Foto: Shutterstock
Laiku pa laikam it visi bērni saviem vecākiem sarīko pārbaudījumus nervu sistēmai, un tas ir normāli. Bet, ja dažas situācijas atkārtojas pārāk bieži, ir vērts tām pievērsties, lai tās neizaugtu kopā ar bērnu un neradītu ļoti nepatīkamas sekas.

Speciālisti portālam "Adme" stāsta par to, kādām pazīmēm bērna uzvedībā vajadzētu vecākos raisīt trauksmi. Šīs pazīmes liecina, ka situācija nav no tām, lai tu to risinātu paša spēkiem:

Kā saprast, ka problēma prasa iejaukšanos

Šīs pazīmes liecina, ka situācija nav no tām, lai tu to risinātu paša spēkiem:

  • Bērna uzvedība tevi satrauc mēnesi vai pat ilgāk;
  • Tu nekontrolē notiekošo;
  • No tā, kā uzvedas bērns, cieš apkārtējie;
  • Bērna uzvedība ir krasi mainījusies un bez acīmredzama iemesla. Piemēram, ja ļoti runātīga meitene, kurai ir virkne draudzeņu, kļūst noslēgta un visu laiku ir tāda kā "uzvilkta" – tas ir iemesls, kā minimums, nopietnai sarunai ar viņu;
  • Nedaudz vecākiem bērniem rodas attiecību problēmas skolā: pasliktinās sekmes, rodas konflikti, dažreiz pat kautiņi, bērns sāk kavēt skolu vai vispār to neapmeklēt;
  • Parādās ēšanas, miega, higiēnas problēmas.

Bet ir vēl arī citi momenti, kuriem ir vērts pievērsties, brīdina psihologi.

Neprasme piedot

Bērniem vajadzētu iemācīt, kā atrisināt konfliktsituācijas. Tā vietā vecāki nereti māca vienmēr atdarīt ar to pašu, vismaz ar vārdiem, taču ir daudz situāciju, kad vajadzētu palaist brīvībā negatīvo, lai to nenēsātu sev līdzi gadiem ilgi. Ja bērns nemitīgi galvā pārcilā pat mazus konfliktus vai cenšas obligāti atriebties pāridarītājam, tie ir trauksmes zvani.
Foto: Shutterstock

Ko darīt? Pārliecināties, ka bērns saprot, ko nozīmē "piedošana" un kāda ir tās jēga. Parādīt personīgo piemēru. Iemācīt bērnu analizēt emocijas – savas un apkārtējo, lai saprastu, kāpēc noticis konflikts. Paskaidrot, kā var iziet no nepatīkamas situācijas.

Atteikšanās no atbildības

"Bērnībā mans vecākais brālis periodiski uz mani novēla visus savus grēkus, bet, lai es viņu nenodotu, teica, ka laupītāji mani nodos bērnu namā. Kopumā viņš tā aizrāvās, ka uz mani novēla televizora "nāvi", kuru viņš nogāza un sasita. Bet tikai tas notika tad, kad vecāki bija man atbraukuši pakaļ uz slimnīcu. Bet es tā biju pieradusi uzņemties atbildību par brāli, ka visu apstiprināju. Sadeva viņam kārtīgi, un vēl arī papildus par iepriekšējām reizēm," atzīstas kāda sieviete.

Bet tagad iedomājies, ka šis ir pieaugušais, kurš vainu par jebkuru neveiksmi noveļ uz apkārtējiem, bet tas jau notiek darbā.

Ko darīt?

Jau no bērnības bērnu mācīt uzņemties atbildību, pakāpeniski paplašinot robežas. Apspriest ar viņu problēmas. Pārdomāti attiekties pret sodīšanu par kādu nevēlamu rīcību, obligāti tikt skaidrībā par tās iemesliem. Izveidot precīzus uzvedības noteikumus un konsekventi tos ievērot.

Pārmērīga stūrgalvība

Prasme pastāvēt par sevi ir laba īpašība, ja vienlaikus cilvēks arī saprot, ka dažreiz ir jāatrod kompromisi. Šo prasmi var un vajag attīstīt tieši bērnībā, jo pēc tam to iemācīties būs daudz sarežģītāk.

Ko darīt?

Tikt skaidrībā ar bērna jūtām, lai saprastu, kāpēc viņš tiepjas. Iemācīt bērnu saprast savas un citu emocijas un motīvus. Noteikt skaidras robežas starp "drīkst" un "nedrīkst". Nepadoties provokācijām. Atteikties no "ubagošanas", uzpirkšanas, strīdiem, uzspēlētas vienaldzības, apvainojumiem, centieniem nokaunināt un citiem līdzīgiem veidiem. Runāt mierīgi, saprotami, lai nav nekādu divdomību: "Saldumi būs tikai pēc tam, kad apēdīsi zupu" vietā labāk teikt: "Tu taču ar kēksiņu nositīsi apetīti". Iespējami biežāk arī pašam būt gatavam kompromisiem.
Foto: Shutterstock

Manipulēšana

Dažreiz bērni ļoti tieši cenšas manipulēt, piemēram, sarīkot histēriju veikalā, dažreiz – nedaudz smalkākām metodēm. Rezultāts ir viens – apkārtējie dara to, ko no viņiem vēlas, lai gan dažreiz tas ir pretēji viņu gribai. Bet bērnam ir jāsaprot, ka uz šāda pamata neizdosies izveidot veselīgas attiecības nedz ar ģimeni, nedz draugiem vai jebkuru citu.

Ko darīt?

