Fоtо: Māris Morkāns
15 kilometrus no Cēsīm ir "Zvannieku mājas" – vairākas ēkas, neliela baznīca, aploks zirgiem un ēzelīšiem un citas saimniecības ēkas. No malas šķiet, ka tā ir parasta lauku sēta – pieaugušie, bērni, dzīvnieki un katra diena līdzinās iepriekšējai rūpēs par lielo saimniecību. Taču viss nav tik vienkārši, jo Zvanniekos dzīvo ļoti liela un neparasta ģimene. Par tās dvēseli noteikti var saukt Sandru Cālīti.

Cik bērnu tur ir? Lai atbildētu uz šo jautājumu, Sandra pirms intervijas ir precīzi pierakstījusi, jo situācija visu laiku mainās – kāds no ģimenes aiziet un izveido savu, bet kāds var jebkurā brīdī atgriezties. Šobrīd mācītāja un teologa Jura Cālīša un viņa sievas Sandras ģimenē ir desmit sākumskolas vecuma bērni un pieci pamatskolas un tehnikumu audzēkņi, to skaitā arī pilngadīgi. Vēl ir pieci jaunieši ar pirmās un otrās grupas invaliditāti. Saimniecībā palīdz vairāki nu jau pieauguši jaunieši, kuri vēl nav atraduši darbu vai citu dzīvesvietu, tāpēc palikuši savā lielajā ģimenē, kurā kopumā tagad dzīvo 28 cilvēki.

20 gadu laikā ģimenē pabijuši simtiem bērnu

Kā gadījies, ka Juris un Sandra kļuva par vecākiem tik plašai saimei? Ģimenes (tieši tā to dēvē Sandra, kura negrib Zvanniekus saukt par patversmi) vēsture aizsākās apmēram pirms 20 gadiem. Sandra vadīja svētdienas skolu, bija pasniedzēja, bet dzīve pie Zvannieku ezera sākās 2001. gadā. Toreiz Juris un Sandra atnāca palīgā mazai meitenītei, kura dzīvoja ekstremālos apstākļos, bet viņas mamma bija nonākusi slimnīcā. Sandra nolēma, ka meitenīte paliks pie viņiem, kamēr mamma nenostāsies uz kājām. Ar laiku kļuva skaidrs, ka jaunajai sievietei nav, kur iet, viņa pati uzaugusi bērnunamā. Saprotot, ka viņai vajadzīga palīdzība, Sandra nolēma – paņemsim pie sevis gan bērnu, gan viņa mammu, lai iemācītu parūpēties par meitiņu. Pēc pusgada noskaidrojās, ka mammai Rīgā bērnunamā ir vēl divi bērni. Tad Juris un Sandra nolēma paņemt arī viņus, lai jaunā māmiņa varētu būt kopā ar saviem bērniem.

Pēc kāda laika pie viņiem vērsās vietējā bāriņtiesa ar lūgumu aizbraukt pie kādas daudzbērnu ģimenes, kura dzīvo dziļi mežā. Runāja, ka tēvs esot alkoholiķis, kurš cietsirdīgi izturas pret saviem septiņiem bērniem. Pie mājas nebija iespējams piebraukt ar mašīnu, Juris un Sandra uzmanīgi tuvojās un izdzirdēja suņa rejas. Tēvs nokomandēja bērnus: "Visi uz mežu!" Satiekot vienu no bērniem, Sandra bija šausmās – tieviņš, neķemmējies, netīrs... Pusaudzim, pirmās grupas invalīdam, nebija savas gultas, un viņš gulēja virtuvē, bedrē uz grīdas, bet blakus mētājās konservu kārbas, kurās viņam lika kaut kādu ēdienu. Gultiņā ar netīru, piečurātu matraci starp izsmēķiem gulēja 10 mēnešus veca meitenīte – bāla, ar zilumiem zem acīm.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !