Kad Napoleons dzenā sievas mopšus – mīlīgi suņuki, kas reiz piederējuši augstmaņiem

Lai uzzinātu, kādu šķirņu sunīši dažādos laikos bijuši imperatoru un karaļnamu pilntiesīgi iedzīvotāji, ielūkojāmies Temzinas Pinkerelas grāmatā "Suņa gars. Ilustrēta vēsture", kurā bagātīgi aprakstītas desmitiem suņu šķirnes, to izcelsme, vēsture, raksturs un dažādi interesanti fakti.

Vai zināji, ka no Napoleona un viņa sievas Žozefīnes gultas nācās izraidīt mopsi, bet Skotijas karaļa mīlulis savu saimnieku pat teju vai netīši nodeva ienaidnieka rokās? Lūk, piedāvājam desmit suņu šķirnes, kuras savulaik tikušas pat ļoti godātas un nodrošinātas ar personīgo karieti, apkalpotājiem, turklāt vienas suņu šķirnes pārstāvji pat esot apēduši daļiņu debess.

Tāpat Karalienes Viktorijas mazmeita Alise, kura apprecējās ar Krievijas pēdējo imperatoru Nikolaju II, bieži vien dāvanās sūtīja samojedu šķirnes sunīšus. Vienu no viņiem pat iemūžinājis krievu juvelieris Karls Faberžē, izgatavojot mazmazītiņu sunīti no halcedona un rožainiem dimantiem.

Samojedu darbaspējas novērtētas visos laikos, līdzīgi kā viņu patīkamās rakstura īpašības un spēja pielāgoties ikvienam cilvēkam. Samojeds purniņa izteiksmes dēļ allaž šķiet priecīgs, un tālu no patiesības tas nav, jo mīluļu ir ārkārtīgi labestīgi un pozitīvi noskaņoti.

Ap sesto gadu pirms mūsu ēras budistu klosterus sargāja tieši čaučau šķirnes sunīši, un arī medībās tika likta lietā suņu spēcīgā oža, sadzenot pēdas vilkiem un citiem dzīvniekiem. Taču, piemēram, arī mājas dzīvē čaučau bija ne mazāk svarīga loma, ko pierāda dokuments, tapis tūkstoš gadus pirms mūsu ēras. Tas liecina, ka ķīniešu pilīs nodarbināti pat īpaši suņu barotāji. Arī parasto jeb vienkāršo ļaužu vidū čaučau bija iecienīts mājdzīvnieks.

Būdams neatkarīgs, taču uzticīgs, čaučau ir cilvēku iecienīts mīlulis, kura izskats nespēj atstāt vienaldzīgu. Protams, te liela loma ir suņa pūkainajam kažokam un jaukajam skatienam.

Tiek vēstīts, ka būtiska nozīme borderkolliju šķirnes attīstībai bija karalienei Viktorijai, kura 19. gadsimta 40. gados rūpējās par diviem kollijiem. Mīluļiem pat tika izveidota karaliska suņu audzētava, taču karaliene šo suņu pavairošanai nopietnāk pievērsās pēc pāris desmitiem gadu. Ar laiku cilvēki novērtēja šīs šķirnes mīluļu darbaspējas.

Nereti gan rodas domstarpības cilvēku vidū, jo vieni domā, ka suns ir labāks darba suns, nevis skaistumkonkursu dalībnieks, savukārt citi uzskata, ka suņi ir spējīgi piedalīties sacensībās, neņemot vērā darba spējas, kuras gan galvenokārt cilvēki vēlas saglabāt un attīstīt.

Karalis Luijs XIV 17. gadsimtā Pireneju kalnusuņus izvēlējās par Francijas karaliskajiem suņiem. Tiek vēstīts, ka šie mīluļi aristokrātu aprindās bija īpaši iecienīti. Ģenerālis Lafajets suņus pat esot aizvedis uz ASV, savukārt Anglijā Pireneju kalnusuns nokļuvis līdz ar Francijas karaļa Luija Filipa I dāvinājumu karalienei Viktorijai. Tiesa, nekāda patīkamā dāvana tā vis nav bijusi, jo tiek vēstīts, ka kalnusuns bijis īpaši satrakojies un nemierīgs, kļuvis pat agresīvs un iekampis karalienei rokā.

Parasti kalnusuns ir čakls un strādīgs, agrāk viņš gan sargājis, gan ganījis lopus. Darbīgie mīluļi ir labi cilvēka kompanjoni, kuri labi saprotas ar dažāda vecuma ģimenes locekļiem.

Tiek vēstīts, ka pašam Napoleonam esot piederējuši divi briāra šķirnes mīluļi, kuri, ticams, apsargājuši karavadoņa īpašumu. Jāpiebilst, ka briāri bijuši arī franku karaļa Kārļa Lielā iecienītie suņi. Četrkājainos draugus karalis ņēmis līdzi medībās.

Tāpat tiek vēstīts, ka karalienei Viktorijai valdīšanas gados kopumā piederējuši 36 mopši.

