Dāmu mīlulis ar lapsas purniņu – retais itāļu špics
Itāļu špicu savulaik iecienījušas augstāko aprindu sievietes, kurām šīs šķirnes dzīvnieciņš bijis uzticams kompanjons, kā arī ārkārtīgi skaists un elegants mīlulis, ko uzturēt sev līdzās.
Kas tad radījis asociācijas ar lapsām? Te atbilde jāmeklē suņa purniņā un austiņās, kas tā vien raisa asociācijas ar savvaļas viltnieci. Turklāt itāļu špics var būt arī ar sarkanīgi brūnu kažoka krāsu, kas vēl vairāk paspilgtina salīdzinājumu ar lapsām.
Lai arī par šīs šķirnes mājdzīvniekiem savulaik lepojušies gan augstmaņi, gan citi mīluļu saimnieki, itāļu špicam piemīt arī citas īpašības. Piemēram, suns savulaik darbojies arī kā sargsuns, ar spalgo balsi sparīgi aizsargādams savu teritoriju un saimnieku. Tiek pat uzskatīts, ka itāļu špics var būt arī medību suns, sadzenot pēdas kādam mazākam dzīvnieciņam.
Gandrīz vai Santa Klausa kaimiņš – somu Lapzemes suns
"Finnish Lapphund" vēsta, ka somu Lapzemes suņu šķirne radusies vietā, kas jau ietverta šķirnes nosaukumā. Lai arī skaidru norāžu par Lapzemes suņa saikni ar špiciem nav, četrkājainā drauga izskats neļaus samelot. Tās pašas spicās ausis, tas pats spicais purniņš un ķermeņa uzbūve.
Lapzeme, reģions Somijas ziemeļos tuvu robežai ar Krieviju un Ziemassvētku vecīša jeb Santa Klausa mājvieta, uzskatāma par šīs šķirnes dzimteni. Tiek pat minēti arheoloģiskie izrakumi, kas ļauj noteikt Lapzemes suņu seno izcelsmi, tā var būt meklējama pat vairākos tūkstošos gadu pirms mūsu ēras, turklāt esot novēroti arī zīmējumi uz alu sienām, kuros attēlotie suņi ir ārkārtīgi līdzīgi somu Lapzemes mīluļiem.
Lai arī senāk šie dzīvnieki pildījuši teritorijas, māju un mantas sargu funkcijas, ar laiku viņi pievērsušies arī ganīšanai, konkrētāk, darbam ar briežiem.
Šķirnes popularitātes vilnis savus augstumus sasniedza ap 20. gadsimta vidu, kad Somijā entuzasti ķērās pie darba, lai šķirne neizzustu un tās pārstāvji izdzīvotu līdz mūsdienām.
Sunīšiem ir labs raksturs, viņi ir gudri un gatavi darīt jebko, lai tikai iepriecinātu saimnieku. Audzētāju mājaslapā norādīts, ka suņi galvenokārt netiecas uzņemties vadību ģimenē un ir ļoti pakļāvīgi, reizēm pat varētu šķist, ka viņi ir kautrīgi. Laikus apmācīts un socializēts, suns labi izturēsies līdzās jaunākajiem ģimenes locekļiem. Somu Lapzemes suns pat salīdzināts ar klauniņu, kurš tiecas visu izdarīt saimniekam pa prātam. Saimniekam jāuzņemas iniciatīva un jāizbrīvē laiks, ko pavadīt ar savu sunīti, jo dzīvošana vienatnē ārā nav šiem mīluļiem raksturīga. Ar mīluli jānodarbojas gan emocionāli, gan fiziski, nododoties sirsnīgām spēlēm un, piemēram, apmācot dzīvnieciņu, apgūstot kādu jaunu komandu.
Politiskās partijas simbols un aizrautīgs rējējs – cilvēku mīlulis vilkušpics
Kamēr zinātāji strīdas, no kuras valsts – Nīderlandes vai Vācijas – suns ir cēlies, vilkušpics iekarojis daudzu cilvēku sirdis tieši ar savu mīlīgo izskatu un draudzīgumu. Uzticams mājas sargs, draisks bērnu biedrs un saimniekus mīlošs – tāds ir pūkainais vilkušpics.
18. gadsimtā vilkušpics bijis zināms kā "cilvēku suns". Savulaik, proti, franču revolūcijas laikā tieši šīs šķirnes suns kalpoja par holandiešu politiskās partijas simbolu. Toreiz partiju vadījis Kīss de Giselīrs, par godu kuram nosaukta arī šī šķirne (keeshond). Holande arī tiek minēta kā vilkušpica dzimtene, lai gan šī šķirne tiek piedēvēta arī Vācijai.
