Drosme turpināt darīt drosmīgi. Saruna ar Kaņepes kultūras centra vadītāju Dāvi Kaņepi
Foto: Zīle Liepiņa

Kaņepes kultūras centra apmeklējums un intervija ar tā saimnieku Dāvi Kaņepi ”Delfi Kultūra” plānoto darbu sarakstā jau bijis labi pasen. Gandrīz kopš brīža, kad 2011. gada rudenī ”Homo Novus” laikā KKC nosaukums izskanēja pirmo reizi, kļūstot par populārā teātra festivāla informācijas centru. Tomēr viss izrādās citādāk nekā iecerēts. Uz Kaņepes kultūras centru un ciemos pie Dāvja dodos laikā, kad viņa vārds saistībā ar vairākiem pašvaldības policijas iesniegumiem par trokšņošanu izskanējis plašsaziņas līdzekļos, tas locīts Rīgas Domes gaiteņos, un pat kultūras ministres intervijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Dāvis Kaņepe ir jauns kinorežisors, trīs gadus studējis kino mākslu Itālijā, šogad Nacionālajā kino festivālā ”Lielais Kristaps” nominēts balvai kategorijā ”Labākā debija” par savu īsfilmu ”Noklausīšanās”. Filma šobrīd skatāma arī jauno režisoru īsfilmu programmā ”6 stiķi” kinoteātrī ”Splendid Palace”. Savulaik izveidojis hosteli ”The House” uz Lāčplēša ielas, šobrīd kopā ar brāļa ģimeni saimnieko Kaņepes Kultūras centrā.

Māja Skolas un Lāčplēša ielu stūrī pie Dāvja un viņa brāļa ģimenes nonākusi pateicoties Jaunā Teātra institūta direktorei Gundegai Laiviņai. Viņa ieteikusi šo, studentu korporācijai "Fraternitas Letica" piederošo namu, kuram tobrīd meklēti saimnieki. Telpās, kas nebūt nav bijušas tajā labākajā stāvoklī Dāvis ienācis, kā pats smejas, burtiski ar diviem latiem kabatā.

Ir pirmdiena. Kaņepes kultūras centrs jau vairāk kā nedēļu ir slēgts apmeklētājiem. Tomēr trīsstāvu koka ēkā uz Skolas un Lāčplēša ielas stūra pulsē darba dunā. Tiek urbts, slīpēts, fēnots un špaktelēts, kādreizējais baltvāciešu dzīvojamais nams tinas būvgružu putekļu vērpetēs. Mūsu saruna notiek ēkas otrajā stāvā, uz skatuves, starp vismaz 100 gadus vecām podiņu krāsnīm, pie kaļķa putekļu apbiruša galda. Dāvis neizskatās ne apvainojies, ne iebaidīts vai izmisis, drīzāk apbrīnojami mierīgs un pilnīgi pārliecināts par Kaņepes Kultūras centra darbības nepieciešamību, vienīgi noguris no pēdējo nedēļu laikā izrādītās mediju uzmanības.

Popularitāte pie tevis ir atnākusi nevis kā pie kinorežisora, bet kā pie trokšņotāja.

Nu, ar to es arī rēķinājos, atverot šādu vietu. Pirmkārt, cik tad vispār cilvēki interesējas par kino, otrkārt, veidojot šādu te kultūras namu, tu būsi vairāk pamanāms. Taču tas nekas, varbūt tieši tas ir veids kā nokļūt tur, kur vajag.

Vai šāds kultūras centrs var būt maizes darbs?

Protams, jā! Daļēji tas tā arī radās. Tas bija vienīgais man redzamais veids, kā es varēšu dzīvot, kamēr rakstu scenārijus meklēju naudu filmām. Tieši tobrīd brāļa sieva meklēja telpas kafejnīcai, savukārt man vajadzēja skatuvi filmām un koncertiem. Tā metāmies kopā.

Rīgā šobrīd attīstījušies vairāki jauni radošie kvartāli, nozīmīgu vietu ieņem gan Miera iela, gan Kalnciema kvartāls un citas vietas. Vai Kaņepes Kultūras centrs ir atradis savu apmeklētāju?

Noteikti, jā! Cilvēkiem šī vieta patīk, nāk pietiekami daudz. No sākuma mums bija bažas, ka ēkā nav pabeigts remonts, nav gludi nošpaktelētas sienas, bet viena no latvieša īpašībām jau laikam ir ”mūžīgais remonts”, tāpēc daudzi te jūtas labi. Tas ir tik forši, salīdzinot ar Itāliju. Pirmkārt, remonts tiek uztverts kā kaut kas šausmīgi sarežģīts – pašam nokasīt krāsu vai nošpaktelēt, otrkārt dzīvokļu īpašnieki nepieļauj īrnieku veiktus remontus. Es pats pusgadu centos pusgadu sarunāt rozā sienas toni pārkrāsot baltu, bet man neizdevās.

