Pašu kūpinātas vistiņas: 'Tasty' testē vecu kūpinātavu un 'interneta padomus'

Novārtā pamesta un zālē ieaugusi, laukos jau gadus divdesmit nīka mana tēva savulaik pašrocīgi būvētā kūpinātava: neesot vilkmes, dūmi ejot garām – tā tika runāts, bet patiesībā pie vainas bija kas pavisam cits – tai vienkārši trūka gādīga saimnieka roku. Kādu dienu, rosoties pa lauku sētu, mēs ar vīru nonācām pie loģiska jautājuma – kādēļ līdz šim esam akli ļāvušies ticēt nostāstiem par to, ka kūpinātava ir norakstāma, ne reizi nepārbaudot šo teoriju praksē? Tieši tad mums radās ķecerīgā ideja, nākamreiz braucot uz laukiem, eksperimentālā kārtā nokūpināt pāris vistiņas. Lasot tālāk, uzzināsi, kāda tad bija mūsu – kūpināšanas "zaļknābju" – pirmā pieredze un secinājumi.

Pasteidzoties notikumiem priekšā, varu atklāt, ka, neskatoties uz absolūto zināšanu un pieredzes trūkumu un kūpinātavas konstrukcijas nepilnībām, kas rezultātā visai būtiski ietekmēja malkas un laika patēriņu, vistiņas izdevās izcili gardas – gaļa bija mīksta, sulīga un aromātiska. Cerams, ka mūsu pozitīvā pieredze iedrošinās arī citus iesācējus ļauties garšīgiem eksperimentiem.

Tā kā kūpināt iecerēts sestdien, vistas tiek marinētas jau ceturtdien, lai marināde paspētu ievilkties. Izpētot visas tīmeklī pieejamās marināžu receptes, tiek izlemts par labu klasikai – improvizējam ar tradicionālu garšu salikumu bez eksotiskām sastāvdaļām.