Zvirgzdiņš un... un... Recenzija par īsprozas krājumu 'Esse un... un...'
Foto: Pētergailis/LETA

Šis ir bijis varens gads rakstnieka Jura Zvirgzdiņa dzīvē. Pēc pelnīti iegūtās Mūža balvas Latvijas literatūrā rakstnieks turpinājis dalīties ar vairākiem literāriem notikumiem – pēc neliela pārtraukuma atkal uzradies lācēns Tobiass grāmatiņā "Tobiass un rakstnieks" (lai gan Zvirgzdiņš vairākās intervijās grūtsirdīgi atzinis, ka lācēns pazudis kādas pastaigas laikā, tādēļ grāmatā aprakstītā situācija – palikšana aizmirstam Rakstnieku mājā – un arī pieteiktajā, pagaidām topošajā sērijas nākamajā daļā Tobiasa pazušanas motīvs nebūt nav nejaušība), savukārt pēc mazliet vairāk nekā ceturtdaļgadsimta publicēts atkārtots un papildināts īsprozas krājuma "Esse un..." (1993) izdevums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Paradoksāli, taču grāmata, kas tiek uzskatīta par vienu no jaunākās latviešu prozas būtiskākajiem un savdabīgākajiem stūrakmeņiem, netika īpaši apskatīta pēc tās izdošanas – 90. gadu vidū periodikā pavīd vien kādas divas trīs recenzijas. Šī un vēl vairāku citu iemeslu dēļ ir ārkārtīgi būtiski pakavēties salīdzinoši nesenajā vēsturē, un tas tikai pamatos konkrētās grāmatas nozīmīgumu un unikalitāti.

Pirmkārt, lai gan Juris Zvirgzdiņš bija debitējis periodikā jau 80. gadu pirmajā pusē, rakstnieks piedzīvoja vēl "dažādas debijas": 80. gadu nogalē ar pirmajiem "Esses" stāstiņiem, kā unikāla literāra kopdarba "Odu laiks" līdzautors, visbeidzot – kā fiziski taustāmu grāmatu debitants 90. gadu sākumā. Ironiski, taču Zvirgzdiņa debijas laiks sakrīt ar desmitgadi, kura latviešu literatūras vēstures avotos joprojām aplūkota visfragmentārāk, haotiskāk, izkaisīti un līdz ar to – nepilnīgi.

Arī vēlāk Zvirgzdiņš nereti tika "piemirsts" kā autors, kurš darbojies ne tikai bērnu literatūras žanrā, – lai gan kopš gadsimtu mijas radīti aptuveni trīsdesmit darbi mazajiem lasītājiem, tādējādi padarot autoru par šī žanra hrestomātisku un ražīgu klasiķi, līdztekus tapuši arī vairāki būtiski citu prozas žanru darbi. Otrkārt, krājuma "Esse un..." 1993. gada izdevums jau ilgāku laiku uzskatāms par bibliogrāfisku retumu – grāmata ir nepieejama daudzās bibliotēkās, turklāt krājuma unikālā kabatas formāta dēļ kļuvusi visnotaļ pieprasīta bibliofilu aprindās. "Essei" bija lemts piedzimt laikā, kad lielās grāmatu tirāžas nomainīja pavisam nelielas, kad jaunie apgādi un grāmatizdevēji radās un dažu gadu laikā zuda viens pēc otra. Tieši togad valstī no jauna tika ieviesta lata valūta, un sākotnēji viens lats atbilda diviem simtiem Latvijas rubļu. Absolūti loģiski, ka sociāli smagais laiks literatūru aizvirzīja aizmugurējā plānā. Un patiesi – reizēm liktenis izspēlē ironiju pat mazākajos sīkumos, piemēram, laikrakstā "Diena" nodrukājot Gunta Bereļa recenziju par Zvirgzdiņa grāmatu vienā atvērumā līdzās rakstiem par mežonīgo kapitālismu.[1] Vēl jo vairāk – Essei lemts atgriezties pie lasītājiem gadā, kurš ir ne mazākā mērā duāls; laikā, kad kultūras un tostarp arī literatūras nozarei nemierīgs prāts un teju vai apokaliptiska mēroga priekšnojautas. Zvirgzdiņš savā izsmalcinātajā asprātībā ir spējīgs aplūkot gan viena, gan otra laikmeta parādības un to absurdo iedabu, padarot Esses stāstus tiklab atkarīgus no laika (lietojot savulaik paša Zvirgzdiņa ieviesto žanra apzīmējumu – "traģihronika"[2]), tiklab universālus un pārlaicīgus.

