Ūdensvads lauku mājā kādam var šķist lieka greznība, jo ir taču tik romantiski ar spaiņiem nest ūdeni no akas. Arī mēs ar ģimeni, pērn sākot remontēt savu lauku māju, bijām līdzīgās domās, līdz pienāca lietus periods, kad gāž kā no spaiņa, bet bērni, ritmā sitot pret virtuves galdu karotes, pieprasa siltu zupu, tādēļ jālozē, kuram tiks tā laime diegt uz aku. Lai nebūtu lieki jāķēpā trauki, iemanījāmies lielāko daļu ēdienu gatavot vienā katlā, ēst no papīra šķīvjiem un rokas slaucīt mitrajās salvetēs. Šovasar beidzot saņēmāmies lauku mājā ievilkt ūdeni, lai vismaz trauki vairs nav jāmazgā tuvējā dīķī un kaut kad nākotnē pavīd cerība arī ieiet dušā. Taupības nolūkos nolēmām to darīt pašu spēkiem, vien izstudējot internetā pieejamo informāciju. Diemžēl internets ne vienmēr ir labākā "augstskola", jo praksē viss izrādījās daudz sarežģītāk nekā teorijā.

Lai palīdzētu izvairīties no mūsu pieļautajām kļūdām tiem lauku māju īpašniekiem, kas šobrīd vēl tikai plāno ūdensvada ierīkošanas darbus, aicinājām uz sarunu zinošu speciālistu – Rīgas Tehniskās universitātes docentu, sertificētu inženiersistēmu projektēšanas būvinženieri Dr.sc.ing. Oskaru Lauvu, kurš raksta otrajā daļā sniedz atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem par ūdensvada ierīkošanu: kāda ir veicamo darbu pareiza secība, kā izvēlēties sūkni un caurules, cik dziļu tranšeju rakt, kādas ir biežāk pieļautās kļūdas pašu spēkiem ierīkojot ūdensvadu, un kā tās novērst.

Kad lētāk nav labāk jeb Pieredzes stāsts par ūdensvada ierīkošanu

Tā kā mūsu ģimenes mērķis bija iztērēt pēc iespējas mazāk naudas, sākām “price–performance” ūdenssūkņa medības interneta veikalos.

Sūkņu pilns internets, izvēle liela, bet ar ko sākt? Mūsu gadījumā skaidrs bija tas, ka tā ir lauku māja, kurā pagaidām dzīvojam vien pāris mēnešus gadā, tāpēc ārkārtīgi lielas investīcijas veikt negribējām, kas nozīmēja to, ka pirksim lētāko sūkni, kurš atbildīs mūsu vajadzībām. Vīrs, izpētījis daudzveidīgo sūkņu piedāvājumu un salasījies interneta forumos, prātuļoja, ka droši vien jāizvēlas sūknis ar spiedkatlu un spiediena releju, kas sūkni izslēdz, kad ūdens netiek lietots.

Pēc akas dziļuma mērīšanas tapa skaidrs, ka tā ir 12 metrus dziļa, un vienā rāvienā daudzveidīgais interneta veikalu sūkņu piedāvājums noplaka līdz dažiem modeļiem. Kā iespējamie izvēles varianti palika iegremdējamie sūkņi dārza laistīšanai un ļoti dārgie dziļurbumiem paredzētie sūkņi. Ņemot vērā visus faktorus, nonācām līdz diviem sūkņu variantiem. Viena iespēja bija iegremdējams sūknis par 140 eiro, kuram atsevišķi vajadzētu pielikt spiedkatlu un releju, otra – lētāks variants par 85 eiro – virszemes sūkņa komplekts, kura specifikācijā norādīta sūknēšanas jauda līdz pat 27 metru dziļumam.

Divreiz nebija jādomā, izvēlējāmies šķietami lētāko variantu un devāmies uz būvniecības veikalu pēc sūkņa. Jau veikalā likās aizdomīgi, ka tam vēl kaut kādi “pribambasi” nāk klāt un ir divas vietas, kur piestiprināt caurules, bet veikala pārdevējs neko vairāk pastāstīt nevarēja, teica, ka jāskatās instrukcijā. Lieki piebilst, ka instrukcija bija tikai shematiska. Kad sūkni atvedām mājās un sākām pētīt, noskaidrojās, ka tas ir ežektorsūknis.

Cerīgi nospriedām: “Kāds nu ir, tāds ir, gan jau darbosies.”

Vīrs sāka rakt tranšeju no akas uz mājas pagrabu. Kad viņš bija nocīnījies jau vairāk nekā pusi dienas un tranšejas dziļums likās jau pietiekams, intereses pēc apjautājos “mātei gūglei”, cik tad dziļi jārok.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!