Foto: Shutterstock
Cienīt bērnu, teikt viņam patiesību, uzticēties, ieklausīties viņā, sarunāties ar viņu… Mūsdienās neviens vairs nebrīnīsies, ka topošais tētis pieliks galvu pie gaidībās esošās sievas vēdera, lai sarunātos ar gaidāmo mazuli.

Bet savulaik ārstes-pediatres un bērnu psihoanalītiķes, francūzietes Fransuāzas Dolto skatījums bērnu audzināšanā sacēla veselu vētru. Tas bija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un tas, ko Dolto mācīja, tolaik šķita absurds un skandālu vērts, bet mūsdienās viņas viedoklis jau pavisam nemanāmi nostiprinājies mūsu dzīvēs. Kā gan pareizi interpretēt tendences bērna audzināšanā, par to, atsaucoties uz Dolto toreizējām rekomendācijām, kas aktuālas arī šodien, vēsta "Parents".

Agrīna komunikācija ar jaundzimušo ir viena no sēklām, ja vien tā var izteikties, ko iesējusi Dolto. Pateicoties viņai, bērns, kurš kādreiz tika uzskatīts par bezjūtīgu būtni, kļuva par personību. Vienlaikus gadās, ka, cenšoties praksē ieviest kaut kādu teoriju, mēs nepareizi to visu interpretējam. Likumus, kas domāti īpašos gadījumos, mēs nereti pieņemam attiecībā uz visiem bērniem. Dažreiz vecāki, cenšoties bērnam kaut ko pateikt, izjūt pienākumu klausīt viņu un cenšas atšifrēt bērna domas. Citiem vārdiem sakot, kļūst par savu bērnu psihologiem, kas patiesībā viņiem nekad nebūtu jādara. Tādus vecākus raksturo pārmērīga vēlme izdabāt visām bērna kaprīzēm.

Var vien iedomāties, kādu kaitējumu var sniegt šāda audzināšana: bērni aiztaisa vecākiem muti, ieslēdz televizoru uz visskaļāko, lai viņus nedzirdētu un pat lemj vecāku vietā, kā pavadīt brīvdienas, ko pasūtīt vakariņās, esot restorānā… Taču neviens psihologs nekad nav teicis, ka bērns būtu jāpielūdz un jāizpilda viņa iegribas. Lūk, "Parents" piedāvā palūkoties, kā būtu jāsaprot tālāk minētās, visai populārās aksiomas un piemēri no dzīves!

Bērns – personība, kura vajadzības un izvēle ir jārespektē

Ko tas nozīmē

Jau kopš dzimšanas bērnam ir viss, kas ļauj viņam attīstīties. Bērnu nedrīkst uzskatīt par nepilnvērtīgu, mazu būtni. Bērns dzīvo tāpat kā pieaugušais, bet vecākiem ir jāiemācās dzirdēt un saprast viņu.

Kā mēs to saprotam

"Visu saprast" ir ieguvis domu "visu atļaut". Kad bērns ir kaprīzs, vecāki bieži vien nespēj pateikt "nē", un viss noslēdzas ar jebkuras prasības apmierināšanu. Pamazām vien mazulis kļūst par galveno ģimenes locekli. Bet Dolto savulaik uzstāja tieši uz mēra sajūtas saglabāšanu. Viņa uzskatīja, ka bērnam ir jābūt ne tikai tiesībām, bet arī pienākumiem. Viņam ir jāmācās cienīt vecākus un viņu kopīgo dzīvi.

Foto: Shutterstock

Vai atļaut bērnam vāļāties pa grīdu un skaļi kliegt

Ja bērnam ir mazāk nekā pieci gadi, tad jā, drīkst. Ir jāsaprot, ka bērna smadzenes vēl nav pilnībā nobriedušas. Tev šķiet, ka bērns tev paskaidros, kāds ir viņa satraukuma iemesls, un tu to varēsi saprast. Bet tas tā nav. Mazulis atrodas garastāvokļa varā. Viņš arī pats nezina, kāpēc kliedz un vāļājas pa zemi. Tas ir par viņu kaut kas stiprāks. Rāties ir bezjēdzīgi. Paņem viņu rokās, lai palīdzētu nomierināties. Lai citiem parādītu atvainošanās žestu, vari pateikt: "Viņš vienkārši ir noguris". Bērns tad zinās, ka viņš ir saprasts un uzticēsies tev. Turklāt viņš pārstās izvesties kā "neizturams bērns" un neieciklēsies uz šo lomu. Savukārt, ja bērns ir vecāks par pieciem gadiem, un bieži taisa kaprīzes, ir vērts pakonsultēties pie psihologa.

  • Noderīgus padomus nepamatotas niķošanās novēršanai atradīsi šeit.

