Deviņi mēneši bez ožas un neizturams bezspēks – pieredzes stāsti par garo Covid-19

Mati sāka krist kušķiem

Sabīne ar vīru saslima pirms vairāk nekā gada – 2020. gada oktobra sākumā. Otrajā slimošanas nedēļā Sabīnes vīram kļuvis labāk, taču viņai situācija tikai pasliktinājās – temperatūra turējās virs 38°C un pret to nelīdzēja neviens medikaments. Klepus ar katru dienu kļuva neciešamāks, bet pulsometra rādītāji – arvien bēdīgāki. Aktīvā slimošana ar Covid-19 ilga veselu mēnesi: "Es tiešām nevarēju pastrādāt – bija nogurums, visu laiku gulēju. Drudzis bija kādu pusotru nedēļu, bet temperatūra virs 37°C turējās kādus divus mēnešus. Jau likās, ka viss būs beidzies..." Viņa ir pārliecināta – pirms saslimšanas bija normālā fiziskajā formā, arī nekādu hronisku slimību viņai nav. Turklāt tieši pirms saslimšanas ar Covid-19 bija plānots mainīt pieeju migrēnas ārstēšanā, līdz ar to tika veiktas vairākas pārbaudes, un neviena no tām neliecināja, ka kaut kas būtu ārpus normas. Tomēr pirmie trīs mēneši pēc saslimšanas bijuši visnotaļ grūti – neziņa par pēkšņi uzliesmojušajām problēmām un ārstu apmeklējumi atstājuši zināmu psihoemocionālo iespaidu.

Slimojot pulss bijis augsts – miera stāvoklī pat virs 100 sitieniem minūtē, tomēr arī pēc izslimošanas uzlabojumu nebija. "Gāju pie kardiologa un pulmonologa – visu ko pārbaudīja, taču ar sirdi it kā viss ir kārtībā. Nu man 30 gados, uzkāpjot uz trešo stāvu vai vienkārši pastaigājoties, ir aizdusa. Pat pieceļoties no sēdus stāvokļa, pulss uzlec uz 120. Kardioloģe piedāvāja zāles, taču es ilgi turējos pretī, līdz bija pagājuši jau trīs mēneši kopš slimošanas un sapratu, ka labāk nekļūst." Sabīne arī teic, ka ārste norādījusi – ir nepieciešams kāpināt slodzi, lai sirds muskuli atkal no jauna iekustinātu, taču ar nekontrolējami lēkājošu pulsu to izdarīt bijis teju neiespējami