Foto: Privātais arhīvs

Ir pagājis 21 mēnesis kopš mūsu otrā ceļojuma uzsākšanas. Un nu esam atpakaļ Latvijā! Šis laiks ir bijis pārsteidzošs – iepazītas 12 zemes, kuru vidū ir arī pasaules lielākā valsts Krievija un apdzīvotākā zeme Ķīna. Arī šarmantā Šrilanka un valdzinošā Vjetnama! Ir pavadīts vesels gads Jaunzēlandē, trakā vīrusa laiks Taizemē, un sarakstīta vēl viena grāmatiņa: "Iegriez Pasauli! Uz zemi kājām gaisā".

Mēs iegriežam pasauli tā, lai sagriežas galva, un apreibstam no pasaules dzīvības skaņām, neparastām smaržām, saldi dedzinošām garšām un acīm netveramiem brīnumiem, kas gāžas mūsos kā neapturams vilnis, apmetot visus greizos priekšstatus un mediju māņus. No krāšņās Krievijas saltajām augstienēm gar Ķīnas seno civilizāciju atstātajiem dārgumiem uz brīdi ar dievišķo indieša templī, lai pazustu šrilankieša zaļzaļajā tējas laukā. Saskandinot ar vjetnamieti un atbildot malaizieša sveicienam jau trešo reizi, pāri Indonēzijas karsti kūpošajām salām nokļūstam pie pūkainajiem ķenguriem pasaules otrā malā.

Šis ir mūsu solis pasaulē – pāri septiņām maģiskām Āzijas valstīm uz zemi kājām gaisā – Austrāliju. Pēc divu gadu ilgas pasaules tūres un četrām publicētām ceļojumu stāstu grāmatām no grāmatu sērijas "Ar stopiem apkārt pasaulei", mēs turpinām izaicināt un pārspēt savas robežas, lai svinētu dzīvi par tās skaistumu un pārbagātību! Kļūsti par trešo ceļotāju!

Turpinājumā fragmenti no grāmatas "Iegriez Pasauli! Uz zemi kājām gaisā".

Īpašā Indonēzija


Foto: Privātais arhīvs

Kā jau lidostā, gulēšana īsti nekāda. Līdz pusdiviem tapinu rakstus mājaslapai, kamēr viens opis mums blakus laiž gāzītes. Tad izlokām kājas apgaitā pa lidostu. Atrodam ēstuvi ar uzrakstu "Bumbu desa" un sasmejamies. Ir arī restorāni "Dome" un "Santai". Nu re, cik daudz naktī var atklāt! Beidzot arī uznāk miegs, bet katrs lidostas stūrītis jau aizņemts. Ķīnieši ir gudrākie – tie paņēmuši kartona kastes, ko liek uz aukstās grīdas, tām virsū sedz segu un tad ar vēl vienu apsedzas. Savukārt indieši vienkārši nometas, kur pagadās. Mums arī tomēr izdodas atrast vietiņu sev – divas stundas pieveram acis, lai tālāk gulētu lidmašīnā. Kā modinātājs strādā apkārt sanākušie ar savām skaļajām rīta atraugām. Esam gatavi nodot bagāžu.

