Fоtо: Privātais arhīvs

Jaunietis Tomass Sārts šogad nosvinēs savu 23. dzimšanas dienu, taču pieredzes bagāža ceļojot ir visnotaļ iespaidīga. Šobrīd viņš nevar nosaukt nevienu vietu pasaulē par savu pastāvīgo dzīvesvietu, jo ik pēc pāris nedēļām vai mēnešiem pēdējo četru gadu laikā maina atrašanās vietu, gūst atkal jaunu pieredzi un ļaujas piedzīvojumiem. Tagad viņš atrodas Indijā, Himalaju kalnu pakājē, taču drīz plāno doties uz Šrilanku un Maldīvu salām, lai turpinātu ieilgušo ceļojumu.

Pēc vidusskolas absolvēšanas viņš iestājās universitātē, taču pēc neilga laika mācībām uzlika "pauzi" uz nenoteiktu laiku, jo vēlējās ceļot – sākumā vienkārši tāpēc, ka bija iesākts savs bizness un iekrāti līdzekļi, kā arī grafiks bija gana elastīgs. Tagad, atskatoties uz pēdējos četros gados pieredzēto, viņš atzīst, ka pamazām ceļošana pārtapa dzīvesveidā.

Viss sākās ar izglītības programmu Čīlē

"Sākumā aizbraucu pie drauga uz Austrāliju, kur nodzīvoju trīs nedēļās. Pēc tam ceļi aizveda uz Kaliforniju, kur pavadīju teju mēnesi, pēc tam padzīvoju pie draugiem Ziemeļamerikā, kā arī nedaudz paceļoju pa Eiropu. Taču "lūzuma punkts" bija 2016. gada vasarā, kad pieteicos alternatīvā izglītības programmā "Viña del Mar", kas divu mēnešu garumā norisinājās Čīlē (programma bija par un ap uzņēmējdarbību un jaunākajām tehnoloģijām).

Programma bija strukturēta ļoti interesanti – katram jāizvēlas sava specialitāte un novirziens, par ko uzzināt vairāk. Es izvēlējos dizainu, taču ne grafisku, bet dizainu plašākā ziņā – sistēmu dizains, produktu dizains utt. Ar pārējiem sava novirziena cilvēkiem dzīvojām vienā māja, lai radītu neizbēgamu kopību, komunikāciju un diskusijas.

Fоtо: Privātais arhīvs

Tur satiku visādus interesantus cilvēkus, varētu pat teikt, ka citādi domājošus cilvēkus, kas noteikti atstāja uz mani iespaidu. Cilvēki kopumā bija no 19 valstīm, no dažādiem pasaules nostūriem.

Programmas laikā devos uz Brazīliju, kad tur notika olimpiskās spēles, jo negribēju tik lielu pasākumu laist garām. Olimpiskās spēles bija super, dodu 10/10, bet vēl vairāk man patika Brazīlija un brazīļi paši par sevi.

Fоtо: Privātais arhīvs

Pēc programmas beigām nolēmu, ka man jāpaceļo apkārt, ja reiz esmu kontinentā. Biju Peru (Maču Pikču), Argentīnā, Urugvajā, taču beigu galā plāns bija palikt nedaudz ilgāk, Brazīlijā. Neceļot, bet vienkārši izbaudīt kultūru. Sākumā bija plānots palikt 10 dienas, bet man tik ļoti patika Riodežaneiro un brazīlieši, ka beigās nodzīvoju gandrīz divus mēnešus – satiku foršus cilvēkus, bija arī draudzene brazīliete. Atceros, kā attapos un nodomāju – esmu pilnīgi citā kontinentā, man ir citādi cilvēki apkārt, bet es totāli jūtos kā mājās. Bija sajūta, ka bez maz vai dzīvoju cita cilvēka dzīvi.

