Iestādi un priecājies. Kāpēc puķes 'no vecmāmiņas dobes' atgriežas modē

Nostalģija par vecmāmiņas dārzā augušiem smaržīgajiem flokšiem, treknajām delfīniju un kāršrožu vālēm pamazām atgriežas un izskatās – uz palikšanu. Aizvien vairāk cilvēku interesējas par veco šķirņu puķēm, nevis modernajām un neparastajām. Kāpēc? Jo tās nekad nepievils, bet būs izturīgas, ziedēs bagātīgi un smaržos reibinoši.

"Puķes no vecmāmiņas dobes" – nereti šādu apzīmējumu dzird par veco šķirņu puķēm, kas aug pie vecajām lauku mājām vai to dārzos un pagalmos. Kā radies šāds apzīmējums, nekur nav konkrēti minēts, bet jomas speciālisti min, ka loģiski tas būtu skaidrojums ar to, ka tās ir agrāk audzētās puķes, ko savulaik laukos stādījušas mūsu vecmammas un vecvecmammas. "Pareizi iestādītas, tās prasīja maz darba, bet ilgstoši auga vienā vietā, priecēja ar savu smaržu un izskatu. Bija ko vāzē ielikt, uz kapiem aiznest," rezumē Bulduru Dārzkopības vidusskolas ainavu tehniķe un parka dārzniece Marta Saulīte.

Latvijas Nacionālā botāniskā dārza vadošā dārzkopības speciāliste Ilma Nereta, kas ir arī grāmatas "Ziemcietes. Viegli kopjamas un krāšņas" autore, sniedz savu skaidrojumu: "Savulaik dārzos audzēja cita veida puķes, bet tad nāca moderno puķu "sprādziens" – krietni brīvāk varēja iegūt ārzemēs audzētus augus, daudzām puķu kultūrām tika izveidotas jaunas šķirnes, un cilvēki iespēju robežās vēlējās iegūt šos jaunumus, novārtā atstājot veco dārzu puķes. Tā dēvētās vecmāmiņas puķes augušas pie vecajām lauku mājām, ir audzētas no tūkstoš deviņsimto gadu sākuma un pārdzīvojušas padomju laikus, kas augu valsts pasaulē jau ir gana sena pagātne. Šādas izteiktas vecmāmiņas puķu dobes mēs šodien redzam Brīvdabas muzejā vai pie vecām lauku mājām, kurās kādreiz dzīvojis rakstnieks vai mākslinieks, un dzimtas māja saglabāta pietuvinātā veidolā, kāda bijusi savulaik."