Iemācīties atšķirt kaprīzes un histērijas, kas vērstas uz vēlamā iegūšanu, no reakcijas par to, kas satrauc bērnu. Sniegt bērnam pietiekami daudz savas uzmanības – bieži manipulācijas parādās, kad bērnam nepietiek komunikācijas ar vecākiem. Reaģēt uz šādu uzvedību mierīgi, bez kliegšanas un draudiem, tas ir sarežģīti, bet citādāk rezultāta nebūs.

  • Te iepazīsties ar 10 iemesliem, kādēļ bērniem ir jāļauj rīkot histērijas.

Bailes no pārmaiņām

Maziem bērniem ļoti svarīgi ir sekot ieviestai kārtībai, bet nedaudz vecākiem bērniem ir jāpierod pie pārmaiņām un tās jāiemācās pieņemt. Mūsdienu pasaulē ar tā vājprātīgo dzīves tempu pārmērīgs konservatīvisms var novest pie nopietnām sekām. Ja bērns jau iet bērnudārzā, bet sarīko histēriju tikai tādēļ, ka kārbiņā zīmuļi ir salikti nepareizā kārtībā, ir vērts nopietni tam pievērsties.
Foto: Shutterstock

Ko darīt?

Baiļu pretējā puse ir ziņkārība, tādēļ ir vērts jau iepriekš bērnam pastāstīt, kas viņu gaida. Kontrolēt savas emocijas, sekot sev līdzi stāstījuma laikā – bērni ļoti viegli nolasa ķermeņa valodu un tikpat viegli sajūt tavu uztraukumu. Atrast viņam kompāniju: bieži vien bērnam ir daudz vieglāk kaut ko izdarīt kopā ar kādu citu, nekā vienam pašam. Runāt par bērna jūtām, lai viņš zinātu – viņš ir sadzirdēts un saprasts. Attiekties ar izpratni, jo, redz, tas, kas mums šķiet nieks, bērnam ir ļoti svarīgs – vienkārši atceries pats savu saviļņojumu/uztraukumu, piemēram, eksāmena vai uzstāšanās laikā.

Neapdomīga rīcība

Bērnu neparedzamība šķiet mīlīga, kamēr vien bērns karstu cepešpannu neuzliek uz plastmasas paplātes vai nesabojā jaunās bikses pirmajā peļķē, jo viņam vienkārši "sagribējās palēkāt". Tādi bērni runā un dara visu, kas ienāk prātā, neaizdomājoties par rezultātiem, un tas var beigties ar nepatikšanām ne tikai viņiem pašiem. Tādos gadījumos vecākiem ir bērnam jāiemāca jau iepriekš novērtēt savas rīcības sekas.

Ko darīt?

Saglabāt mieru. Izzināt, kāpēc bērns ir rīkojies tieši tā, un tikt skaidrībā ar viņu par šo situāciju. Iemācīt bērnam analizēt savas emocijas. Lai bērns izlabo savas rīcības sekas vai vismaz cenšas to izdarīt. Sakot bērnam, kas ir jāizdara, lūgt, lai viņš atkārto dotās norādes, lai patiešām tās atcerētos. Mācīt bērnam paškontroli, piemēram, ar spēles "Ēdams-neēdams" palīdzību. Noteikt precīzus noteikumus, īpaši gadījumiem, kad impulsīvā uzvedība traucē bērnam, un slavēt, ja viņam izdevies tos ievērot.

Nespēja adekvāti sevi izklaidēt

Bērnu psiholoģe Katerina Murašova veikusi eksperimentu. Viņa 68 pusaudžiem vecumā no 12 līdz 18 gadiem piedāvāja pavadīt vienatnē ar sevi astoņas stundas – bez gadžetiem un bez iespējas komunicēt ar citiem cilvēkiem. Tika galā tikai trīs pusaudži, turklāt visi pārējie dalībnieki jutās slikti.

Daudzi mazuļi neprot sevi nodarbināt, un tas ir normāli. Bet vecākiem bērniem ir jāiemāca pašpietiekamība. Ja šīs prasmes nav, bērns nevarēs koncentrēties uz personīgām sajūtām, jo visu laiku novērsīsies uz "ārējo troksni" un nedzirdēs pats sevi. Pieaugušie, kuri nezina, ko vēlas, un paniko, ja telefons ir izlādējies, izaug tieši no šādiem bērniem.
Foto: Shutterstock

Ko darīt?

Komunicēt ar bērnu, darīt kaut ko kopā. Noteikt ierobežojumus gadžetu lietošanai. Iemācīt saprast, kas viņam patīk, bet kas nē, ieskaitot sevī. Palīdzēt atrast intereses, kas nav saistītas ar viedierīcēm.

Ja pats netiec galā

Vērsies pie psihologa. Tas tikai nozīmēs, ka tev nav vienalga, kas notiek ģimenē, ar taviem tuvajiem cilvēkiem, un tu vēlies saņemt kvalificēta speciālista palīdzību. Šī ir saprātīga pieauguša cilvēka rīcība, un par to nav jākaunas. Turklāt vienu un to pašu destruktīvo ieradumu dažādiem bērniem var radīt tādi paši atšķirīgi iemesli, bet patstāvīga diagnozes noteikšana psihes jomā bieži vien izrādās nepareiza.

  • Kā zināt, kad bērns būtu jāaizved pie psihologa, lasi šajā rakstā, un turpar varēsi arī uzzināt visu par "normālajiem bērniem" jeb to, kādos gadījumos pilnīgi noteikti bērns nav jāved pie psihologa.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!