Gūstot šīs pieredzes, nonācu pie secinājuma, ka vēlos dzīvot dažādās vietās dažu mēnešu garumā. Tās man parādīja, cik ātri var satikt cilvēkus, izbaudīt vietējo kultūru kaut tikai dažu mēnešu garumā. Un visam paralēli varēju arī strādāt pie saviem projektiem – ņemt darbu visur sev līdzi. Par turpmākajiem piedzīvojumiem lasi pēc galerijas!

Atgriešanās Latvijā un patstāvīgas ceļošanas uzsākšana

Fоtо: Privātais arhīvs

No Riodežaneiro uz Rīgu atgriezos tāpēc, ka man bija dzīvoklis, par kuru maksāju, kā arī nebiju savu dzīvi Latvijā sakārtojis tā, ka varu ceļot un neatgriezties ilgāku laiku.

Kad atbraucu no Dienvidamerikas ceļojuma, atdevu un pārdevu gandrīz visus savus piederumus, mantas. Aicināju draugus, ģimeni uz savu dzīvokli, lai ņem visu ko grib – dīvānu, televizoru, elektroniku, grāmatas u.c. lietas. Šo un to atdevu labdarībai, bet pārējo pārdevu, tāpēc ar visu papīru kārtošanu pēc diviem, trim mēnešiem biju gatavs doties tālāk.

Daudzi tajā brīdī noteikti domāja, ka esmu galīgi traks, bet man šķiet, ka traki ir nedarīt to, kas visvairāk patīk, pat ja tas noved uz visai neparasta ceļa. Šobrīd mana filozofija ir dzīvot pieredzēm, nevis kam citam – mantu krāšanai, statusa audzēšanai u.c.

Tagad man ir tikai viena liela soma, kurā ir viss, kas vajadzīgs dzīvošanai. Tajā ir maz mantu, taču pārdomāti sakārtotas lietas, kas nevis "iespējams" būs vajadzīgas, bet patiešām noderēs. Un tad man ir mugursoma, kurā pārnēsāju elektroniku, kad ceļoju. Doma ir tāda, ka man lielajā somā un mugursomā ir visi nepieciešamie piederumi, tāpēc vienalga, kur es arī atrastos, man ir visas svarīgākās lietas.

Fоtо: Privātais arhīvs

Kā pirmo vietu, uz kuru doties, noteicu Bali. Ceļā devos viens, un tieši šo galamērķi izvēlējos, jo tur ir stipra "digitālo nomadu" komūna (augoša grupa ar cilvēkiem, kas izmanto internetu, lai strādātu no jebkuras vietas pasaulē), pilns ar ceļotājiem, kas ir vienmēr atvērti komunicēt un draudzēties, ir gan laba infrastruktūra (internets, vietas, kurās strādāt), kā arī bagāta kultūra un daudz iespēju jautriem piedzīvojumiem. Šķita laba kombinācija pirmajai dzīvesvietai."

Neparastā pieredze Riodežaneiro, Bali un Indijā

Fоtо: Privātais arhīvs


Šobrīd Tomass ceļo jau četrus ar pusi gadus, bet Latvijā nav bijis nedaudz vairāk nekā gadu. Kā viņš saka – kopējam apceļoto vietu skaitam nav nozīmes, jo viss patiešām esot pieredzes dēļ. Precīzu skaitu viņš nemin, taču ar mazajiem ceļojumiem Eiropā bijis vairāk nekā 30 valstīs, tostarp Kanādā, Amerikā, Čīlē, Peru, Argentīnā, Brazīlijā, Urugvajā, Indonēzijā, Malaizijā, Taizemē, Vjetnamā, Kambodžā, Austrālijā, Apvienotajos Arābu Emirātos un tagad arī Indijā.

Vietējo dzīvesstils Riodežaneiro

"Es galvenokārt ceļoju, lai iepazītu dažādas kultūras un dažādus cilvēkus. Objekti, muzeji un citas vietas ar laiku kļūst diezgan līdzīgas viena otrai, bet cilvēki un kultūras vienmēr ir unikālas.