Suņukam raksturīga bieza, pūkaina spalva, kas var būt dažādās krāsās, atšķirībā no citiem špicu tipa sugasbrāļiem, kuri novērojami vien baltā krāsā. Likumsakarīgi, ka biezās spalvas dēļ suns pat labāk jūtas aukstākos, nevis karstākos laikapstākļos, jo kuplā ķermeņa rota jau tā uztur sunīti siltumā. Karstās vasaras dienas mīlulim varētu būt pārāk apgrūtinošas.
Vilkušpics pieķeras saviem saimniekiem un ir paklausīgs, uzticīgs, taču dzīvnieciņu nevajadzētu ilgstoši atstāt vienatnē. Komunikācija ar šo suni (un jebkuru citu mājdzīvnieku) ir pamatakmens veiksmīgai saskarsmei starp četrkājaino draugu un saimnieku.
Mazākais no špiciem – dzīvespriecīgais pomerānietis, kas reiz piederējis pat Mocartam
Vai zināt daudzas suņu šķirnes, kuras vērojušas mākslas tapšanu? Punduršpics jeb pomerānietis ir viena no tādām šķirnēm, jo tiek vēstīts, ka šis suns bijis klāt Siksta kapelas apgleznošanā. Mazie mīluļi tiek raksturoti kā draiskulīgi suņi, kas nespēs atstāt vienaldzīgu teju nevienu cilvēku.
Punduršpics, saukts arī par pomerānieti, savu vārdu guvis no Pomerānijas apvidus, kas atrodas mūsdienu Polijas un Vācijas teritorijā. Tiesa, senāk punduršpici bija nedaudz lielāki un varēja sasniegt teju 15 kilogramus lielu svaru, lai gan pašlaik punduršpici sver divus līdz trīs kilogramus.
Pomerānieši kā šķirne dažās organizācijās atzīta jau 19. gadsimta beigās. Īpaši populāra tā bija Anglijā, kuras kenelklubs sunīšus atzina jau 1888. gadā. Protams, punduršpicu popularitāti sekmēja arī Karalienes Viktorijas veiksmīgā suņuku pavairošana.
Par mazajiem draiskuļiem tik tiešām netrūkst dažādu nostāstu un leģendu. Piemēram, tiek uzskatīts, pomerānietis piederējis arī māksliniekam Mikelandželo, kura mīlulis sēdējis uz satīna spilvena un vērojis, kā viņa saimnieks apgleznojis Siksta kapelu. Savukārt fiziķa Īzaka Ņūtona četrkājainais draugs esot sakodis vairākus viņa darbu manuskriptus. Bet Mocarts savam suņukam veltījis pat āriju.
Gandrīz kā samojeds – japāņu špics ar pilnībā baltu kažociņu
Smaidoši, draiski, reti – tā raksturojami suņi, kuru izcelsme meklējama Japānā. Daudzām suņu šķirnēm raksturīga mednieka daba, citas radītas dzīvei mājoklī un cilvēku kompānijā, bet vēl kāda ir teju uz izzušanas robežas. Starp Japānai raksturīgām suņu šķirnēm ir arī japāņu špics.
Tiek pieļauts, ka japāņu špica rašanos veicinājusi sajaukšanās ar Sibīrijas samojedu, taču par skaidru špica rašanos joprojām rit diskusijas. Šķirne joprojām ir populāra Japānā, lai gan arī daudzviet citur pasaulē, piemēram, Eiropā un Ziemeļamerikā, suņi iecienīti kā mājdzīvnieki.
Kā vēsta "Dogbreedinfo", japāņu špics ir ļoti lustīgs, gudrs un ārkārtīgi paklausīgs suņuks. Viņš var būt lielisks sargsuns, jo laikus dos saimniekam ziņu, ja tuvumā būs kāds svešinieks. Šie mīluļi ir labi apmācāmi un būs paklausīgi it visā, kas tiks darīts. Tāpat suns ir ļoti rotaļīgs un labprāt nodosies dažādām spēlēm, piemēram, bumbiņas mētāšanai.
Japāņu špica īpašā pazīme noteikti ir arī spoži baltais kažociņš. Šādas krāsas spalva klāj pilnībā visu suņa ķermeni, turklāt tā ir gana gara un pūkaina. Izteiksmīgās spalvas dēļ japāņu špicu noteikti var noturēt par kādu samojedu šķirnes pārstāvi, kuram arī raksturīgs balts, pūkains kažoks un spicāks purniņš.
Šeit var lasīt par vēl citām Japānai raksturīgām suņu šķirnēm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
