Meklēt psihiatrisko palīdzību nav viegli – vispirms jāpieņem tas, ka tev palīdzība ir nepieciešama, bet pēc tam pie tās arī jātiek. Savukārt, kad esi nonācis ārsta kabinetā, tu uzticies speciālistam un sagaidi, ka saņemsi tieši tādu palīdzību, kāda tev ir vajadzīga, taču diemžēl tā ne vienmēr notiek. Un, ja tu neesi pietiekami zinošs par to, kādu palīdzību ārstam tev vajadzētu spēt sniegt, ir viegli uz vairākiem gadiem ieslīgt bezjēdzīgā "ārstēšanās" kursā un sākt noticēt: "Ar mani laikam tomēr viss ir kārtībā...'' Vai: "Vairs nav jēgas turpināt ārstēties, jo man tāpat nekas nepalīdz."

Līdzīgā situācijā bija nokļuvusi Anete (vārds mainīts), kas divus gadus no vairākiem speciālistiem saņēma dažādu medikamentu, brīžam pat medikamentu kokteiļu, receptes, kuru mērķis bija ārstēt depresiju. Šo divu gadu laikā neviens viņai nebija pateicis ne to, ka medikamenti vieni paši problēmu neatrisinās, ne to, kas viņai vainas. Lai arī kādā brīdī patiesi kļuva labāk, uzlabojumi neuzkavējās uz ilgu, tāpēc Anete sāka apšaubīt, vai maz viņai ir kādi psihiskās veselības traucējumi, kuri būtu jāārstē.

Savukārt Katrīnai zināšanas par to, kas ir psihiatrs un kādu palīdzību viņam vajadzētu spēt sniegt, bija, bet viņas gadījumā palīdzība nebija tik viegli pieejama – viņa nedzīvo Rīgā, bet viņas dzīvesvietā psihiatra vienkārši nav.

Ar šiem stāstiem portāls "Delfi" turpina rakstu sēriju "Dārgā psihe" par psihiatriskās veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību Latvijā.

15 minūtes līdz diagnozei?

Anete ir ļoti ekstraverts un priecīgs cilvēks, bet laikā, kad tuvojās vidusskolas beigšana un līdz ar to viņa bija izvēles priekšā attiecībā pret studijām un darbu, pazaudēja savus hobijus, nespēja koncentrēties un pastrādāt, bieži vien bija dusmīga vai bēdīga bez izskaidrojama iemesla.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!