Brazīlija un Riodežaneiro uz mani atstāja visspēcīgāko iespaidu. Brazīļi nav aizmirsuši, cik svarīgi ir būt priecīgam, dejot, dziedāt, izbaudīt dzīvi arī tad, kad esi pieaudzis. Viņi ir ļoti ekspresīvi un nebaidās izrādīt savas emocijas. Meitenes, piemēram, izrāda savu interesi vīriešos ar acīm – te viss ir ļoti tieši. Man kaut kā šķiet, ka tie ir cilvēki savā dabīgajā "savvaļas" formā.

Viņi savā būtībā ir ļoti jautri, dzīvespriecīgi, taču nezaudē unikālo, emocionālo saikni ar sevi. Viņiem patīk relaksēties, kā arī pavadīt laiku pie ūdens. Pavadot Riodežaneiro nedaudz ilgāku laiku, iespējams arī novērot, kā šāda pieeja atspoguļojas darba kultūrā – bieži vien tiek kavēti nodošanas termiņi, jo nav jēgas sevi pārāk lieki uztraukt.

Fоtо: Privātais arhīvs

Runājot par ēdieniem, uz ielām var atrast populāro ēdienu/dzērienu "açai" – tāds kā saldējums vai drīzāk smūtijs no ogām. Izcilas ir arī maizes/siera bumbiņas "pão de quijeo", kuras ir ļoti mīkstas un patiesi gardas. Uz ielām vai pludmalēs vienmēr var nopirkt no kāda pārdevēja "matcha" auksto tēju ar laimu sulu. Brazīlijas kafijas arī man ļoti garšoja, jo tām ir diezgan izteikti atšķirīga garša.

Jā, Riodežaneiro ir arī graustu rajoni jeb favelas. Tie atrodas pakalnu nogāzēs, taču interesanti, ka noziedzība paliek iekš graustu rajoniem un neieplūst pārējā pilsētā. Par spīti noziedzībai tur tāpat valda savi noteikumi jeb "gangu" (grupējumu) noteikumi. Ne visi graustu rajoni ir bīstami – daži ir nabadzīgi, bet puslīdz droši, un tajos biju arī es.

Paturpinot par bīstamajiem, varu teikt, ka viena draudzene, kas dzīvoja netālu no favelam, vienu rītu pamodās no šavienu skaņām. Divas bandas viena otru apšāva.

Reiz, kad biju ne pārāk labā rajonā (ne favelās), mani gribēja aplaupīt. Bija vakars, ārā bija tumšs, kā arī biju ļoti atslābis, gāju, klausījos mūziku, kad pēkšņi viens jaunieties apgriezās, sagrāba manu kreklu un kliedza "su telefon!" – "tavs telefons!" Viņš ielika roku zem krekla, atdarinot naža vai varbūt pistoles formu. Arī Rīgā man bija tā gadījies, tāpēc neticīgi skatījos viņam virsū un domāju – pirms neredzēšu nazi vai pistoli, telefons netiks atdots. Beigās viņš vienkārši aizskrēja prom. Pieredze tāda interesanta, bet tas manu mīlestību pret Riodežaneiro nemazināja.

Pieredze saulainajā Bali

Bali ir unikāla Indonēzijas sala vairāku iemeslu dēļ, un viens no tiem ir fakts, ka populārākā reliģija ir nevis islāms kā pārējā Indonēzijā, bet gan hinduisms, tāpēc tradīcijas, kuras laika gaitā attīstījušās, ir krietni citādākas. Uz ielām Bali visu laiku notiek dažādu veidu ceremonijas, kur vietējie ir saģērbušies baltās drēbēs, simbolizējot tīrību.

