"(..) publiskās vietās pārgudrinieki klāj vaļā savus nenosvērtos un neapdomātos ieskatus. Tagad nu valdība un prese uzsākusi cīņu pret šādām runām, kas atzītas par neitrālas valsts pilsoņu necienīgām." Rakstā minēts, ka Kopenhāgenas dāmu frizieru salonu īpašnieku savienība cenšas cīnīties ar šo problēmu, pie spoguļiem piestiprinot uzrakstus "Palīdziet pasargāt Dānijas neitralitāti. Mēs lūdzam godātos viesus par karu nerunāt".
Savukārt dažas dienas agrāk, 9. septembra izdevumā, tas pats laikraksts ziņoja, ka Rīgā "administratīvā kārtā ar 150 ls vai 1 mēnesi arestā sodīts Viktors Romantovskis no Aizsargu ielas 113. Viņš izplatījis nepatiesas ziņas".
Šķirstot tā laika periodiku, šāda informācija līdzās galvenajām ziņām pirmajās lapās atrodama regulāri, atgādinot, ka viltus informācija nav problēma, ar kuru ekskluzīvi saskaras tikai mūsu paaudze, un jautājums, kā to apkarot, mums velkas līdzi jau paaudzēs. Atšķiras kanāli, risinājumi un – īpaši mūsdienās – apjoms.
Pēc Donalda Trampa sociālajos medijos izvērstās 2017. gada priekšvēlēšanu kampaņas jautājums par tādu platfomu kā "Facebook", "Instagram" un "Twitter" ietekmi nonāca dienaskārtībā arī tiem, kuri uzskatīja, ka "soctīkli" ir domāti tikai suņiem un kaķiem. Reaģējot uz tobrīd valdošo uztraukumu par nepatiesas informācijas izplatību, pirms 2018. gada Saeimas vēlēšanām "Delfi" sadarbībā ar "Meta" (tobrīd – "Facebook") īstenoja izglītojošu kampaņu, kuras mērķis bija aptvert ikvienu Latvijas "Facebook" un "Instagram" lietotāju.
Lai arī nolūki cēli, to varēja salīdzināt ar muciņas ūdens uzliešanu degošai ēkai, jo jau pavisam drīz sekoja masveida "viltus ziņu mediju" uzlidojums, kuri klikšķu biznesa dēļ bija gatavi publicēt pat tādus virsrakstus kā "Sabrucis veikals "Alfa"". Šī, protams, ir ļoti vienkārši atpazīstama un faktos pārbaudāma nepatiesa ziņa, kuras autors tika saukts pie atbildības. Taču citos gadījumos noteikt, kur sākas apzināta maldināšana un vienkārši nekompetence, ir izaicinājums. 2018. gadā, neoficiāli vaicājot, kāpēc netiek dzēsti dažādi ieraksti, kas satur nepatiesu informāciju, kādas lielas sociālo mediju kompānijas pārstāvis man ieskicēja, viņaprāt, lielāko problēmu ar satura moderēšanu. Proti, nav nelegāli būt dumjam un nav nelegāli melot. Vienīgā izeja – mums ir jākļūst gudrākiem un kritiskāk domājošiem.
Ja sākotnēji, 2019. gadā, pētījumi liecināja par tendenci ļaudīm vecumā virs 65 gadiem nekritiskāk izvērtēt saturu, ar ko dalīties sociālajos medijos, tad jau 2022. gadā publicēts pētījums ASV rāda detalizētāku ainu, kurā arī jaunieši konkrētās tēmās, piemēram, ar veselību saistītos jautājumos, "iekrīt" informatīvajā riska zonā. Savukārt paviršāka informācijas apstrāde tiek piedēvēta cilvēkiem vecumā virs 70 gadiem.
Šajā rakstā iztaujāju 12. klases skolnieci Martu Malcenieci, kura par sociālajiem medijiem un viltus ziņām aprunājās arī ar savu vectēvu Daini. Abiem biju lūdzis izpildīt sabiedriskajā medijā pieejamo medijpratības testu, kurā kritiski jāizvērtē dažādi publikāciju piemēri un jāsecina, vai tie atbilst godprātīgi radītas ziņas standartiem, lai ar šo saturu dalītos savās sociālo profilu lentēs.
Marta pareizi atbildēja uz visiem jautājumiem, kā arī pati uzskata, ka labi spēj nošķirt kvalitatīvu no nekvalitatīva satura: "Mums skolā arī daudz stāsta par viltus ziņām, man šķiet, ka esmu vienkārši iemācījusies tās atšķirt. Taču vienu konkrētu "Kāpēc tieši šī ir viltus ziņa?" es nevaru izcelt. Dažām gramatikas kļūdas, virsraksts, dīvaini avoti, dažas ziņas vienkārši izskatās neloģiskas."
Arī vectēvam Dainim bija atzīstams rezultāts – 11 no 15. Tiesa, Marta atzina, ka nedaudz mulsinošs izrādījās testa formulējums, jo tā izstrādātāji pareizās atbildes noteikšanai lūdza atbildēt uz jautājumu: "Vai tu ar šo saturu dalīsies?" Attiecīgi Dainis vairumam spieda "nē" – kāpēc lai viņš gribētu ar konkrēto satura vienību dalīties, pat ja tā ir kvalitatīvi izstrādāta.
