'Nobadinātās' koristes piezīmes. Cik liela daļa no čīkstēšanas par Dziesmu svētkiem ir pamatota

Tikko bija norimusi skudriņu armija, kas man pa kauliem skraidīja dažas iepriekšējās stundas, bet tad tās notirpināja mani ar jaunu sparu. Pēc lielkoncerta "Tīrums. Gaismas ceļš" ģenerālmēģinājuma skatuves laukums bija pilns koristu, kuri steidzās mājup teju vai visos iespējamajos virzienos, virsdiriģentu un skatītāju, kuriem bija tas gods sēdēt kādā no pirmajām rindām. Kņada bija liela, un es centos veikli šim murskulim izspraukties cauri, jo jebkura kavēšanās attālināja manu nogurušo miesu no izstiepšanās siltā gultā. Tieši tad es ieraudzīju leģendāro aktieri Ģirtu Jakovļevu. Viņš šajā ainā iekļāvās perfekti – apkārt visi priecīgi rosījās, bet viņš tikmēr mierīgi stāvēja, atspiedies pret spieķi, vērās uz koristu tribīnēm, kas strauji tukšojās, un izskatījās absolūti laimīgs. Mēs visi Mežaparkā tikko bijām piedzīvojuši kaut ko īpašu, bet šķita, ka viņš to joprojām turpina piedzīvot. Tobrīd skudriņu armija manī atkal aktivizējās.

Es ceru, ka neesmu nepareizi nolasījusi cienījamā aktiera tā brīža sajūtas, jo man tik pašsaprotama šķita šī interpretācija, ka nemaz nepieļāvu citu variantu. Neticu, ka kāds no klātesošajiem uz īsāku vai garāku brīdi nesajutās laimīgs. Manuprāt, jebkurš no Dziesmu un Deju svētku koncertiem bija un vēl būs viselegantākais veids, kā parādīt zobus tam čīkstēšanas un negāciju vilnim, ko pārsvarā sacēluši cilvēki, kuri paši šajos svētkos nemaz nepiedalās.