Lidosta ir milzīga, caur veikalu un restorānu mudžeklim noejam pāris kilometrus, lai vien tiktu līdz saviem vārtiem. Vīriešu tualetē Arčam kāds darbinieks vēl paspēj paprasīt naudiņu – ar algu nepietiekot izdzīvošanai. Tā vēl nevienā lidostā nebija gadījies. Jākāpj lidmašīnā. Visi savas vietas ieņēmuši, bet vēl ilgi gaidām pacelšanos. Un tā nenotiek. Tiek paziņots – jāmaina lidmašīna. Arī tā vēl nebija gadījies. Tā nu visi raušas ārā no jau iesildītajām vietām, ņem somas un dodas uz citiem vārtiem, uz citu lidmašīnu. Tā lidojums aizkavējas, un miegs nāk arvien vairāk. Telefonā uzstādītā katastrofu aplikācija arvien brīdina par nepārtrauktiem vulkāna izvirdumiem Indonēzijā.
Tiekam iesēdināti nākamajā lidmašīnā. Te jāievelk vēders un kājas jāparauj zem krēsla, jo vairs nav tik daudz vietas. Varbūt nebijām pietiekami samaksājuši par to iepriekšējo lidaparātu, tāpēc tikām pie mazāka? Pulkstenis tiek griezts stundu atpakaļ, un jau esam sajukuši tajos laikos. No lidmašīnas loga paveras pārsteidzoši skati – Javas jūrā viena pie otras izkaisītas saliņas un, par spīti laika prognozēm, nekāda negaisa nav – viļņos rotaļājas saulīte. Ak, Indonēzija! Viena no pasaules apdzīvotākajām valstīm, kas patiesībā ir arhipelāgs ar gandrīz 18 tūkstošiem salu! Vai maz iespējams iedomāties, cik dažāda ir katra šīs salu nācijas puse? No piepildītajām pilsētām uz plašām smilšu pludmalēm un aktīviem vulkāniem, kas gaida piedzīvojumu meklētājus. Tās dažādās kultūras, kas katra pārsteidz ar tradīcijām un atšķirīgo soli vēsturē! Vairāk nekā 300 etniskās grupas un vairāk nekā 700 atzītās valodas! Komodo – pasaules lielākās ķirzakas, orangutāni, kas brīvā dabā atrodami tikai Indonēzijas Borneo un Sumatras salā, Javas degunradži un garākās pasaulē uzietās čūskas. Tas ir prātam neaptverami! Nespējam vien sagaidīt, ko īpašu mums atklās Indonēzija!

Nolaižamies Džakartā. Lidosta ir vienkārša. Parādām pases, saņemam somas un pasakām, ka nekā deklarējama mums nav – tiekam izlaisti cauri ātrāk kā citi. Mūsu malaiziešu draugs Zainals jau teica, ka arī Indonēzijā "baltajiem" ir savas privilēģijas, un pieminēja, ka mums jāsagatavojas daudzām fotosesijām. Pagaidām vietējie runā arī angliski, tomēr orientēties vairs nav tik viegli, jo uzraksti ir tikai indonēziešu valodā.

(..) Džakarta ne vienmēr bijusi zināma kā Džakarta, tās vārds mainīts veselas piecas reizes, un tikai 1972. gadā pilsēta ieguva savu tagadējo nosaukumu. Jā, šī ir Indonēzijas galvaspilsēta. Bet oficiāli tā nemaz nav pilsēta, bet gan province, līdz ar to tai ir tāds īpašs statuss – "province, kas ir valsts galvaspilsēta". Džakarta ir 13. apdzīvotākā pilsēta visā pasaulē ar vairāk nekā desmit miljoniem iedzīvotāju. Patiesībā, arī pati Javas sala, uz kuras atrodamies, ir pasaules apdzīvotākā sala ar vairāk kā 140 miljoniem iedzīvotāju! Pirms Otrā pasaules kara Indonēzija bija holandiešu kolonija un vēl joprojām valstī palikušas to senās pēdas, kā, piemēram, holandiešu lielgabali Džakartas vecpilsētā. Bet tagad gan džakartiešu mīļākā nodarbe nav vēstures izzināšana, bet gan iepirkšanās – šajā pilsētā iepirkšanās centri ir vaļā visu diennakti, un to skaits ir ap 130. Tomēr, lai arī šur tur spīd daudzdzīvokļu ēkas, starp tām ir arī būdeles, saslietas no koka plāksnēm. Jā, tām valstīm, kas bieži cieš no dabas katastrofām, grūti jau uzturēt to infrastruktūru kārtībā. Bet labs piemērs ir Japāna – ēkas tiek celtas tā, lai tās zemestrīces laikā nesagrūstu, telefonos ieprogrammētas obligātās brīdinājumu aplikācijas un vēl daudz kas cits. Indonēzijai gan līdz tam vēl tālu.
Drīz nokļūstam pie viena no lielveikaliem, kas tiešām ir milzīgs – te varētu pavadīt pat vairākas dienas! Vesels stāvs paredzēts karaokes bāriem, gluži kā Filipīnās, tad ir ēdienu zāles, pārtikas lielveikals, apģērbi, elektronika un izklaide, un cenas ir zemākas kā Malaizijā.

