Fоtо: Shutterstock

Gandrīz ikviens pieaugušais kādreiz jūt, ka netiek galā ar bērna audzināšanu, jūtas dusmīgs un vienlaikus bezspēcīgs, jo bērns neievēro noteikumus, ignorē aizrādījumus, nepilda mūsu prasības. Vecāki cenšas panākt paklausību, satraucas paši, un arī bērns kļūst vēl vairāk satraukts.

Nepatīkamus datus atklāj pēc "Centra Dardedze" pasūtījuma veiktā aptauja, kas apliecina – 47 procenti sabiedrības uzskata, ka dažkārt bērna disciplinēšana ar sišanu ir pieļaujama, bet 32 procenti vecāku Latvijā bērnu audzināšanā izmanto miesas sodus. Plašāk par šo aptauju un kas ir fiziska bērna sodīšana lasi te, bet šajā reizē palūkosim, kādas ir pozitīvās bērnu disciplinēšanas metodes. Tās nule kā izdotajā bukletā "Bērns neklausa? Ieteikumi bērna disciplinēšanai" apraksta "Centra Dardedze" psihologi.

Ģimenes noteikumi. Ikvienā ģimenē bērniem ir jābūt skaidriem svarīgākajiem noteikumiem. Visbiežāk no trīs gadiem bērni spēj ievērot pamatnoteikumus, kas saistīti ar drošību, pieklājību, kā arī to, ka nedrīkst ne sev, ne citiem darīt pāri. Mazākiem bērniem, kuri vēl neprot lasīt, noteikumus var attēlot zīmējumu, piktogrammu veidā.

Kad noteikumi pārkāpti. Ja bērns noteikumus pārkāpis, nepieciešams runāt ar bērnu un paskaidrot, kāda bija vēlamā uzvedība – kāpēc ir jāuzvedas tā vai citādi. Ir skaidri jāpasaka, ko no bērna sagaidām. Ja rodas problēmas, nosauc tās vārdos, apraksti savas izjūtas un piedāvā risinājumus. Dod padomus, kā uzvesties, jūti līdzi, runā un nenovērsies.

Bērna sagatavošana pārmaiņām un stresa situācijai var novērst potenciālu nepaklausību. Ir svarīgi palīdzēt bērnam sagatavoties pārmaiņām. Jaunas situācijas un jaunas vietas bērniem var radīt grūtības, piemēram, nepazīstama ārsta apmeklējums, mazāka brāļa vai māsas piedzimšana. Nepieciešams pārrunāt ar bērnu, kas notiks, lai viņš zina, ko var sagaidīt. Jau iepriekš ieplāno tādas darbības, kas viņu nomierinātu grūtās situācijās.

Fоtо: Shutterstock

Uzmanības novēršanas metode – ļoti efektīva metode mazākajiem bērniem. Šo metodi izmanto, lai novērstu problēmas, pirms tās ir aizsākušās, un izraisītu pozitīvas jūtas tajās reizēs, kad bērns ir pēkšņi kļuvis dusmīgs vai bēdīgs. Metode dod labu rezultātu arī ar lielākiem bērniem un pieaugušajiem.

Humors var palīdzēt, lai paraudzītos uz notikušo vieglāk un situācija atgrieztos pozitīvā gultnē, bet mēs paši saglabātu paškontroli. Svarīgi, lai bērns jau saprastu humoru, turklāt tā izmantošana nedrīkst būt bērnu pazemojoša. Jāapzinās, ka mazi bērni pieaugušo teikto parasti uztver konkrēti, tādēļ pārnestas nozīmes, ironija un sarkasms bērnam nav saprotams.

Verbāls pozitīvs pastiprinājums – uzslava un bērna pozitīva novērtēšana, kad bērns uzvedas labi. Paslavē konkrētu bērna rīcību, novērtē bērna pūles, apraksti savas izjūtas saistībā ar situāciju. Priecājies, ja bērns ilgāku laiku velta uzmanību vēlamai nodarbei. Bērns uzvedīsies daudz labāk, ja slavēsi viņu par to, kas viņam izdodas, nevis tad, ja bieži teiksi "nē" un izteiksi aizliegumus. Bērns būs paklausīgāks, ja pieaugušie viņiem biežāk teiks, ko darīt, nevis ko nedarīt.

Motivācijas atrašana – pielietojama pirmsskolas vecuma bērniem situācijās, kad bērns nevēlas veikt pašaprūpes darbības. Tiek veicināta bērna izjūta, ka viņš var paveikt nepieciešamo darbību, stiprinot bērna pašvērtējumu. To var veicināt, veidojot bērnam sacensību pašam ar sevi, piemēram, sakot: "Es ticu, ka šovakar tu vari ātrāk sakārtot mantas nekā vakar vakarā. Pamēģināsim!" Bērns jāpaslavē par cenšanos un progresu, neskatoties uz rezultātu, svarīgi neuzlikt pārāk sarežģītu uzdevumu, kam nepieciešama plānošana, ko bērns nespēj paveikt.

