Vajag iemīlēt neizdošanos. Tomass Bakēvics par aiziešanu no sporta un savu biznesu

Ir cilvēki, kas atrod vienu sirdslietu, un ar to viņiem pietiek visai dzīvei. Taču Tomass Bakēvics starp šiem cilvēkiem nav ierindojams, un lielās pieredzes bagāžas dēļ nereti sarunas biedri nespēj noticēt, ka viņam ir tikvien kā 22 gadi. Pats Tomass gan saka: "Nemaz neliekas, ka ir tik daudz izdarīts. Vienmēr var izdarīt vairāk." Par profesionālo sportu, kas ielicis pamatus lielajai dzīvei, izloloto uzņēmumu "Migla boards" un to, ka mēs katrs spējam izdarīt visu, ko vēlamies, ir tikai jāmēģina, intervijā stāsta pats Tomass.

Tavu ikdienu piepilda daudzas un dažādas nodarbes. Kā tu pats sevi raksturotu? Kas tu esi, un ko tu dari?

Es sevi varētu raksturot kā radošu personu, kas visu laiku mēģina atrast sakarības lietās un tās pilnveidot. Man patīk gatavot, taisīt kafiju, fotografēt, ceļot. Man vispār patīk pati dzīve – mums ir dota iespēja dzīvot uz šīs planētas un darīt to, ko vēlamies. Un es to arī apzinos, piemēram, ziemā eju slēpot, snovot, vasarā to pašu daru uz ūdens. Es pat varētu teikt, ka esmu tāds kā mākslinieks.

Vai tev izdodas atrast laiku, lai piepildītu visas savas radošās puses?

Ja es neplānoju savu laiku, un ir tādas dienas, kad kalendārā aizmirstu uzrakstīt, kas un cikos man jāizdara, man viss nobrūk, es visu aizmirstu, visu nokavēju. Tiklīdz sāku plānot savu laiku pa stundām, es visu varu paspēt izdarīt, esmu priecīgs, laimīgs, viss notiek pēc plāna un nav nekādas aizķeršanās.

"Google" uzmeklējot tavu vārdu, bez sociālo tīklu kontiem tas tiek asociēts ar šorttreku. Kad un kāpēc sākās tavs ceļš šorttrekā?

Mana mamma mani četru gadu vecumā uzlika uz slidām. Tas notika tepat, Ozolniekos, kad ziemas vēl bija bargākas. Tā es arī sāku slidot, un tas mani aizveda līdz hokejam. Šķiet, desmit gadu vecumā sāku nodarboties ar hokeju, un to darīju trīs gadus. Tad Ozolnieku ledus hallē parādījās šorttreks. Es nezināju, kas tas ir, bet kādu dienu, kas vienkārši bija likumsakarība, biju aizgājis uz ledus halli pēc jaunas hokeja nūjas, un man pretī nāca halles direktore un teica: "Tomas, kādēļ tu neesi uz ledus?" Es, protams, nesapratu, kāpēc man jābūt uz ledus, jo treniņš man ir citā dienā, uz ko direktore atbildēja: "Ir šorttreks. Tu teici, ka vēlies pamēģināt." Tad viss atausa atmiņā. Man iedeva slidas, un, uzkāpjot uz ledus, ieraudzīju, ka tur ir arī mans ģimenes draugs, paralēlklases biedrs un skolasbiedrs – visi pazīstami, un nodomāju: "Nu tik būs tusiņš, varēsim paākstīties." Patiesībā tolaik es biju gatavs uz visām avantūrām – arī šobrīd esmu, bet agrāk biju vēl gatavāks tām.