Fоtо: Privātais arhīvs

Katru gadu 17. martā ir "Nyepi" – klusuma, meditācijas un attīrīšanās diena. Šajā dienā neviens nedrīkst būt uz ielas, visi veikali slēgti, visiem būtībā jāpaliek istabās, "jāieiet" sevī. Dienu pirms "Nyepi" ir "Ogoh-Ogoh" ceremonija, kur vietējie dejo, staigā ar lieliem papier-mâché monstriem, kas ceremonijas beigās simboliski tiek sadedzināti. Tātad – vienā dienā sliktie gari katru gadu tiek sadedzināti, bet pēc tam seko tīrības, klusuma diena. Ja tu kā tūrists ievēro tradīcijas (piemēram, valkā "sarong"), droši vari piedalīties ceremonijās, vietējie par to pat priecājas.

Bali kā jau tropiska sala ir super vieta visādiem dabas piedzīvojumiem – skaistas pludmales, ūdenskritumi, rīsu terases. Pētīju visādus džungļu tempļus, snorkelēju, diezgan daudz sērfoju, uzkāpu arī aptuveni 3300 metru augstā vulkānā.

Fоtо: Privātais arhīvs

Apkārt Bali ir iespaidīga daba, piemēram, Komdo salas un ļoti mazās Gili salas, kur biju aizbraucis nirt.

Piedzīvojumi Indijā

Tā kā Indijā vēl neesmu tik ilgi, daudz vēl neesmu pieredzējis, bet jau tagad varu teikt – Indija ir intensīva vieta. Pieredze šeit nav bijusi slikta, bet ļoti strauja un steidzīga. Pirmajā brīdī radās sajūta, ka te vispār nekas netiek kontrolēts, jo apkārt ir viens liels haoss. Ceturtajā/piektajā dienā man uznāca spēcīgs drudzis un pēc tam sākās stipras vēdersāpes. Cilvēkiem, kas pirmo reizi šeit atbrauc, ar to nākas saskarties visnotaļ bieži.

Neskatoties uz to, Indija ir fascinejoša vieta, kur ceļot, jo te viss ir tik ļoti atšķirīgs no pārējās pasaules – ēdiens, reliģija, dzīves redzējums, ģimeņu struktūras, tradīcijas u.c., piemēram, daudzviet vecāki joprojām izvēlas saviem dēliem sievas. Mans novērojums ir, ka attiecības starp vīru un sievu vairāk ir balstītas uz sadarbību nekā emocionālām saiknēm.

Fоtо: Privātais arhīvs

Runājot par dzīvošanu, es parasti cenšos izvēlēties vietējo pieredzi – dzīvot kā vietējais. Hoteļi visur ir vienādi... Eiropā un Austrālija gan paliku caur "airbnb", noīrējot dzīvokli vai istabu. Ja īstermiņā kaut kur jāpaliek, piemēram, kā tas bija Vjetnamā, Taizemē, es vienkārši apstaigāju rajonus, atradu dzīvokļus, iegāju pie kāda vietējā un sarunāju cenu – citiem vārdiem sakot, vietējo stilā.

Reiz paliku pa nakti arī tuksnesī. Pēcpusdienā jājām ar kamieļiem, pēc tam paēdām vakariņas. Tad gulējām ārā zem zvaigznēm – ne gluži uz zemes, bet uz gultām, ar biezām segām. Nebija komfortablākais miegs, bija arī nedaudz vēsīgs, bet sajūta būt nenošķirtam no dabas ir super!

Aktuāls jautājums – kā pietiek naudas šādam dzīves stilam?

Fоtо: Privātais arhīvs

Atbilde ir pavisam vienkārša – internets. Jau vidusskolā uzsāku grāmatu producēšanas biznesu, to šobrīd esmu sistematizējis un automatizējis, lai funkcionē un turpina radīt ienākumus, lai es varu ceļot un arī strādāt pie citiem projektiem. Šāda tipa interneta, digitāli-centrēti biznesi dod iespēju būt nepiesaistītam vienā vietā, es varu darboties no jebkuras vietas pasaulē, ja man ir dators un interneta savienojums. Arī par fiziskajām kopijām parūpējas kompānija ASV.