Ignorēšana – kad uzvedība nevienu neapdraud, bērns vēlas pievērst pieaugušā uzmanību caur nevēlamo uzvedību.

Apstādināšana – kad bērns apdraud sevi vai citus, pieaugušais stingrā, noteiktā balsī saka: "Stop" vai "Nē!", "Pietiek!". Ja bērns pakļaujas, tad viņu par to paslavē. Ja bērns turpina nevēlamo uzvedību, jāpielieto cita disciplinēšanas metode. Šī metode ir kā stingrs atgādinājums – saki tikai to, kas nepieciešams, lai pārtrauktu bērna uzvedību.

Pārtraukuma metode (time out) jeb ‘Stop’ krēsls

Fоtо: Shutterstock

Var lietot ar bērniem, kuriem ir trīs un vairāk gadi, situācijās, kad citas metodes nedarbojas. "Pārtraukums" ir noteikts laika sprīdis, kas ir paredzēts, lai bērns nomierinātos. Kā tas notiek:

1. Ja bērns ir informēts par noteikumiem un tos pārkāpj, viņš dodas uz pārtraukuma vietu (telpa nedrīkst būt slēgta), kur viņam nav pieejamas rotaļlietas, televizors, dators. Izvēlētā pārtraukuma vieta drīkst atrasties arī citā telpā, taču tai jābūt bērnam drošai, tā nedrīkst būt biedējoša.

2. Bērnam jāpavada pārtraukuma vietā tik minūšu, cik viņam ir gadu.

3. Pēc pārtraukuma beigām bērns atgriežas pie savām iesāktajām nodarbēm, netiek kaunināts. Viņam netiek atgādināts, ko viņš nepareizi vai slikti darīja.

Piemēram, ja bērns zina, ka mājās nedrīkst plēst mantas, aizskart citus, tad reizē, kad viņš ar nolūku ir metis, lauzis mantas, sitis citam, viņam jādodas prom no spēļu/kopīgas laika pavadīšanas vietas. Var izmantot līdzību ar sporta spēli hokeju, kur par noteikumu pārkāpšanu spēlētājs tiek noraidīts. Noteikumus zina visi, un var izvēlēties – pārkāpt vai nē.

Kad noraidījums beidzas, var atgriezties un darīt lietas, ko vēlas, un pārkāpumu konts ir tīrs! Nereti, uzsākot pielietot šo metodi, bērnam ir nepieciešama pieaugušā palīdzība – bērns ir jāaizved uz "Stop" krēslu. Pieaugušais var pabūt ar bērnu kopā, taču pieaugušais šajā brīdī nepārrunā, kādēļ bērns ir noraidījuma vietā, neuzklausa bērna solījumus. Pieaugušajam jābūt konsekventam, izmantojot šo metodi.

Zvaigžņu kalendārs

Fоtо: Shutterstock

Šo metodi ieteicams pielietot izteikti problemātiskai, grūti maināmai bērna uzvedībai. Metode vislabāk izmantojama ar bērniem, kuriem ir pieci un vairāk gadi. Pieaugušajam jābūt konsekventam un skaidri jānosaka konkrēta bērna uzvedība, ko vēlies mainīt.

1. Izvēlies konkrētu problemātisku uzvedību, piemēram, bērns atsakās vakarā tīrīt zobus.

2. Kopā ar bērnu sagatavo kalendāru. Tas var būt gan kopīgais ģimenes sienas kalendārs, gan atsevišķa lapa, veidota kopā ar bērnu, kurā tiek atzīmētas nedēļas dienas. Kalendāra vietā var, piemēram, izmantot arī burku ar bumbiņām.

3. Kopā izvēlieties apbalvojumu. Apbalvojums var būt uzslava, individuāla uzmanība, atļauja izvēlēties ko īpašu, atļauja darīt kaut ko patīkamu, piemēram spēle vai iespēja vadīt spēli, klausīties mūziku, skatīties multfilmas, filmu utt. Izvēloties apbalvojumu, svarīgs bērna vecums. Ieteicams izvēlēties apbalvojumu, kas nav materiāls – labāk, ja tas saistīts ar kopīgām aktivitātēm, kopīgu laika pavadīšanu bērnam kopā ar vecākiem.

