Vilhelma Purvīša zudušais mantojums – detektīvstāsts ar skumjām beigām?

Ja sakām – ziemas ainava, tad visdrīzāk domājam Vilhelmu Purvīti, un otrādi. Šogad ar plašu pasākumu kopumu svinēsim Purvīša 150 gadu jubileju, un centrālā vieta šajās svinībās, bez šaubām, atvēlēta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādei "PURVĪTIS", kas būs skatāma no 28. maija līdz 9. oktobrim. Izstādes veidotāji sola šobrīd pilnīgāko iespējamo pārskatu par mūsu ainavas meistara daiļrades līkločiem, cenšoties sagādāt arī pa kādam pārsteigumam. Tomēr viens no lielākajiem joprojām neatbildētajiem jautājumiem par meistara dzīvi ir viņa Otrā pasaules kara vērpetēs pazudušo darbu liktenis. Vai vēl varam cerēt uz iepriekš nezināmu Purvīša darbu iepazīšanu nākotnē?

Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā padomju vara atcēla Purvīti no mākslas muzeja direktora amata, bet gadu vēlāk vācu okupācijas vara viņu atkal atjaunoja darbā. Savu pēdējo lielo personālizstādi Rīgā viņš sarīkoja 1942. gadā, bet divus gadus vēlāk, kad padomju karaspēks atkal tuvojās Rīgai, mākslinieks kopā ar sievu Karolīnu un audžumeitu Mariannu izlēma pamest Latviju. Sev līdzi uz Vāciju viņš bija ieplānojis ņemt arī lielu daļu radīto mākslas darbu, kas glabājās gan viņa sievas vecāku mājās Jelgavā, gan noliktavā Kazarmu ielā Rīgā.

Kā sarunā ar "Delfi" norāda LNMM speciālists, mākslas zinātnieks Eduards Dorofejevs, šodien trūkst drošticamas informācijas par Purvīša darbu kolekcijas faktisko apjomu. Lielākā daļa darbu visdrīzāk gājusi bojā Jelgavā bombardēšanas laikā. Tomēr ir liecības par kastēm, kuros bijuši Purvīša darbi, un kuru transportēšana uz Vāciju bija uzticēta firmai "Schenker", kas tolaik palīdzēja pārsūtīt iedzīvi daudzām bēgļu ģimenēm. Taču līdz Purvīša ģimenes mājvietai Vācijā šis sūtījums tā arī nekad nenonāca.