Pavisam drīz satiekam mūsu kaučsērferi Hardiju, kas gan nemaz neizskatās kā vietējais – izrādās, puiša senči ir no Ķīnas. Līdz 8 gadu vecumam Hardijs dzīvojis Sumatras salā, bet nu pēdējos trīsdesmit gadus ir Džakartas iedzīvotājs, te nodarbojas ar apdrošināšanu. Indonēzijā gan apdrošināšana neesot tik populāra lieta – tikai 8% vietējo par to domājot, bet 8% no tiem 250 miljoniem tomēr ir iespaidīgs cipars. It sevišķi Džakartā strādāt esot labi – te iedzīvotāju skaits arvien palielinās. Tā gan esot arī problēma. Un interesanti, ka pilsētas iedzīvotāju skaits palielinās tieši pēc "Eid Mubarak", musulmaņu svētkiem, kas tiek atzīmēti pēc Ramadāna aizvadīšanas. Redz, "Eid Mubarak" laikā džakartieši atgriežas savās dzimtajās vietās, un tie vienmēr kādu savu radagabalu pierunā pārcelties līdzi uz galvaspilsētu. Kā Hardijs māk pastāstīt, pagājušajā gadā pirms "Eid Mubarak" svētkiem parādījās oficiāla valdības ziņa – "Lūdzu, nebrauciet mājās. Bet, ja braucat, tad neņemiet nevienu līdzi uz Džakartu. Darbs nav nodrošināts visiem!"

(..) Džakarta ir pārpildīta. Ir tādi, kas palīdz šoferiem novietot auto, vienkārši plivinot rokas, un par to paprasa pāris monētas. Ir civilie, kas uz ielām regulē milzīgo satiksmi – un arī šie pašdarbnieki no autovadītājiem iekasē savu daļu. Citi pa ielām staigā milzīgām, košām maskām un skandina mūziku, lai no garāmgājējiem varētu ko saņemt par foto. Džakarta sagriež mums galvu. Tāda pārpilnība un tāda kņada!

Sarunās nokļūstam līdz dzīvokļa 26. stāvam, kur mums tiek nolikts matracītis viesistabā. Bet drīz atkal atgriežamies pilsētā, lai to vairāk iepazītu. Sākumā tiekam ievesti vietējo ēstuvīšu placī, un nu mēģinām tādas ēdienu kombinācijas, par kurām vēl nebijām iedomājušies, un viss maksā zem viena eiro! Un te, gluži kā Malaizijā, arī var atrast pasaules smirdīgāko augli duriānu. Malaizieši gan vienmēr teikuši, ka viņiem ir labākais durināns pasaulē, lai arī tas tāpat sastopams vien trīs valstīs, un Hardijs tam piekrīt. Mūsu draugs saka, ka Indonēzieši audzē duriānu tā, kā to darījuši kopš seniem laikiem, bet malaizieši to nepārtraukti selekcionē, veido jaunus uzlabojumus un rīko pat duriāna audzēšanas konkursus, lai cilvēki censtos augļa īpašības papildināt. Tāpēc Malaizijā tiešām esot labākais pasaules duriāns.