Tieši apmeklētāju dēļ mums šoruden bija jāizlemj, vai ievilksim apkuri, vai nomaksāsim sodus. Izvēle bija par labu siltumam. Tas ir milzīgs kapitālieguldījums – šajos 600 kvadrātmetros no jauna ievilkt apkuri. Ja mēs nomaksātu sodus, tad mierīgi uz ziemu varētu vērt durvis ciet. Mūzikas skolai [Jāzepa Mediņa mūzikas skola], kas iepriekš atradusies šajās telpās, pagrabā bija ogļu katls, kas bija pilnīgi novecojis. Turklāt divos gados, kamēr šī māja stāvēja tukša tas bija bijis aizsalis, trubas bija saplīsušas un piedevām nozagti visi radiatori. Pagājušoziem mēģinājām strādāt vienu nedēļu, sildījām telpas ar elektriskajiem sildītājiem, taču ilgtermiņā tas, protams, nav risinājums.

Ēka esot piedzīvojusi aristokrātiskas Rīgas baltvācu un krievu ģimeņu sarunas.

Mājas pirmsākumos, 19. gadsimta beigās te bijuši divi turīgo baltvācu ģimeņu dzīvokļi. Vēlāk slavenā mākslinieka Rēriha biedrība. Vienudien klauvē pie durvīm. Tur deviņdesmitgadīga kundze no Maskavas ar diviem pavadoņiem, rāda fotogrāfiju. Tajā redzamajā interjerā sazīmējam to podiņu krāsni pie kuras šobrīd uzbūvēta skatuve. Vēl šeit ir bijušās Rīgas tehniskās universitātes ”kojas”, ar visām no tā izrietošajām sekām – skaņu māja ir pieredzējusi arī bez mums un mūzikas skolas.

Tomēr par troksni. Jūsu kaimiņš Mārtiņš vairs nav zvanījis, arī ar žurnālistiem sarunās neielaižas. Vai viss ir tik viennozīmīgi un vai tiešām esat tik ”balti un pūkaini”, ka sūdzības ir nepamatotas?

Protams, ka mēs neesam ”balti un pūkaini”. Pirmajos pasākumos koncerti notika pirmajā stāvā, kur ir vecie logi un skaņa patiešām varēja būt traucējoša. Tomēr esam darījuši visu, lai skaņas dēļ nebūtu problēmu ar kaimiņiem. Patiesībā, tādi pasākumi, kur patiešām skan nopietni basi, ir bijuši tikai pāris. Taču tajos gadījumos logi tikuši nosegti ar īpašām, skaņu slāpējošām plāksnēm, un uz ielas knapi tas ir dzirdams, kur nu vēl aiz vēl vienas sienas ielas otrajā pusē.

Mums arī nav informācija, vai visus šo 24 iesniegumu autors ir viens cilvēks, vai vairāki. Ļoti dīvaini, bet ne vienmēr mēs arī zinām, ka vispār bijusi sūdzība policijai. Piemēram, ir bijušas soda kvītis par pasākumiem, kas notikuši jau vairākas nedēļas iepriekš, bet konkrētajā brīdī policija nemaz Kultūras centrā nav ieradusies. Kā tad tā? Tikpat labi kāds no otra pilsētas gala piektdienas vakarā var piezvanīt policijai un ”pajokoties”.

Studējot Romā, es dzīvoju Pinjeto rajonā, kas ir studentu un imigrantu rajons. Tur ballīte vasaras sezonā ilgst līdz četriem no rīta, turklāt galvenā čalošana un sēdēšana ir ārpus telpām - uz ielām un laukumos. Sabiedrībā ir pieņemts, ka ir šie pilsētas rajoni, kur koncentrējas izklaides vietas un tas pieder pie pilsētas šarma, tā ir pilsētas kultūras sastāvdaļa un tur policiju neviens nesauc.

Savukārt pie mums, it sevišķi pēc krīzes, ir pieņemts, ka Rīga ir tuksnesis, kurā nekas nenotiek. Nu un ja skatāmies šādā kontekstā, tad mēs esam vienkārši šausmīgi.

Tomēr Rīgā šāds pilsētas izklaides rajonu plānojums nav veidots ne mērķtiecīgi, nedz arī radies dabīgā, vēsturiskā ceļā.

Mērķtiecīgi, nē. Taču dabīgā veidā gan. Jau tagad Lāčplēša iela ir visskaļākā no galveno ielu šķērsielām. Tā ir artērija, kas no Salu tilta ieved Rīgā un tikai likumsakarīgi, ka līdz ar Vecrīgas ”atdošanu” tūristiem, uz Lāčplēša ielas vietu ir atraduši gan ”Chomsky”, gan ”Teātra bārs”, ”Get Smart”, ”Miit”, ”Karakums”, kā arī citas kultūras un izklaides vietas.

Un kā būtu ”otrā pusē” - priekšā agrs rīts, darbs vai mācības, bet kaut kur zem logiem trokšņo bezrūpīga ballīte?

Nē, mani tas netraucē, esmu dzīvojis uz Barona un Lāčplēša ielas stūra, kur turklāt vienmēr brauc tramvajs. No Romas atgriežoties Latvijā tieši pietrūka tās cilvēku čalas, sajūta, ka pilsēta ir dzīva. Man pašam par lielu pārsteigumu izdevās to sajūtu radīt šeit.