Tuvākajā laikā arī plānoju tādā virzienā turpināt. Viens lielāks projekts, pie kura strādāju ap pusgadu – mēs attīstām programmu (software), kas pašizdevējiem palīdzēs savu produktu popularizēšanā. Tā funkcionēs kā sava veida platforma, kas vāks kritiskus datus no interneta, radīs tendences un cita veida informāciju, kas ļaus cilvēkiem efektīvāk pārdot savus produktus. Būtībā tirgus izpētes rīki un vēl šis tas.

Projektu aizsāku es, bet ir sanākusi kopā neliela komanda – es, divi programmētāji no Ukrainas, viens "software engineer" no Anglijas, bet dizainere arī ceļo pa pasauli – ņem darbu visur sev līdzi. Un šo daru bez pastāvīgas mājvietas! To saku ne gluži tāpēc, ka justos baigi stilīgs, bet gan vairāk uzsverot to, cik forši, ka mūsdienās tas ir iespējams.

Starp citu, ir augoša grupa ar cilvēkiem, kas izmanto internetu, lai strādātu no jebkuras vietas pasaulē. Viņi sauc sevi par "digital nomads" – digitāli, jo pelna iztiku kaut kāda veidā ar interneta starpniecību, un nomads jeb klejotāji, jo nedzīvo vienā vietā. Un interesantākais ir tas, ka strādāt no pludmales Bali vai citur Indonēzijā, bieži vien var sanākt daudz lētāk, nekā to darīt Vācijā vai ASV. Biju arī Chiang Mai, Taizemes ziemeļos, kas ir šīs komūnas centrs – arī ļoti vērtīga pieredze.

'Latvijā atgriezties pagaidām neplānoju' un citas gūtās atziņas

Fоtо: Privātais arhīvs

Atgriezties Latvijā uz ilgu laiku nav manos plānos. Protams, uz kādu laiku taisos atbraukt katru gadu, tagad plānoju būt pavasara beigās vai vasaras sākumā. Es šo redzu vairāk kā dzīvesstilu, nevis īslaicīgu aizbraukšanu no Latvijas. Vienmēr esmu gribējis būt brīvs, tāpēc tagad to izmantoju, cik varu.

Kaut kad nākotnē būs laiks dziļāk nosakņoties, taču tagad vēl agri teikt. Tagad es izmantošu savu brīvību, dzīvošu dažādās vietās un paralēli strādāšu pie saviem projektiem. Man šī kombinācija ir kā sapnis.

Katrā vietā, pilsētā, valstī un kultūrā cilvēkiem ir kolektīvs skats uz dzīvi. Tāda kā kopīga, bet arī dalīta perspektīva jeb tas, kā cilvēki skatās uz darbu, definē sevi, kādas ir viņu vērtības u.c. Ceļojot, atdalot sevi no ierastā, mainot savu apkārtējo vidi, veidojas kontrasts starp tevi, tavu pasaules redzējumu un vietējo skatījumu. Šis kontrasts palīdz redzēt sevi, paskatīties uz sevi citā gaismā un tad paņemt no vietējās kultūras kas patīk, šķiet vērtīgs, kā arī atmest to, kas vairs nav.

Mēs dzīvojam ļoti unikālā laikā, kad ceļot ir vieglāk un lētāk nekā jebkad, ar sociālo tīklu starpniecību esam savienoti vairāk nekā jebkad, internets ir fundamentālā līmenī izmainījis biznesu. Tas mums paver iespējas jauniem dzīvesveidiem, jauniem biznesa modeļiem un galu galā – jaunai pasaulei. Manuprāt, ir svarīgi nepalaist garām iespējas, kuras mums šobrīd ir pieejamas. Es vismaz grasos izmantot tās pilnībā!

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !