Foto: Inese Kalnozola un privātais arhīvs
Egija Brimmere par retu asins recēšanas slimību – septītā koagulācijas faktora deficītu – uzzināja tikai septītajā grūtniecības mēnesī. Turklāt tīri nejauši. Vēlāk slimība atklāta arī meitai. Izrādās, tā ir ļoti reta, tāpēc agrāk ārsti aizdomīgās izpausmes saistīja ar citiem iemesliem. Tagad "bilde salikusies" un ir skaidrs, kāpēc arī tik ilgs ceļš bijis līdz meitiņai. Lūk, Egijas stāsts, kā arī hematoloģes, ģenētiķes un reto slimību pacientu organizācijas pārstāves komentārs par retajām slimībām.

Brīdinājums grūtniecēm: izvērtējiet savu emocionālo stāvokli un piemērotību – raksts satur emocionāli smagu informāciju.

Egijas stāsts

Ar vīru iepazinos 2006. gadā – jauni, iemīlējušies, laimīgi diezgan ātri sākām kopdzīvi. Pēc gada kādu dienu sajutu spēcīgas sāpes vēderā. Pretsāpju zāles nepalīdzēja, no rīta sāpju dēļ jau bļāvu balsī. Mani aizveda uz slimnīcu.

No sāpēm sāka zust samaņa, mani ātri veda uz operāciju zāli, bet tad vēl neko nezināju, kas notiek. Priekšā vēl operēja citu pacientu, es gulēju uz kušetes koridorā un bļāvu no visa spēka, lai ātrāk kaut ko dara, ka vairs nespēju izciest šīs briesmīgās sāpes. Tad jau viss bija tādā kā pusnemaņā. Mani ieveda operāciju zālē...

Pamodos palātā ar asins maisiņu pie vēdera. Ārstu slēdziens – ārpusdzemdes grūtniecība ar plīsušu olvadu. Vēdera dobums bija pilns asinīm, un ārsti paši bija izbrīnīti, ka esmu izdzīvojusi. Tas bija mans pirmais sāpīgākais zaudējums, es biju stāvoklī un zaudēju savu mazulīti un vienu olvadu – dubults pārdzīvojums. Bet laiks dziedē, taisnība.

Diemžēl arī otra grūtniecība sāka attīstīties olvadā. Slimnīcā nespēju vien beigt raudāt. Pienāca operācija, kur tika izņemts arī otrs olvads ar iestājušos grūtniecību. Tad gan man sabruka zeme zem kājām. Par laimi, mani no visas sirds atbalstīja draugs, kurš juta man līdzi, bet atkal un atkal lika saņemties.

Par dabiski ieņemtu bērniņu vairs nebija ne runas, jo to nav iespējams izdarīt bez olvadiem. Ar draugu ļoti vēlējāmies bērniņu. Sāku vairāk lasīt par medicīnisko apaugļošanu, līdz ar draugu jutāmies iedrošināti saņemties tādam solim. Iestājāmies valsts rindā, pēc gada tikām pie lieliska ārsta, kuram uzreiz uzticējāmies. Tika veiktas analīzes un visas pārbaudes no A līdz Z. Katru dienu šprices vēderā.

Priecīgi uzzinājām, ka vairākas "pārsliņas" (embriji) mums ar vīru ir sanākušas un varam gatavoties medicīniskajai apaugļošanai. Bijām laimīgi, kad apstiprinājās grūtniecības tests! Diemžēl prieks nebija ilgs – ap devīto nedēļu bērniņa sirds bija apstājusies... Es izgāju no klīnikas un apjuku, kur ir kura debess puse... atkal, atkal, kāpēc ar mani!? Lija nevaldāmas asaras, pārdzīvojums mani plēsa uz pusēm, un zvanīju vīram, ka viss atkal beidzies.

Kad dakterei, kas veica tīrīšanas operāciju, jautāju, kāpēc tā notiek, ko es daru nepareizi, izskaidrojuma nebija – tā vienkārši dzīvē notiekot.

Ārsts nākamreiz atļāva mēģināt apaugļošanu pēc pusgada. Nākamajā mēģinājumā bērniņš neieligzdojās.

Atkal un atkal jutos sagrauta, pat šajā reizē nekam vēl nesākoties. Tik ļoti sāpēja.

Katrai sliktai ziņai pretī laba


Pagāja laiks, draugs mani bildināja, salaulājāmies un gatavojāmies kārtējai medicīniskajai apaugļošanai. Es gan biju jau sašļukusi kā sieviete, bet vīrs Ronalds ļoti, ļoti stipri ticēja, kā viņš teica, nenormāli ticēja, ka mums būs bērniņš.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!