Kaņepes kultūras centra ēkas atjaunošanas sākumā līdzdarbojas arī pazīstamā arhitekte Zaiga Gaile.

Viņa mūs konsultē joprojām. Šobrīd ir izstrādāts tehniskais projekts astoņu metru augstu griestu koncertzālei. Kopumā tas ir ļoti dārgs un ir vajadzīgi vairāk nekā desmit dažādu iestāžu apstiprinājumi. Kopumā projekts varētu izmaksāt ap 15 līdz 16 tūkstošiem, no kuriem šobrīd ieguldīta jau ir puse.

Īres līgums paredz, ka mēs pilnībā rekonstruējam šo ēku, tas ir Kaņepes kultūras centra pamatuzdevums – papildināt pilsētu ar vēl vienu no jauna restaurētu koka ēku. Skvēru, kas iepriekš ir bijusi vienkārši autostāvvieta, esam atdevuši publiskai lietošanai. Bet par to jau neviens tagad nerunā. Tā nu tas šajā pilsētā ir, ar vārdiem – jā, vajag radošās industrijas, darbu jauniešiem, bet tiklīdz tu sāc kaut ko darīt, tā secini, ka visas šīs neskaitāmās birokrātiskās iestādes pamatīgi atpaliek.

Pastāsti par pasākumiem, kas tev pašam ir patikuši vislabāk šajā pirmajā pastāvēšanas vasarā?

Noteikti vasaras perkusiju skola, kur nodarbības vadīja divi Dienvidamerikas mūziķi. Pasākumam bija milzīga atsaucība. Katru pirmdienu bija divas grupas, katrā pa 15 līdz 20 cilvēkiem, Caur viņiem šeit atdzima mūzikas skola. Katru pirmdienu no pieciem pēcpusdienā KKC kļuva paar Brazīliju, Dienvidamerikas atmosfēra, cilvēki ar bungām, priecīgi, dzied... ārkārtīgi pozitīvi.

Ir bijuši arī vairāki brīnišķīgi koncerti. Piemēram, ”The Blasting Company”, Kalifornijā bāzēta Balkānu mūzikas grupa. Tovakar arī bija policijas izsaukums. Grupa gan sāka spēlēt jau desmitos vakarā un iekštelpās, bet tas enerģijas vilnis, ko viņi radīja bija neapturams. Tā bija darba diena, cilvēki vēl visu nakti turpināja ballēties, pamatīga svētku sajūta. Vēl šeit ir bijušās divas kāzas, un par tām arī esam dabūjuši policijas izsaukumu.

Šajā nedēļas nogalē, 13. oktobrī Kaņepes Kultūras centrs atkal būs vaļā. Pirmais būs samērā mierīgas pasākums - elektroniskās un ambientās mūzikas koncerts sestdienas vakarā, kurā uzstāsies grupa ”Organic Sounds”, būs arī mūziķi no Lietuvas, kas muzicēs ar dzīvajiem instrumentiem. Tāds komplekss pasākums sešu stundu garumā.

Tuvākās nākotnes mērķis - uz šo ziemu ir pārkvalificēties par pēcpusdienas pasākumu vietu, ar kino zāli, izrādēm, koncertiem līdz pusnaktij.

Kas šobrīd ir ēkas trešajā stāvā?

Neizbūvēti bēniņi. Ja viss izdosies, tad uz nākamo pavasari tur varētu iekārtot siltumnīcu. Audzēt pašiem tomātus, gurķus, baziliku... Uz vasaras periodu pāris skārda seguma loksnes varētu nomainīt ar caurspīdīgu segumu, lai dabūtu gaismu. Tur ir 200 kvadrātmetru liela telpa, un tur lecektīs varētu audzēt paši sev dārzeņus, kas noderēs, ja būsim nopelnījuši arī virtuvei un varēsim uzsākt ēdināšanu.

Droši vien nepieklājīgi jautāt, bet kur tam visam pa vidu vēl arī kino?

Šobrīd man tam ir ārkārtīgi maz laika, bet svētdienas ir rezervētas kino, es rakstu scenāriju jaunai filmai. Janvārī kinocentrā [Latvijas Nacionālais kinocentrs] ir konkurss. Ir mērķis dabūt naudu pilnmetrāžas filmai.

Par ko būs filma?

Filmas stāsts sāksies Atmodas laikā, un turpināsies līdz pat mūsdienām. Atmoda bija ”pīķa punkts” - visi, nez kāpēc, bija spējuši noticēt vienotai idejai, es gribu noskaidrot kā esam nonākuši līdz pretējai galējībai. Latvieši esot strādīgi, skaudīgi, bet, kas ir briesmīgi, ļoti labi māk samierināties. Tas kaut kādā ziņā mums ir palīdzējis pārvarēt krīzi, bet es nezinu, vai ar to var lepoties, jo paši vien to krīzi pieļāvām. Tas būs mīlestības stāsts, bet ar politisku pieskaņu. Tā būs filma būs par drosmi turpināt darīt drosmīgi.

Tags

Homo Novus Kaņepes Kultūras centrs Lielais Kristaps
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form