Vectēvs arī ikdienā uz sociālajos tīklos sastopamo informāciju skatās ar kritisku aci. Lai arī viņa ziņu patēriņu lielākoties nodrošina televīzija latviešu valodā, no sociālajiem medijiem tiek patērēts "Instagram", kurā seko tikai vienam medijam un tuviniekiem, kā arī šad tad tiek iemesta acs arī "Facebook". Taču tur rakstītajam noticēt Dainis ir krietni jāpārliecina – viņš "Meta" piederošajā medijā redzētajam tic tikai tad, ja vismaz trīs vietās redz vienu un to pašu. Ar viltus ziņu eksistenci vectēvs jāiepazīstina nebija. "Tās ir pupu mizas," viņš visu sarunas laiku uzstājīgi viltus ziņu raksturošanai izmantoja pats savu terminoloģiju.
Šī vectēva pupu mizu šķirošanas metode ir pozitīvi vērtējama, kā arī sasaucas ar sociālajiem medijiem veltīto kritiku – bieži vien oficiālā informācija tajos vizuāli tiek attēlota tāpat kā neoficiālā. Ja ilgstoši par uzticamu avotu varēja liecināt zils ķeksis pie publicētāja vārda, tad šobrīd gan "X", gan "Facebook", gan "Instagram" tas liecina tikai par to, ka publikācijas autoram ir bijuši padsmit dolāri, ko samaksāt par šādu ikonu. Vienlaikus jāpatur prātā, ka "trīs punktu metode" ir tikai palīgrīks, jo šā brīža viltus ziņu izplatītāju tendences ir atkārtot vienu naratīvu dažādos formātos, līdz ar to atrast "pupu mizu" trīs dažādās vietās kļūst aizvien vieglāk.
Marta stāsta, ka ikdienā tehnoloģiska rakstura problēmu risināšana no vecvecāku puses tiek deleģēta tieši viņai – kā nesenākos piemērus min TV programmatūras atjaunošanu, kā arī modinātāja izdzēšanu, kas nejauši bija iestatīts un zvanīja katru vakaru, savukārt kā biežāko šķērsli jaunu apvāršņu apguvei min angļu valodu, kas ierobežo manevra iespējas gan tīri tehniskā, gan saturiskā līmenī. To gan palīdzējusi daļēji risināt "Google Translate" apguve.
"Informāciju viņš filtrē ļoti labi, es nedomāju, ka man būtu jāiejaucas," par nepieciešamību pieskatīt vectēva paradumus stāsta Marta, vienlaikus norādot, ka viņai savukārt nav ne jausmas, kāds saturs tiek lietots televīzijā, jo to savukārt neizmanto pati jauniete. "Man vairāk šķiet, ka arī pašām platformām būtu jākļūst drošākām," viņa vērtē.
Pētījumā, kurā tika apkopots "Twitter" arhīvs 12 gadu griezumā, tika šķetināta sociālo mediju lietotāju uztvere un reakcija uz informāciju. Izdevumā "Science" minēts, ka viltus ziņas izplatās 6,5 reizes ātrāk nekā patiesa informācija. Sākotnēji pētnieki vērtējuši viltus profilu iesaisti un centušies pārbaudīt, vai šis nav mākslīgi radīts skaitlis, taču, iepazīstoties ar tvītu saturu, secināts, ka šo ziņu izplatīšanu veicinājuši īsti cilvēki. Viltus ziņas spēj piedāvāt daudz aizraujošāku informāciju, kas izraisa daudz spēcīgākas emocijas: "Ja kaut kas izklausās neticami stulbi, tu neticēsi, ka tas iegūs plašu rezonansi," izdevumam "Science.org" sacīja Alekss Kaspraks, faktu pārbaudes žurnālists vietnē "Snopes". "Bet tieši tas bija saturs, kas izgāja masīvi "virāli"."
"Latvijas Senioru kopienu apvienība" savos izdales materiālos kā biežākos iemeslus iekrišanai uz viltus ziņām nosauc nekritisku skatījumu tieši uz rakstisku informāciju, ietekmēšanos no sensacionāliem virsrakstiem, bezierunu ticēšanu tuviniekiem un kaimiņiem, kā arī informācijas nesalīdzināšanu ar citiem avotiem.
Viena droša veida, kā garantēt sevis pasargāšanu no viltus ziņām, nav – tās mainās līdz ar sociālo mediju tendencēm. Vienu dienu tās būs viltotas infografikas, otrā dienā tie būs aizdomīgi videomateriāli. Pēdējo gadu pieredze rāda arī mēģinājumus nomaskēt nepatiesu ziņu publicētājus kā uzticamus medijus – vēl pavisam nesen krāpnieki uzdevās arī par "Delfi" žurnālistiem, mēģinot apkrāpt sazvanītos cilvēkus. Tāpēc labs sākums sevis pasargāšanai ir vectēva Daiņa pieminētā metode. Skatīties kritiski.
Projekta "Digitāli kopā" raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
