Foto: No Ojāra Lūša personīgā arhīva
Mēs dzīvojam digitālo bilžu laikmetā. "Dzīvojam gan, bet vienlaikus daudz kam paejam garām," saka pazīstamais preses fotogrāfs Ojārs Lūsis. Viņa optimisms un smiekli ir lipīgi. Varētu pat teikt – dzīves garša. Savējie viņu drīkst dēvēt arī par Lūšuku. Fotogrāfs ar 45 gadu stāžu, kurš allaž centies uzkāpt augstāk un piekļūt tuvāk.

Atceroties daudzu iemīļoto fotogrāfu, piedāvājam iepazīties ar sarunu, kas tapusi 2021. gada vasarā.

Ojārs par savu dzimto pusi sauc Smilteni. Vaicāts, vai jau kopš bērnības sevi atceras kā lustīgu un žiperīgu puiku, viņš atbild retoriski: kurš puika, mazs būdams, nav kādas ziepes savārījis? “Samērā ātri gan tas aprāvās. Man bija divpadsmit gadi, kad mūžībā ar bronhiālo astmu aizgāja mammīte. Un tad jau sitos tālāk pats pa dzīvi. Palikām divatā ar tēvu, kurš pēc kāda laika apņēma otru sievu. Ui, kā mums sākumā gāja... grūti, ļoti grūti. Protams, pēc tam audžumamma Minnīte bija vislabākais cilvēks pasaulē. Pie visa ir jāpierod,” stāsta Ojārs.

Aktīvo puiku aizrāva sports, tādēļ, pabeidzis astoto klasi Smiltenes 2. pamatskolā, Ojārs tēvam izdiņģēja atļauju pārcelties uz Murjāņu Sporta internātskolu. Ojārs nodarbojās ar desmitcīņu un, lai gan atzīst, ka “sportisti no mums maz iznāca”, joprojām atceras, cik kolosāls pulciņš bija viņa klase. Kā Dimā slavenajā romānā – viens par visiem un visi par vienu. Tieši Murjāņos Ojārā pamodās pirmie intereses aizmetņi par fotomākslu. Pareizāk sakot, ne par pašu fotografēšanas procesu, bet rezultātu. Viņam patika apciemot klasesbiedra un skolas fotogrāfa Ērika Zvirbuļa fotolaboratoriju un skatīties, kā “tā bildīte sarkanās lampas gaismā tiek izcelta no vanniņas”. “Tobrīd tā šķita tāda mistika!” pasmaida Ojārs. Kad trīs mācību gadi Murjāņos tuvojās beigām, bija jādomā, ko darīt tālāk. Tēvs brīdināja, ka finansiālu atbalstu turpmāk sniegt vairs nevarēs, tādēļ bija divi ceļi – augstskola, kur maksātu stipendiju, vai armija. Ojārs izvēlējās pirmo variantu.

Togad Latvijas Universitātē pirmo reizi tika atvērtas klātienes studijas žurnālistikā, konkurss pamatīgs – astoņi cilvēki uz vienu vietu. “Zini, noteikti ir kaut kas, kas tev dzīvē stāv klāt. Murjāņus pabeidzu ar astoņiem truļiem (piecu ballu sistēmā trijnieks – aut.) atestātā, piecinieks gan bija latviešu valodā. Man bija kolosāla latviešu valodas skolotāja Ruta Stabiņa, regulāri piedalījos daiļrunāšanas konkursos, labi rakstīju sacerējumus. Tas laikam man nāca no mammas. Tad nu iestājpārbaudījumā universitātē viss bija labi, no visa iestāties gribētāju bara bijām tikai divi cilvēki, kuri sacerējumu uzrakstīja uz “teicami”,” atminas Ojārs. Lai nodrošinātu iztikšanu, viņš kopā ar cīņubiedru no Murjāņiem, tagad slaveno aktieri Jāni Paukštello, kurš iestājās ekonomistos, jo togad teātra kursā uzņemšana nenotika, piepelnījās sērkociņu fabrikā “Komēta” – zāģēja mazus baļķīšus. Reizi pa reizei naktīs parevidēja Purvciema mazdārziņus, lai dienišķajam baltmaizes kukulim un kefīra pudelei pievienotu kādu kartupeli vai citu dārzeni.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!