Dzīves amerikāņu kalniņi, kas aizveda līdz sirdslietai. Keramiķes Andras stāsts

Astoņu gadu vecumā dīķmalā pie bērzu birzs keramiķe Andra Cvetkova uztaisīja savu pirmo māla trauciņu – ar roku lielā pikucī izsitot caurumu. Lai gan tālākajos amerikāņu kalniņiem pielīdzināmajos dzīves notikumos viņa saredz lielu vērtību, daudz šaubu un pārdomu brīžu būtu izdevies aiztaupīt, jau ātrāk nonākot pie atziņas, cik īpašs šis brīdis bijis. Šodien Andru varam saukt par keramikas zīmola "Blackfolkpottery" radītāju, kuras īpašais kods slēpjas ne tikai veikumu melnajā krāsā, bet arī no perfekcijas attālinātajās formās.

Dzīve Andru vairākas reizes "mētājusi" starp Rīgu un Saldus apkārtni, taču nu viņa atgriezusies dzimtajā pusē – Kurzemē – un pēdējos astoņus gadus par mājām sauc Brocēnus. Pēc vidusskolas viņa pieņēma savai būtībai netipisku lēmumu un izvēlējās studiju gadus pavadīt Kultūras koledžā, apgūstot amatierteātra režisora prasmes. "Tas noteikti nebija tas, uz ko koncentrējos. Biju klusa, mierīga, introverta, kautrīga. Toreiz netiku Kultūras akadēmijā, bet patiesībā nemaz nezināju, ko tur gribu mācīties. Zināju, ka galvenais – kaut ko radošu. Draudzene arī gāja tur mācīties, un šķita, ka būs forša atmosfēra. Skolā mani labi vērtēja domrakstu veidošanā, tāpēc domāju – ai, nu, varbūt varu tur iestāties! Bet mani tur labi nenovērtēja, šķita, ka nemaz nemāku rakstīt."

Apskatot Kultūras koledžas piedāvājumu, Andra vilkusi ar pirkstu cauri sarakstam un meklējusi nevis sev tīkamāko virzienu, bet gan to, kurā nav sarežģīti iestājeksāmeni. "Ja būtu zinājusi, ka vajadzēs uz skatuves spēlēt teātri vai lasīt dzeju, nebūtu tur iesniegusi dokumentus. Tagad jau to varētu, bet toreiz ar to pašapziņas līmeni un kompleksiem iziet sabiedrības priekšā, kura uz mani skatās, – tas noteikti nebija man." Andra smejot teic, ka karjeras augstākais punkts bijusi uzstāšanās kopā ar kursabiedriem uz Dailes teātra mazās skatuves.