Foto: Shutterstock

Silvija to, ka dēls ir transpersona, uzzināja vien tad, kad viņam apritēja 27 gadi. Radi Latvijā šo faktu aizvien vēl nezina, lai ģimenē netiktu lauzti vispārpieņemtie standarti. Kā ir būt transpersonas mammai?

Silvija (vārds mainīts), pastāstiet nedaudz par dzīvi pirms un dzīvi tagad – kā ir būt transpersonas mammai?

Sākšu ar to, ka vēl aizvien pieaugušo vidū ir kāds liels stereotips. Proti, vecāki domā, ka ar viņu bērniem nu nekad nekas tamlīdzīgs nenotiks. Priecājas par to, ka bērns ir heteroseksuāls, tātad patīk un ir attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi, rodas bērni, un vecāks var atviegloti nopūsties: "Pfū, mūsu ģimenei nekas tāds vairs nedraud!" Un te: bāc! Kādā momentā, kļūstot vecākam, notiek gan!

Manuprāt, daudzi nesaprot, ka cilvēks nepārtraukti ir sevis meklējumos. Un nebūt nav tā, ka signālus jau bērnībā var pamanīt.

Silvija, kā ir mainījusies jūsu dzīve, jūsu attiecības ar dēlu?

Nekas diži nav mainījies! Es viņu pieņemu, kāds viņš ir, jo viņš ir mans bērns. Protams, sākotnēji bija šoks, bet tas mīlestību pret manu bērnu vispār nemaina. Nu pārģērbjas, nu ir viņam tas partneris, nu hormonus dzēra... Un?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!