4. Norunājiet, cik zvaigznītes nepieciešamas līdz apbalvojumam. Piemēram, ja no četriem vakariem bērnam trīs vakaros būs zvaigznītes, tad viņam pienāksies papildus vecāka lasīts stāsts pirms gulētiešanas. Svarīgi, ka pieaugušais neuzliek bērnam pārāk lielu mērķi, jo tad bērna motivācija gūt apbalvojumu būs ļoti zema, kā arī uzvedībai jābūt konkrēti definētai, piemēram, bērns iztīra zobus pēc savas iniciatīvas (izdara patstāvīgi) vai iztīra pēc atgādinājuma? Vai abos gadījumos bērns iegūst zvaigznīti? Tas jāizlemj, pirms uzsāk kalendāra metodes izmantošanu.

5. Pieaugušajam jāvērtē reālā bērna uzvedība. Vakarā, kad ir bijusi vēlamā uzvedība, uzreiz kalendārā ielīmē (iezīmē) zvaigznīti, bērnu paslavē par to, ka viņam ir izdevies. Bērns uzskatāmā veidā redz, ka viņam ir izdevies sasniegt mērķi. Ja esat vienojušies, ka bērns iegūst zvaigznīti par iztīrītiem zobiem, tad bērnam par paveiktu darbu uzlīme un uzslava ir jāsaņem par tad, ja bērns šodien sastrādājis kādus citus nedarbus.

6. Zvaigznītes nedrīkst atņemt par sliktu uzvedību. Tiek vērtēts tikai pozitīvais rezultāts. Ja tas nav paveikts, tad šajā vakarā zvaigznītes nav, vecāks to nepiemin. Tādējādi bērns mācās, ka viņš gūst uzmanību tikai no vēlamās uzvedības.

Izmantojot zvaigžņu kalendāru, pieaugušie apbalvo pozitīvu, atbalstāmu bērna uzvedību un bērna centienus uzvesties labāk. Izmantojot šo metodi, pieaugušajam pašam jābūt disciplinētam. Ja pieaugušais aizmirst vai nenovērtē bērnu, bērna ticība metodei var zust.

Sekas un privilēģiju liegšana

Fоtо: Shutterstock

Par sekām vecāki ar bērniem vienojas jau iepriekš – izrunājot ģimenes noteikumus. Sekas iestājas uzreiz pēc rīcības un pat tad, ja ir atliktas uz laiku, bērns redz saikni starp rīcību un sekām. Sekas māca bērnam, kā labot nodarīto pāridarījumu. Ir divu veidu sekas – dabiskās un loģiskās bērna uzvedības sekas.

Dabiskās sekas likumsakarīgi izriet no bērna rīcības vai situācijas. Piemēram, ja bērns pārāk neuzmanīgi spēlējas ar rotaļlietu un tā saplīst, tad vairs nav, ar ko spēlēties. Ja bērns atsakās ēst piedāvātās pusdienas, viņš dabiski jūt izsalkumu.

Loģiskās sekas ir jāpielieto situācijā, kad dabisko seku pielietošana var kaitēt bērna veselībai vai labklājībai. Loģiskās sekas parāda bērnam, kāda ir vēlamā uzvedība, un mudina bērnu ievērot noteikumus. Loģiskās sekas ir bērna iesaistīšana nodarījuma labošanā, piemēram, ja kaut kas izlīst, tiek salauzts, bērnam viņa spējām atbilstoši jāiesaistās, lai sekas novērstu. Sekas māca bērnu pieņemt lēmumu, uzvedoties nevēlamā veidā, bērns piekrīt tam, ka rezultāts būs konkrētās sekas. Lai pielietotu loģiskās sekas, bērnam ir jāzina noteikumi. Tie rada drošības izjūtu un ļauj bērnam pieņemt lēmumu par savu uzvedību.

Seku noteikšana ir mācību un mācīšanās process, tāpēc ne vienmēr vēlamais efekts ir sasniedzams uzreiz. Gadās, ka vecākiem būs vairākkārt jāatkārto noteikumi un loģiskās sekas, kas iestājas pēc to pārkāpšanas. Pārmaiņām bērnā ir vajadzīgs laiks.

Privilēģiju liegšana ir metode, ko retos gadījumos var pielietot situācijās, kad loģiskās sekas ir grūti vai neiespējami piemērot, tomēr to nav ieteicams izmantot kā disciplinēšanas metodi ikdienā, jo privilēģiju liegšana nemāca bērnam, kā citā reizē uzvesties vēlamā veidā. Riski, izmantojot privilēģiju liegšanu, ir, ka bērns izjutīs aizvainojumu, netaisnības izjūtu un dusmosies uz pieaugušo, jo nespēs sasaistīt savu rīcību ar vecāku piemēroto disciplinēšanas metodi.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !