Šosezon Palangas apmeklētājus sagaidīja jaunums – atvēries pirmais Lietuvā un Eiropā "Vecmāmiņu restorāns", kurā strādā kundzes gados. Viņas darbojas gan virtuvē, gan apmeklētāju apkalpošanā kā oficiantes. Restorāna izveidotājs šo sauc par "sociālu akciju".
Restorānu atvēris lietuviešu šefpavārs Roks Galvons, kurš šo ideju noskatījis Gruzijā.
"Šis ir vienīgais tāda veida restorāns Eiropā – nevis ģimenes, bet vecmāmiņu restorāns. Tā ir sociālā akcija senioru vecuma sieviešu iekārtošanai darbā. Visas vecmāmiņas, kuras jūs te redzat, ir aktīvas un radošas. Viņas jau ir pensijā, taču grib ar kaut ko nodarboties, negrib sēdēt mājās. Jūs pat iedomāties nevarat, cik laimīgas viņas ir, ka var strādāt, komunicēt ar cilvēkiem. Jo saziņa – tas ir galvenais. Cilvēks gados, kurš ir ar kaut ko aizņemts, ir laimīgs," saka neparastā restorāna izveidotājs.
Restorāna interjers atgādina omulīgu māju: te ir daudz simpātisku sīkumu, mīkstu spilvenu, mežģīņu galdauti, gaišas gleznas un tējas servīzes. Omulību šai vietai piešķir arī pašas vecmāmiņas.
"Viņas ļoti garšīgi gatavo. Es neesmu lietuviešu virtuves cienītājs, taču šeit ir patiešām garšīgi – ēdu un priecājos," saka Galvons.
Viņš atklāj, ka realizēt šo ideju nebija vienkārši, jo Lietuvā joprojām valda iesīkstējuši stereotipi.
"Pie mums valda stereotips, ka apkalpojošajam personālam jābūt jaunākam par vidējo vecumu. Ne tā, kā Itālijā, kur oficiantes gados nevienu nepārsteidz. Tāpēc bija nevis vecmāmiņu atlase, bet piedāvājums izmēģināt spēkus šādā vietā. Pamēģināja un palika. Tagad te strādā 12–13 vecmāmiņas," stāsta Galvons.
Pēc viņa teiktā, vecmāmiņām talkā nāk arī mazbērni.
Galvons pastāsta, ka šo ceļu viņam norādījusi tieši paša vecmāmiņa. "Šis restorāns izveidots viņai. Viņa man daudz ko iemācījusi, un tas mani izveidoja par to cilvēku, kāds esmu tagad. Viņam man iemācīja strādāt, būt atbildīgam, iemācīja turēt vārdu. Šis restorāns ir veltījums manai un visām Palangas – un ne tikai Palangas – vecmāmiņām," viņš saka.
Restorāna interjerā viņš izmantojis arī savas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas lietas.
Ko te pasniedz? "Mums ir vēsturiskie ēdieni, piemēram, pildītas "irbītes". Tā gan nav meža gaļa, tā vietā izmantojam liellopa gaļu. Ir padomju laika ēdieni – cepetis "Astra", Kijevas kotlete. Tās mums iziet 100 porcijas dienā. Ir arī cepelīni – apēd pa 200 dienā," stāsta Galvons.
Brīvdienas restorānam ir pirmdien un otrdien.
"Restorāna būtība nav tajā, lai daudz nopelnītu. Es to saucu par sociālo projektu, lai omēm ir, ar ko nodarboties, un tas ir par godu manai vecmāmiņai. Viņa vēl ir dzīva un daudz kur kopā ar mani piedalās, lai gan viņai ir jau gandrīz 90 gadi. Vecmāmiņa man zvana un jautā: "Nu, cik cepelīnus, cik karbonādes pārdevāt?". Ļoti priecājos, ka viņa var piedalīties, – mana vecmāmiņa restorānam vāra ievārījumus un kompotus. Cilvēkam ir svarīgi justies vajadzīgam, mana vecmāmiņa simtprocentīgi tāda jūtas," saka šefpavārs.
"Man pat tādas domas nebija, ka es varētu strādāt restorānā. Tobrīd meklēju darbu, atnācu uz vienu dienu, un mani jau vairs nelaida prom," stāsta vecmāmiņa Virgīnija. "Nogurums ir, bet emocijas visu atsver. Es nebaidos iet klāt cilvēkiem, uzsākt sarunu, noglāstīt bērnam galvu, noņemt cepuri, kā īsta vecmāmiņa. Man patīk."
Vecmāmiņa Broņislava iekārtojusies darbā šai restorānā nedēļu pēc tā atvēršanas. Jau tad pie durvīm drūzmējušies apmeklētāji.
"Es nekad nebiju strādājusi par oficianti, taču pamēģināju un sanāca. Cilvēki ir labi," saka Broņislava.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
