'Noliku kameru un devos karot.' Ukraiņu režisore Alisa Kovaļenko

Pagājušā gada pavasarī Alisa lika malā kameru un devās karot. Šobrīd viņa lēmusi par labu pārtraukumam, lai vestu pasaulē savu jaunāko filmu "Mēs nepazudīsim", kas tika izrādīta starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā "Artdocfest/Riga" un saņēma vienu no godalgām.

Jaunā filma vēsta par Luhanskas apgabala jauniešiem, viņu dzīvi un sapņiem. Šo meiteņu un puišu ikdienā karš notiek burtiski tepat, ap stūri. Tas jau kļuvis par ierastu ikdienas ainavas daļu – kaut kas sabombardēts, kaut kur tālumā dārd sprādzieni, bet pa lauku ceļu peļķēm traucas aizsargkrāsas automašīnas.

Daļa jūsu filmas varoņu ir kļuvuši par bēgļiem, daļa palika tur, vēl kādi pazuduši bez vēsts – tā teikts filmas beigu titros. Taču sākotnēji, filmējot "Mēs nepazudīsim", nebija paredzēts, ka sāksies pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Kāda bija tās pirmā iecere?

Manas filmas izejas punkts bija Valentīna Ščerbačeva sociālais projekts Donbasa pusaudžiem par iespēju doties Himalaju ekspedīcijā. Sākumā vairāk gribēju filmēt gatavošanos braucienam, tomēr, jo vairāk laika pavadīju ar savas filmas varoņiem, jo vairāk sapratu, ka stāsts nav par Himalajiem, bet par iespēju sapņot un cīnīties par izsapņoto.

Neskatoties uz apkārtējo realitāti (turpat līdzās ir frontes līnija), šie jaunie cilvēki cenšas baudīt dzīvi, priecāties un dzīvot – kā jebkuri citi pusaudži. Man bija svarīgi parādīt šo priecīgo pusi, pusaudžu spēju būt gaišiem tumšā pasaulē. Viņi bija pārliecināti, ka ir ceļā uz laimi, bet Krievijas iebrukums to visu sagrāva.