Jaunais krājums papildināts ar precīzi desmit miniatūrām, kuras nebija sastopamas tā pirmizdevumā, tādējādi tas kopumā aptver četrdesmit četras Esses sastapšanās ar kādu parādību un/vai esības stāvokli. Pieļauju, ka arī tos, kas savulaik lasījuši šos darbus, sagaida vairāki patīkami jaunatklājumi, atgriežoties Esses pasaulē. Galu galā – Zvirgzdiņš prasmīgi demitoloģizē zināmus priekšstatus par konkrētu reāliju vai literāru motīvu (pieminot elli, rakstnieks atsaucas uz vispārzināmo literatūras klasiku, taču turpat nākamajā rindkopā pilnībā gāž tradicionālo priekšstatu par elles būtību; aprakstot latviešu kultūras folkloras vērtības un to vizuālo skaistumu, rakstnieks no sakrālā acumirklī nonāk līdz profānajam – piebilstot, ka viss minētais nopērkams Brīvdabas muzejā vien par trīsdesmit kapeikām; kad Esse sagaidīs Covid-19 pandēmijas beigas, viņš atbrīvosies no distancēšanās un roku mazgāšanas paradumiem, bet ne no maskas, jo ar to varēšot aplaupīt banku; kādā diskusijā par jauno autoru darbu pārpilnību ar lamuvārdiem Esse uzstāj, ka tiem piemīt arī gaiši vārdi, taču tie gluži vienkārši rakstīti baltiem burtiem uz balta papīra; Esse arīdzan netīšām aiz savas muļķības liek Hemingvejam nošauties un līdzjūtībā cenšas ieaijāt miegā sienas pulksteni, kurš noteikti ir saguris, jo "viņš taču iet un iet" utt.). Krājumu caurvijošais kontrasta un paradoksa princips (neloģiskais dzelžainā loģikā) ir it kā ļoti klasisks un vienkāršs, taču autors katru reizi spēj pārsteigt lasītāju, par spīti tam, ka lasītājs pats šo pārsteiguma momentu ar nepacietību un interesi gaida katrā nākamajā miniatūrā.

Būtiski minēt vēl kādu "Esses" īpatnību – tā ir literatūra, kuru šķietami nav iespējams atveidot vizuāliem līdzekļiem, taču gan pirmizdevums, gan tā papildinātais turpinājums ir bagātīgi papildināts ar ilustratīvo materiālu. Gan nu jau mūžībā aizgājušā grafiķa Aleksandra Stankēviča, gan ārkārtīgi ražīgās un talantīgās jaunās mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustratīvā materiāla niansēs ir daudz būtiskā, lai mirkli pakavētos arī pie tā.

Lasot krājuma pirmizdevumu, lasītājs pamana Essi – reālistiskos vilcienos un tradicionālā veidolā iemūžinātu nošņurkušu tipiņu vienādā un bezpersoniskā apģērbā, ar šķietami vienaldzīgu sejas izteiksmi neatkarīgi no aprakstītās situācijas (uz krājuma vāka Esse attēlots gan profilā, gan aizgriezies un turpat urinējot). Brasliņas Esse ir daudz abstraktāks un mazākā mērā cilvēcību iemiesojošs, lai gan, ja labi ielūkojamies, pamanām kungu labākajos gados ar pagariem matiem un bārdu, kurš turklāt labi izskatās gan ar kroni, gan līdzās šķietami gara un fiziskā tēla radiniekiem iz antīkās pasaules (pašam atgādinot hrestomātiski triviālu "dieviņu"). Zvirgzdiņš raksta tik abstrakti un koncentrēti, ka jebkuram lasītājam radīsies savas asociācijas ar nupat apgūto, – un tas rada vēl plašāku dialogu, ja šajā īpatnajā komunikācijā tiek iesaistīts mākslinieks.