Karaliene Elizabete II joprojām rūpējas par šīs šķirnes mīluļiem, taču pirmais korgijs viņas rokās nonāca 18 gadu dzimšanas dienā. Kucēnu Elizabete nosauca par Sūzenu, un visi turpmākie korgiji, par kuriem rūpējās karaliene, bija Sūzenas pēcnācēji.

Iespējams, ka viss būtu citādi, ja Elizabetes tēvs, karalis Džordžs VI, nebūtu iegādājies šīs šķirnes mīluli. Tāpēc par mūsdienās labi zināmo draudzību starp karaliskās ģimenes pārstāvjiem un Velsas pemnrokkorgijiem, ticams, nebūtu tik daudz ziņu.

Velsas pembrokkorgiji tiek raksturoti kā augumā mazi suņi ar lielām darbaspējām un izturību. Korgiji visos laikos tikuši uzskatīti par lieliskiem lopu ganiem, taču apņēmīgi saimnieki šos mazos draugus izvēlas arī kā savus kompanjonus ikdienas dzīvē.

Skotijas karalis Brūss zaudēja kaujā pret Anglijas karali Edvardu I, kā rezultātā viņam nācās atkāpties un meklēt patvērumu. Taču viņa mīluli Donhadu notvēra ienaidnieki, lai gan bladhaunds, liekot lietā savu ārkārtīgi spēcīgo ožu, kas ir viena no lielākajām suņa priekšrocībām un spējām, varēja sadzīt Brūsam pēdas. Tiesa, viņš tādējādi pie sava saimnieka aizveda arī ienaidniekus, taču drīz vien saprata, ka Skotijas karalis ir briesmās un gan sevi, gan Brūsu metās aizstāvēt. Par laimi, abi izglābās.

Bladhaundu izskats nereti liek domāt, ka suņuks vienmēr ir noskumis un nelaimīgs, taču patiesībā šīs šķirnes suņi ir teicami ģimenes mīluļi. Sirsnība, labestība un draudzīgums pret tuvajiem šim mīlulim nav svešs.

Tiek vēstīts, ka angļu springerspaniels vārdā Mampers bija karaļa Džeimsa II mīlulis. Karalis savam četrkājainajam draugam bija tik ļoti pieķēries, ka reiz pat iekūlās nepatikšanās. 1682. gadā nogrima Džeimsa II kuģis, kuru viņš pats pametis. Vēlāk karaļa virzienā tika raidīti pārmetumi, ka karalis uz kuģa pametis visus, "izņemot savu suni un garīdzniekus", grāmatā "Suņa gars. Ilustrēta vēsture" raksta Pinkerela.

Galvenokārt suņos tiek augstu vērtēts patīkamais temperaments un, protams, arī lieliskās darbaspējas. Gudrais, aktīvais, kā arī vizuāli skaistais suņuks ir īpaši iecienīts kā mājas mīlulis.

Dalailama šicū šķirnes sunīšus sūtījis uz Ķīnu kā dāvanu Ķīnas imperatoriem. Zīmīgi, ka lielākā šķirnes attīstība novērota tieši Ķīnā, ne Tibetā. Tiek vēstīts, ka Cinu dinastijas imperatoriem šie sunīši īpaši iepatikās, un viņi sāka mīluļus pavairot.

Interesanti, ka mazā un parocīgā auguma dēļ šicū dēvēja par pagaldes un piedurknes suņiem. Četrkājainie draugi esot labi un ērti ietilpuši imperatoru un aristokrātu apģērbu platajās piedurknēs.

Šicū šķirnes sunīši ir mazi, taču ļoti lepni, pašpārliecināti un drosmīgi. Pretēji citu šķirņu pārstāvjiem, šicū nav bijuši ne medību, ne ganu suņi, arī ne sargsuņi. Viņu pirmais un, ticams, vienīgais uzdevums ir būt par burvīgu cilvēka kompanjonu.

Interesanti, ka agrāk pekinieši tika radīti tādi, lai radītu iespaidu par mazu lauvu. Tika pat panākta vizuāla līdzība, suņus regulāri apcirpjot. Tas darīts ar nolūku, lai imperatorus viņu dienas gaitās pavadītu lauva, kas ir viens no nozīmīgākajiem budisma simboliem. Tā kā Ķīnā un Tibetā tolaik, aptuveni piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, lauvas nedzīvoja, mazie pekinieši kļuva par kompakta izmēra lauvas aizvietotājiem.

Lai saglabātu suņu izskatu pēc iespējas līdzīgāku lauvām, līdzekļi netika žēloti. Galvenais uzdevums bija panākt, lai suņukiem ir gaiša kažoka krāsa un lai mazie mīluļi iepatiktos imperatoram.

Elegantie un majestātiskie suņi joprojām ir cēli un saimniekam uzticīgi, kas pekiniešus padara par joprojām populāriem. Tiesa, augumā mazie draugi var būt arī ietiepīgi un uzstājīgi.