(..) Dodamies pastaigā. Ceļu šķērsošana kājām ir ekstrēma. Ja Vjetnamā satiksmes dalībnieki vismaz nedaudz piebremzēja un apbrauca riņķī, te šie vienkārši brauc virsū. Jā, papildus adrenalīns. Uz ielām redzami pamesti kaķi, bet ne suņi. Apskatām prezidenta pili, kas kārtīgi nožogota, un citas valdības ēkas, līdz nokļūstam galvenajā pilsētas parkā, kas arī apjozts ar dzeloņdrāti. Daudzas policijas ekipāžas sargā teritoriju. Kā Hardis paskaidro, tas tāpēc, ka cilvēki te bieži rīko demonstrācijas, un tās jau nav nekādas mierīgās. Nokļūstam pie milzīga pieminekļa, kurā var arī uzbraukt augšā, bet, tā kā rinda ir stundu gara, mēs dodamies prom. Pa ceļam mūs pārķer vietējie. Kā viens pajautā foto, tūliņ pēc viņa sarodas rinda. Pēc 20 fotogrāfijām ar svešiniekiem bēgam prom.

Esam kārtīgi izstaigājušies, pat nedaudz piekusuši, un Hardijs ir pavisam nosvīdis staigājot savās garajās biksēs un kreklā. Viņš saka, ka vietējie nemaz nav tā pieraduši skriet apkārt, un ģērbjas silti, jo lielākoties uzturas kondicionētajās telpās.

Vakarā tiekamies ar Hardija draudzeni – meiteni no Ķīnas, kas Indonēzijā māca mandarīnu valodu. Šeit oficiālā valoda ir indonēziešu, bet kopā valstī ir vairāk kā 700 valodas un dialekti! Javiešu valoda nemaz nav galvenā, lai arī 40% iedzīvotāju ir javieši – tas tāpēc, ka valdība nevēlējās, lai kāda etniskā grupa būtu pārāka, un nu javiešu valoda paliek par plašāko neoficiālo minoritāšu valodu pasaulē. Patiesībā, Indonēzija ir pasaules lielākā trilingvālā nācija – te vietējie runā indonēziešu valodā, savas mātes valodā un angliski. Pati indonēziešu valoda ir līdzīga malaiziešu valodai, un abu nāciju iedzīvotāji viens otru varot saprast.

Naktī sākas īsta zibeņošana – tādu iepriekš nekad nebijām pieredzējuši. Spilgtas gaismas strēles sitas pilsētā, kam acumirklī seko pērkons. Pat uz balkona bailes uziet – ja nu sasper!? Protams, pēc tām divām gulētajām stundām ilgi gan nevaram noturēt acis vaļā, bet dabas varenība mūs arvien apbur. Tā liek apdomāt, cik gan dzīve ir trausla. Viens mirklis, un tās vairs nav. Un tikai tad, kad cilvēks to patiešām saprot, tas sāk darīt to, kas ir nepieciešams – vairs nav laika muļķīgām lietām, strīdiem, pārmetumiem, dusmām. Nav laika izniekot to mazumiņu, kas tūliņ arī var pazust. Ir jādzīvo – tā, lai patiešām varētu just!

Vjetnamas valdzinājums


Foto: Privātais arhīvs

Laika zonas mainījušās, esam klāt. Vjetnama! Šī nav tikai karu plosīta zeme, kur valda komunisms un vietējie konusveida cepurēs uz plostiem upē zvejo pusdienas. Šī valsts ir īsts dabas brīnums. Nebeidzamas rīsu terases, noslēpumaini džungļi, zaļi meži un neatklāti pakalni. Pludmales, dinamiskas metropoles un mazāk zināmi cilšu ciemi. Te ir daudz ko izpētīt! Tajā pašā laikā Vjetnamā var sajust arī koloniālo laiku elpu franču arhitektūrā un ķīniešu atstātajos tempļos. Un, cik daudzveidīga ir tauta, tik dažāda ir virtuve ar tās īpašajiem garšaugiem, kas ikvienu ievilinās vietējo ēstuvītē. Nepacietībā gaidām šo jauno piedzīvojumu!

