Foto: Shutterstock


Šis ir absolūti subjektīvs stāsts par manām attiecībām ar sporta klubu. Pirms rakstīt tālāk, man gribējās pameklēt literatūru par tendencēm, attīstības vēsturi, plašāku kontekstu, bet beigās nolēmu izlikties, ka konteksta nav, un palikt pie vienas lietotājas pieredzes.

Visu savu apzinīgo dzīvi sevi ar sporta klubiem neesmu saistījusi. To pašu veco labo stereotipu dēļ. No sērijas, tur iet tikai kačoki, tas man noteikti būs par grūtu, tas nav sievietēm utt. Tajā pašā laikā, zinādama, ka miesas un gara uzturēšanai kaut ko vajag, esmu mēģinājusi skriešanu, nūjošanu, jogu, dejošanu, fizioterapiju. Nevienā no minētajiem nekādus vērā ņemamus rezultātus nesasniedzu, jo salūzu pusceļā. Nebija jau arī mērķis kaut ko varenu sasniegt, piemēram, noskriet maratonu, bet uzturēt sevi puslīdz labā formā gribējās.

Manas pārliecības par sporta klubiem sašķobījās pēc instagramā dzirdētas idejas, ka "sievietēm manā vecumā" spēka treniņi ir efektīvākais veids, kā uzturēt muskuļu masu, kam ar gadiem ir tieksme samazināties. Pēc pāris mēnešiem draudzene jau konkrēti paziņoja, ka sākusi iet uz privātiem treniņiem sporta klubā. Es saņēmos vēl pēc pāris mēnešiem.

Novembra vidū, mūsu pirmajā tikšanās reizē, treneris sacīja apmēram šādi: ja tu sāksi regulāri sportot, tev viss mainīsies – fiziskais, emocionālais, mentālais plāns, vārdu sakot, viss. Nu, labi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!