"Kad man bija trīs mēneši, bet vecākajai māsai trīs gadi, mēs abas nonācām bērnunamā," Emilijas vecāki iepriekš bijuši ieslodzījumā, aizrāvušies ar alkohola un narkotiku lietošanu, un vecāku tiesības viņiem atņemtas. Par savu māsu, kuru adopcijas ceļš ir aizvedis uz Franciju, Emilija nezinot it neko, pat ne to, kā viņu tagad sauc. Divu gadu vecumā adoptēta arī pati un nonākusi ģimenē, kurā jau auga divas meitas. Attieksme pret Emiliju esot bijusi citādāka, bet uzskatījusi, ka tās iemesls ir dumpinieciskais un nebēdnīgais raksturs, esot bijusi nepaklausīga un visu darījusi pa savam, jauniete stāsta intervijā "Ir".
Viss mainījies, kad Emilijai bija deviņi gadi. Nesaskaņas ģimenē bijušas jau agrāk un vecāki izlēmuši šķirties. Viņiem nebija skaidrības, ko ar adoptēto meiteni iesākt un nolēma sūtīt internātskolā. Ērti. Darbadienas un naktis skolā, bet mājās tikai brīvdienās. "Internātskolā mācījos no trešās līdz devītajai klasei. Nedēļas nogalēs varēju braukt mājās, bet, tā kā vecāki bija šķīrušies, visbiežāk braucu pie omes, tēva mammas," viņa atceras, "omi es ļoti cienu."
To, ka ir adoptēta, Emilija uzzinājusi ap to laiku, kad nosūtīta uz internātskolu. Gluži ikdienišķi, ārsta apmeklējuma laikā. "Stāvēju mammai aiz muguras, kad dakteris vaicāja: vai viņa piedzima ar problēmām? Mamma atbildēja: es nezinu, mēs viņu adoptējām." Kā aizsargājoties, Emilija esot vien pasmējusies. Tikai vēlāk, kad skolā izpētījusi informāciju un sapratusi, kas ir adopcija, nākusi apziņa, ka savai īstajai ģimenei nav bijusi vajadzīga vai vecākiem nav bijis pietiekami daudz spēka, lai par savām meitām cīnītos.
Rimtāka, bet ne mazāk dinamiska ir bijusi pavāres profesijas apguve Smiltenes tehnikumā. Un tomēr bez drāmas neiztika. Trešajā kursā, kad pēc pāris dienām bija gaidāma 18. dzimšanas diena, vecāki paziņoja, ka jāierodas Rīgā pie notāra: "Ierodoties tur, parakstīju dokumentu par adopcijas atcelšanu." "Es jau nesapratu, ko tas dokuments nozīmē. Cik ļoti tas ietekmēs manu dzīvi," skolā viņa šo dokumentu palūgusi "iztulkot" pilsonisko tiesību skolotājai. Tikai tad sapratusi, ka vecāki no viņas ir atteikušies. Otro reizi. "Šķiet, esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kuram ir trīs dzimšanas apliecības," pirmā izsniegta piedzimstot, otrā – nokļūstot adoptētāju ģimenē un trešo, kad adoptētāji no Emilijas atteicās.
Savus bioloģiskos vecākus Emilijai ir izdevies atrast. Mamma esot 45 gadus veca sieviete ar izplūdušu ķermeni, cirtainiem matiem un brūnām acīm. Izrādījās, ka runā tikai krieviski, nemāk lasīt un rakstīt. Valodas barjeras dēļ grūti sarunāties, taču no mammas vismaz uzzinājusi tēva vārdu. Satikušies un parunājuši: "Taču šis stāsts nu ir beidzies."
"Joprojām satiekos ar omi, ar tēvu, mums ir labas attiecības. Par notikušo gan runājuši neesam. Neesmu teikusi, kā jutos, kam esmu gājusi cauri. Tas ir izdzīvots, jādzīvo šodienai," – mūzika esot viņas dzīve, bet ģitāra – dvēsele. "Vēlētos šodienas Emiliju parādīt mazajai Emilijai un pateikt to, ko iemācījos "X faktorā": notici sev, un viss izdosies," stāstu uz pozitīvas nots noslēdz talantīgā, jaunā sieviete.
Vairāk lasi izdevuma "Ir" 10. janvāra numurā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