(...) Arī piecos no rīta Saigona joprojām nav aizgājusi gulēt. Bāri ir pilni cilvēkiem, uz ielas tiek gatavoti ēdieni – nezinām, vai vietējie nav rimuši no vakardienas, vai rosīties sākuši pirms saullēkta. Satiksme arī, protams, nav apstājusies, bet nu jābūt īpaši uzmanīgam, jo arī tie, kas kājās pēc ilgās nakts bārā nostāvēt vairs nevar, sēžas pie sava braucamā stūres. Jā, arī tūristi. Un uz ielām redzams it viss – tie, kuri guļ pie veikaliem, tie, kuri cep uz oglēm šīsdienas pārdodamo gaļu, tie, kuri steidzas uz brokastu aliņu un tie, kuriem plāns dienai vēl nav tapis.. Jā, Hošimina ir jāredz gan dienā, kad vietējie ir gatavi uzņemt viesus apskates objektos, gan vakarā, kad iededzas pilsētas gaismas, gan naktī, kad ballīte pulcina šeit dzīvojošos un pilsētas viesus, un arī agri no rīta, kad ir redzami pagurušie. Un katram te atrodas sava vietiņa. Vjetnamas lielākā pilsēta mums ir devusi pirmos iespaidus par šo valsti, bet pēc valsts lielākās pilsētas taču nevar noteikt pārējo!

(...) Pēc pāris stundu brauciena ierodamies kādā pilsētiņā, kas gan nav mūsu galamērķis – tālāk ceļš jāturpina ar busiņu. Pie stacijas gaida vairāki desmiti taksistu, apgalvojot, ka šodien autobusi nebrauc, bet jau esam iemācījušies neticēt visiem stāstiem. Ejam uz pilsētiņas centru, pa ceļam atsakot taksistiem, kas reāli brauc blakus, nemitīgi piedāvājot savus pakalpojumus un baidot ar veselu divu kilometru gājienu. Protams, mums nav ne jausmas, kur atrast busu, tāpēc vienkārši ejam uz lielceļu, kas ved uz Mui Ne, mūsu galamērķi. Pa ceļam iztaujājam visus satiktos, līdz kāda meitene angliski māk paskaidrot, kur tad tie vietējie busiņi apstājas. Tā pavisam drīz par 50 centiem uzsākam braucienu, un pa logu vērojam garām skrienošo Vjetnamas krastmalu.

Bet tad – oho – restorānu izkārtnes pārvēršas mums salasāmos burtu virknējumos. "Apteka", "Restoran", "Turfirm" (krieviski). Un tad arī busiņā iekāpj krievu sievietes. Saprotam, kurš tad ir galvenais tūrists šajā vietā.

Izkāpjam pie rezervētās viesnīcas, kurai blakus ir veģetāriešu restorāns. Smejam, ka te pārdod arī "veģetāriešu liellopa zupu" un "veģetārās liellopa nūdeles". Tomēr daudz lētāk nekā Saigonā. Bet ar viesnīcu nav viegli – kad uzrādām rezervāciju, angliski nerunājošā tante nekādi nevēlas piekrist "Booking" ierakstītajām cenām. Tā bija arī Šrilankā. Redz, lieliem viesnīcu rezervācijas portāla lietotājiem lielas atlaides, tomēr tante spītīgi pieturas pie sava. Beigās piemaksājam vien 20 centus, tomēr tiekam pie milzīgas istabas un steidzam apskatīt pilsētiņu.

