Latvieši sarunās visbiežāk piesauc parastos putnus – vārnas, baložus, pīles, strazdus un stārķus. Ar pazīšanu jau ir grūtāk, iespējams, vairums atpazītu balto stārķi, bet TV konkursa "Gudrs, vēl gudrāks" dalībniekiem – 7. klases skolēniem lakstīgalas dziesma tikko – 2015. gada rudenī jau izrādījās pārāk ciets rieksts. Mēs jau esam aizgājuši pārāk tālu no dabas un šādu putnu pazīšana vairs dabas dota bija tikai manas vecāsmammas Mīles Miķelsones paaudzei, kas dzīvoja no 1903. līdz 2001. gadam.

Lai populārizētu putnu pazīšanu un dabas aizsardzību Latvijā, kopš 1996. gada Latvijas Ornitoloģijas biedrība katru gadu kādu no Latvijā sastopamajām nu jau 363 putnu sugām pasludina par "Gada putnu".

Senatnē kāds no tārtiņiem Latvijā arī ir ticis saukts par "dūdieviņu", vai tas ir attiecināts uz vienu vai vairākām sugām, mūsdienās ir grūti pateikt.
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs

Pirmā gada putna godā 1996. gadā nonāca grieze – tieši tādēļ, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas aizsardzībai lauku ainavā un intensīvās lauksaimniecības nodarītajam postam. Lauksaimniecības intensifikācija un industrializācija vēl joprojām ir ļoti nopietns drauds bioloģiskajai daudzveidībai – Latvijā par laimi vēl ir pārāk maz naudas, lai lauku ainavu pārvērstu par lauksaimniecības ražojumu fabriku, bet Beļģijā, Nīderlandē un Francijas zemienēs visai bieži novērojams lauksaimniecības tuksnesis – bez nezālēm, bez lauku puķēm, bez putniem... bez dzīvības!

2015. gadā par Latvijas Gada putnu ir izvēlēts dzeltenais tārtiņš, kura zinātniskais nosaukums ir Pluvialis apricaria. Iespējams, tuvāks sugas zinātniskajam nosaukumam ir tās vācu nosaukums "Goldregenpfeifer" burtiskā tulkojumā "zelta lietussvilpotājs". Senatnē kāds no tārtiņiem Latvijā arī ir ticis saukts par "dūdieviņu", vai tas ir attiecināts uz vienu vai vairākām sugām, mūsdienās ir grūti pateikt. Patlaban Latvijā ligzdo trīs tārtiņu sugas (bez dzeltenā vēl arī upes un smilšu tārtiņi).

Dzeltenie tārtiņi ligzdo tundrā un mežu zonā – klajos augstajos purvos. Tie veido ilgstošus pārus, kas, iespējams, uzturas kopā arī ārpus ligzdošanas sezonas. Parasti ligzdā dēj tieši četras olas. Sezonā ir viens dējums. Perē un mazuļus vadā abu dzimumu putni. Mazuļi – ligzdbēgļi – ligzdu atstāj diennakts laikā pēc izšķilšanās, lidotspēju iegūst 25 – 33 dienu vecumā un drīz pēc tam kļūst patstāvīgi. Mazuļi barojas paši – vecāki tos tikai brīdina par briesmām un silda.

Dzeltenais tārtiņš ligzdo augstajos purvos – ekosistēmā, kas vēsturiski daudz cietusi no cilvēka alkatības. Tā izpaudusies kā purvu nosusināšana, lai iegūtu vai nu zemi lauksaimniecībai vai kūdru.
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs

Dzelteno tārtiņu barība pārsvarā ir vaboles un sliekas, ko uzlasa no zemes virsmas vai augsnē līdz divu centimetru dziļumam. Ligzdošanas laikā nozīmīgu vietu ieņem arī garkājodu kāpuri. Pēcligzdošanas laikā ēd arī augu valsts barību, piemēram, sēklas un ogas, kā arī gliemjus, vēžveidīgos un daudzsaru tārpus (jūras piekrastē).

Dzeltenie tārtiņi pie mums ir gājputni (tikai Britu salās tie ir daļēji migranti) un ziemu pārlaiž Dienvidrietumeiropā un Britu salās (Sibirijas populācija ziemo pie Kaspijas jūras). Piemēram, Nīderlandē novērtēts, ka ziemo 15.523 – 96.326 dzeltenie tārtiņi, Francijā: no 740 tūkstošiem līdz 1.3 miljoniem, Portugālē: no 50 līdz 453 tūkstošiem, Īrijā – ap 100 tūkstošiem un Apvienotajā Karalistē līdz 420 tūkstošiem.

Pēc gredzenošanas datiem savvaļā var sasniegt vismaz 12 gadu vecumu. Latvijā visā putnu gredzenošanas laikā kopš 1925. gada ir apgredzenoti tikai trīs dzeltenie tārtiņi. Somijā visā gredzenošanas laikā ir apgredzenoti 376 dzeltenie tārtiņi, 17 no tiem atrasti, vecākais no tiem sasniedza deviņu gadu vecumu (Somijas Gredzenošanas centra dati).

Dzelteno tārtiņu lielvalsts vēl arvien ir Somija, ne velti vārda "Suomija" izcelsme tiek skaidrota ar vārdu "suo", kas somiski nozīmē – "purvs".
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs

Dzeltenais tārtiņš ligzdo augstajos purvos – ekosistēmā, kas vēsturiski daudz cietusi no cilvēka alkatības. Tā izpaudusies kā purvu nosusināšana, lai iegūtu vai nu zemi lauksaimniecībai vai kūdru. Tā tas noticis ne tikai Latvijā, bet arī citās zemēs – Vācijā, Igaunijā, Somijā un citās. Piemēram, Vācijā mūsdienās ligzdojošo dzelteno tārtiņu skaits nepārsniedz 10 pāru, un pat Somijā, kur mīt vismaz 100 tūkstoši pāru, vairāk nekā puse dabisko purvu ir tikuši nosusināti. Dzelteno tārtiņu lielvalsts vēl arvien ir Somija, ne velti vārda "Suomija" izcelsme tiek skaidrota ar vārdu "suo", kas somiski nozīmē – "purvs".

Foto: Aivars Petriņš

Lielā skaitā dzeltenos tārtiņus arī Latvijā var novērot tieši caurceļošanas laikā – pavasaros, kad tie novērojami pat uzartos laukos un tos Zemgalē pat 20. gadsimta sākumā dēvējuši par "leišu vistiņām". Kā arī rudeņos, kad dažkārt Sātiņu dīķos pie Saldus novēroti pat vairāki tūkstoši dzelteno tārtiņu vienkopus.

Ziņas par dzelteno tārtiņu un citiem novērojumiem dabā jebkurā gadalaikā Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina reģistrēt publiskā datu portālā www.dabasdati.lv. Tur iespējams arī uzzināt daudz interesanta par citiem Latvijas dzīvniekiem, kā arī augiem un sēnēm.

Vācu sakāmvārds vēsta, ka "Laukam ir acis, mežam – ausis!" Interesantus novērojumus dabā!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!