Kā spilgtu piemēru aplūkosim vienu no krājuma īsākajiem un, iespējams, atpazīstamākajiem darbiem – "Esse un grafiti": "Tualetē sievietes torsam Esse piezīmē sirdi." (67.) Aleksandra Stankēviča interpretācijā redzam Essi, kurš ar vienu roku (jo otra tobrīd ir aizņemta, un viņš ir atkal aizgriezies) uz salīdzinoši seksuāli atveidota sievietes ķermeņa uzzīmē kārtīgu, treknu un tumšu sirdi – kur pienākas, kreisajā pusē, uzreiz zem krūtīm. Savukārt Elīnas Brasliņas interpretācijā Esse, pašapmierinātā pozā nostājies tālāk no klozetpoda, vēro savu mākslas darbu – ne tik seksualizētām sievietes kontūrām līdzās (!) uzvilktu, teju vai bērnišķīgā izpratnē darinātu sirds formu ar šķelmīgu smaidiņu (jo autors taču nav minējis, ka sirds piezīmēta tieši uz torsa). Visbeidzot – trešā versija: vērīgā literatūras kritiķe Andra Pūce savulaik norādīja, ka Zvirgzdiņš ar Esses starpniecību izvēlējies sievietei uzzīmēt sirdi, bet ne smadzenes.[3] Tas ir brīnišķīgs piemērs, cik dažādos līmeņos iespējams nolasīt vienu nepaplašinātu teikumu; bez šaubām – tas daudzējādā ziņā raksturo kā pašu lasītāju, tā arī Jura Zvirgzdiņa fenomenāli aso prātu.

Recenzēt "Essi" nozīmē apgriezt otrādi visu literatūras kritikas būtību – prozas tekstam ierastie sižeta, vēstījuma un vienojošo motīvu jēdzieni kļūst bezjēdzīgi, jebkurš mēģinājums skaidrot lasītājam, kas tad īsti sagaidāms no Zvirgzdiņa, piedzīvo sakāvi. Vienīgais veids, kā pietuvoties "Essei" un aizgūt no tās ko sev noderīgu, ir lasīt krājumu, varbūt pat atmetot pie malas pilnīgi visu, ko jūs zināt par tā autoru, tapšanas laikmetu un jebkādu citu kontekstu.

Zvirgzdiņš ir ierādījis ceļu veselai virknei autoru, lai gan tos savstarpēji salīdzināt var tikai daļēji un turklāt – salīdzināšanas mirklī pats līdzīgā vai atšķirīgā meklējumu mēģinājums zaudē jēgu. Miniatūrformas vērojumi par dzīves parādībām, to paradoksālo iedabu un pašu vērotāju-vēstītāju nereti pašironizējošā ietērpā sastopami gan Egīla Zirņa "jokos" (starp citu – jācer, ka šie ilgā laika nogrieznī tapušie un laikrakstos publicētie rakstnieka minimālistiskie joki kādreiz tiks apkopoti kādā vienotā krājumā; tas būtu vērtīgi!), Eduarda Aivara "minimās", gan Ilmāra Šlāpina "anekdotēs", arī Riharda Bargā "tenkās", lai gan šo autoru vēstījums teju vai vienmēr ir daudz sadzīviskāks un konkrētāks, tam nepiemīt Zvirgzdiņam raksturīgā abstrahēšanās un ieslīgšana tekstā kā pašpietiekamā un savrup nošķirtā rotaļlaukumā.

Arī Māra Bērziņa "Gūtenmorgena" stāstu cikla (2007/2017) "filozofijā" ir zināmas līdzības ar Essi; pat ja pieņemam, ka starp abiem ir vairāk atšķirīgā, nekā kopīgā, Bērziņš savulaik radījis stilizāciju par abiem tēliem "Gūtenmorgens un Esse", kurā koķeti apspēlētas vairākas Zvirgzdiņa miniatūras.[4] Ar pēdējos gados vērojamo tendenci Rvīna Vardes, Haralda Matuļa un citu jauno autoru darbos šķietami tiek pierādīts, ka "Esses" aktualitāte nepalika vis Atmodas un atgūtās neatkarības agrīnā laika straujajos virpuļos līdzās dažiem citiem (vēl jo vairāk – eksperimentāliem) literāriem darbiem, par kuriem šobrīd atceras tikai tie, kam ir nelāgas noslieces uz literatūras vēsturi vai kritiku. Esse ir, un Essei būs būt.



[1] G. Bereļa recenzija "Essi meklējot" laikrakstā "Diena", 1993. gada 17. decembris, 11. lpp.

[2] Šeit domāta kopdarbā ar Gati Gudetu tapusī "latvju traģihronika" "Jubilejas gads" (Teātra Vēstnesis. 1989, Nr. 4, 15.–25. lpp.).

[3] A. Pūces raksts "Oriģinālliteratūra no Artavas". Karogs, 1994, Nr. 2, 218.–222. lpp.

[4] M. Bērziņš. Gūtenmorgens un Esse. Konteksts, 2017, Nr. 1, 6. lpp.

Tags

Juris Zvirgzdiņš recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form