Apstājamies pie zīmes "Pasaku avots". Tā ir maza upīte, kas vijas cauri krāsainiem smilts kalniem. Atpūtnieki mierīgi novelk apavus, lai savu ceļu turpinātu pa to. Ārzemniekam gan jāmaksā 50 centi par šīs "slapjās takas" veikšanu, bet tas arī nav daudz prasīts. Smilšu kalni ir iepinušies džungļos, kuros vietējie arī pamanījušies sataisīt ēstuvītes. Dažas no tām pat iestiepjas ūdenī. Kamēr citi apstājas uz aukstu alu, mēs turpinām gājienu. Beigās ūdens ir līdz pat ceļgaliem, tāpēc esam tie retie, kas sasniedz skaisto ūdenskritumu. Priecājamies, ka neviena čūska un dēle mūs neatrada. Tomēr mūs atrod kāds pāris, un uzrunā: "Kuda vi idiote?" ("Uz kurieni ejat?" krieviski) Tēlojam, ka nesaprotam. Jautājums tiek atkārtots, un tādā uzbrūkošā tonī. Bet tad puisis meitenei sāk skaidrot: "Nataša, oņi ne Russkie!" ("Nataša, viņi nav krievi!"). Sasmaidāmies, un angliski paskaidrojam, ka pa straumīti droši var iet līdz pat tās sākumam.

Paši esam izgājuši ārpus džungļiem un smilts veidojumiem, un tad sešus kilometrus soļojam pa milzīgu, pamestu lielceļu līdz pat smilšu kāpai, ar ko tad Mui Ne pazīstama. Zeltainā kāpa veido tādu kā tuksnesi pilsētā, kuru apbrīnot sanākuši daudzi. Ir arī sievas, kas piedāvā izīrēt plastmasas paklājiņus, lai no smilšu kalniem varētu šļūkt lejā, gluži tāpat kā mēs to darām sniegā. Apsēžamies uz kādas lielas kāpas un skatāmies saulrietā. Tiešām apburoša vieta! Daba ir brīnumskaista, un mēģinām to ne tikai redzēt, bet arī sajust – katrā vietā ir sava īpašā aura.

Atpakaļceļā noķeram autobusu, kas jau piepildīts mūsu lielās kaimiņzemes ļaudīm. Arī no kafejnīcām pretī nāk tikai ārzemnieki, daudzi Krievijas iedzīvotāji te atvēruši savas viesnīcas, bārus un restorānus, un smieklīgākais, ka paši vjetnamieši krievu valodu zina labāk kā angļu. Un vakari ir ballīšu laiks. Tūristi steidz pasūtīt lēto alu un aizdegt cigareti. Patiesībā, arī paši vjetnamieši ir lieli smēķētāji. Uz katra stūra tiek pārdotas lētas cigaretes, viena paciņa no tādiem zīmoliem, kas sastopami arī pie mums, te maksā zem viena eiro. Pa ielu staigā dāmas lielām koka kastēm, un – ja vēlies, un arī tad, ja nevēlies, tās kasti vienmēr atver un parāda savu milzīgo smēķu klāstu, ko iespējams iegādāties par pāris centiem.

Foto: Privātais arhīvs

Nākamajā dienā iepazīstam okeāna malu. (...) Tomēr visu dienu pludmalē nepavadām un pēc laiciņa dodamies uz Mui Ne centru. Buss atkal pilns ārzemniekiem, un vietējiem jāstāv kājās, tomēr tūrists par to pašu braucienu maksā dubultā. Tad saprotam, ka tūristiska ir pati krastmala un Mui Ne kāpa, bet ne pilsēteles centrs, kur tūristam nav īsti ko apskatīt. Tāpēc vietējie ir tīri pārsteigti mūs redzot, bērni skrien sveicināt. Un, jo tālāk ejam, jo vairāk neparastus skatienus saņemam. Bet visi ir priecīgi – tantes nebeidz mūs apbrīnot, onkuļi aicina uz kādu galda spēli, ko tie spēlē turpat uz zemes. Un tas beidzot ir tas, ko meklējam – tā patiesā vietējo pieredze, ne viltus smaidi tūristam.

