaitina "padomiskums", tad jāpaskatās kritiski uz šodienu. Vai, kā nesen rakstīja kāda latvju dzejniece, "kapitālisms nav vainu mīkstinošs apstāklis". [9]

Atgriežoties pie Butnaru rindām šī teksta iesākumā – mēs nevaram sākt "jaunu dzīvi", kurā nebūtu "padomju cilvēka".

Izmantotie avoti:

Inostrannaja ļiteratura, 2018. gada 6. numurs, 108.–109. lpp.
'Mani uztrauc totalitārisma atgriešanās.' Saruna ar 'Homo Sovieticus' režisoru Ivo Briedi - DELFI
Frank Trentmann. Empire of Things. Penguin Books, 2017. gads, 572. lpp.
Anna Velēda Žīgure. Ziemeļzemes cēlā tauta. Somijas tēls latviešu presē 1822. – 1945. Zinātne, 2018. gads, 247. un 261. lpp.
Igors Šuvajevs. Rūpēs par dvēseli. Vērtību likteņi. Zinātne, 2019. gads, 108. lpp.
Ivars Ījabs. Sociāldemokrātija un valsts dibināšana. Latvija. Frīdriha Eberta fonds, 2019. gads, 62.–63. lpp.
Demontaž komuņizma. Tridcatj ļet spustja. Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2021. gads, 277. lpp.
Turpat, 325. lpp.
Ieva Viese. Punctummagazine, 26.06.2021.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!