Vai atļaut bērnam skraidīt un kliegt, ja tas traucē kaimiņiem

Skraidīt un žestikulēt – bērna normāla vajadzība. Tu nevari to viņam aizliegt. Tikai parūpējies par to, lai tas tomēr tik ļoti netraucētu kaimiņus. Savukārt strīdi un kautiņi starp brāļiem un māsās gan ir jāpārtrauc. Tad abas "ienaidnieku" puses "sadali" katru savā istabā un piedāvā ar kaut ko nodarboties visiem kopā, kas varētu abus strīdniekus nomierināt (piemēram, pazīmēt, salikt kādu mozaīku).

Foto: Shutterstock

Vai bērns ir jāatstāj gultā, ja viņš nevēlas gulēt

Ja bērns desmit reižu tevi vakarā sauc un ienāk viesistabā, tad tas nenotiek tāpat vien vai, lai tev kristu uz nerviem. Līdz četru gadu vecumam bērns ar grūtībām spēj izturēt šķiršanos ar vecākiem. Pavēro: tu bērnu noliki gulēt, pastāstīji pasaku, iedevi vakara buču, paglaudīji galviņu, bet pienāca laiks šķirties, un viņš sāk raudāt.

Ieej paskaties, kas notiek, un nomierini bērnu. Dažreiz ir pietiekami vienkārši paturēt viņa rociņu vai nedaudz pasēdēt blakus, līdz viņš iemieg. Ja bērnam patiešām ir grūti iemigt bez tevis, tad kāpēc gan viņš nevarētu tev pagulēt blakus dīvānā, viesistabā, kamēr miedziņš atnāk? Pēc tam tu bērnu varēsi pārnest uz viņa gultiņu. Taču neļauj bērnam gulēt laulības gultā, tur gan viņam vietas nav, izņemot, protams, pavisam mazus zīdainīšus.

  • Kā bērnam iemācīt iemigt patstāvīgi, lasi šeit, bet te atradīsi rakstu par to, kas jādara, lai iemācītu mazuli patstāvīgi nomierināties.

Bērns saka, ka negrib ēst. Vai viņš ir jāpiespiež ēst

Nekādā gadījumā. Tu taču netaisies sivēnu nobarot! Ja bērns ir vesels, tad viņam ir tiesības izlaist pusdienas vai palūgt makaronus dārzeņu vietā. Tev kā vecākam ir jāsagādā pārtika, jāpagatavo ēst un jāpiedāvā bērnam. Bet piespiest viņu ēst, to gan nevajag darīt. Ēst vai neēst, tas jālemj bērnam, ja vien, protams, viņš periodiski neatsakās vispār no ēdiena un tas neietekmē viņa svaru.

  • Šeit atradīsi mammu pieredzes stāstus par mazajiem ņergām un knifiņus, kā iemānīt mazēdājam veselīgu ēdienu.

Vecāki šķiras. Vai četrus gadus vecajam dēlam ir jāprasa, ar kuru no vecākiem viņš vēlas palikt dzīvot

Tolaik Dolto ieteica bērnos ieklausīties kopš agrīna vecuma, pat tad, kad viņi vēl neprot runāt. Viņa apgalvoja, ka bērnu psihologs viegli noteiks, ar kuru no vecākiem bērns jūtas drošāk. Lai to paveiktu, esot pilnīgi pietiekami pavērot bērna kustības. Piemēram, bērns vēlas čurāt – kuru pie rokas viņš paņems – mammu vai tēti, lai ietu uz tualeti. Bērns atradis interesantu rotaļlietu: kuram no vecākiem viņš to parādīs? No četru, piecu gadu vecuma bērni jau ir pieauguši tik, lai varētu nosaukt savas vēlmes. Bet, vai ir nepieciešams bērnam likt izvēlēties tik sarežģītu jautājumu? Viņš taču nevēlas šķirties ne ar vienu no vecākiem! Turklāt tādā vecumā bērns var atrasties kāda no vecākiem iespaidā un neizteikt savas patiesās domas. Šādā gadījumā, ja paši īsti galā netiek, ir vērts pakonsultēties pie psihologa.

Foto: Shutterstock

Dēls dievina multfilmas. Katru reizi, kad vēlos pārslēgt ko citu, viņš sāk raudāt. Man viņam jāpiekāpjas?

Atceries, ka bērnam galvenais ir viņa vajadzības, nevis vēlmes. Kas ir televizors? Ātra bildīšu maiņa, kas, ilgi skatoties, bērna galvu piebāž ar nevajadzīgu informāciju. Labāk būs, ja kopīgi paskatīsieties kādu tevis izvēlētu pārraidi, ko pēcāk apspriest. Šajā gadījumā televizors pildīs to pašu funkciju, ko spēj bilžu grāmata vai dziesmiņa. Bērnam nav jālemj, kad drīkst "izmantot" televizoru! Tikai vecāki, kuri nenodarbojas ar bērna audzināšanu, pieļauj nekontrolētu televizora skatīšanos. Tev jāpalīdz iepazīt jaunais, bet nevis atsakoties no savām vēlmēm bērna dēļ.

  • Kāpēc līdz divu gadu vecumam bērnam nebūtu jāļauj izmantot jaunākās tehnoloģijas, lasi te, kur padomos dalās pediatrs Egils Zālītis.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!