(...) Sasniedzam ceļa galu, arī karte rāda, ka tālāk nekādi. Par spīti tam, dodamies pāri kāpai, garām interesantai kapsētai, kas sastāv no vairākām četrstūrveida "gultām", līdz sasniedzam pašu krastmalu tieši tajā laikā, kad visi milzīgie, baltie jūras iekarotāji – kuģi – taurēdami traucas pretī saulei. Oho! Tas ir viens varens skats! Tepat ir samesti zvejnieku tīkli, bet apkārt neviena nav, tikai mēs. Tā nu gar krastu uzsākam savu gājienu atpakaļ. Bet tad mums kāds sauc: "Hei! Hei!" Uz grīdas kādā pamestā templī sasēduši pieci vīri, tiem pa vidu salikti milzīgi šķīvji dārzeņiem un zivīm. Tie sniedz mums divas alus bundžas un aicina piesēst. Sākumā nedaudz minstināmies, bet tad – eh, lai jau iet! Piemetamies turpat uz grīdas. Angliski vīri nerunā, bet priecīgi rāda, lai iedzeram. Un tad šķībi novelk: "Vietnamese" ("vjetnamieši" vai "vjetnamiešu"), un iedzer pa malkam. Saprotam, ka nav jau jēgas stāstīt, no kurienes nākam, tāpēc atkārtojam to pašu "Vietnamese", pēc tam paceļot īkšķus gaisā – tā, lai var saprast, ka mums tie "Vietnamese" patīk. Nu pa apli vīri sāk laist bļodas ar gardumiem, un mums viss tiek piedāvāts īpaši uzstājīgi. Lai arī īsti neuzticamies ēdiena kvalitātei, atteikt nav dūšas, turklāt – viss izskatās labi, un arī garša nepieviļ! Vīri rāda uz jūru un stāsta, ka no turies nāk "ņam, ņam". Pēc visiem žestiem saprotam, ka šie vjetnamieši ir zvejnieki, kas pēc kuģošanas jūrā piestāj templī, tepat paēd, padzer alu un tad iet mājās gulēt, lai nākamajā dienā to visu atkārtotu.

Telefonā mēģinām ieslēgt tulkotāju, bet vīri īsti nesaprot tās tehnoloģijas, un beigās padodamies –mēs runājam latviski, vīri vjetnamiski, un burvīgi saprotamies. Ik pa laikam uz pamesto templi atnāk vīru dāmas, arvien stiepdamas katlus, pilnus ar jaunu ēdienu – gan ķemmīšgliemenēm, gan citādiem jūras produktiem. Pievienojas vēl citi vīri, katrs māk parādīt, cik kuram gadu, un vecākajam kompānijā ir 65. Alus, protams, iet viens pēc otra, sarunas – lai nu arī kādas – nerimst. Esam patiešām priecīgi par šo vienreizīgo tikšanos, un arī vīri, šķiet, ir tīri apmierināti sacienājuši ārzemniekus. Pēc vairākām stundām, kurās savus vēderus krietni esam piepildījuši ar alu un vietējo saķertajām jūras radībām, jādodas atpakaļ – ārā jau tumšs. Šis bija patiesi negaidīts vakars, tieši tāds, kas piešķir šai vietai un šim ceļojumam īpašu rozīnīti.

Pēc trīs kilometru gājiena sasniedzam zvejnieku ciemu, kur cilvēki ārā uz soliņiem arī šajā vēlajā stundā bauda svaigos jūras produktus. Un cenas ir neredzēti zemas, bet esam jau pieēdušies. Tomēr apskatām bļodiņās peldošos milzīgos jūras kustoņus, ko pat nosaukt nemākam. Tad vēl trīs kilometri līdz viesnīcai. Ceļmalā mums piedāvā iegādāties marihuānu – tas ceļojuma laikā noticis pārāk bieži. Patiesībā, Vjetnamā jāuzmanās ar šiem apreibinošajiem līdzekļiem, jo sods par narkotiku lietošanu, izplatīšanu vai ražošanu ir tāds, ko neviens negribētu pieredzēt. Ikviens, kas atrasts pat nelielā narkotiku iespaidā, var tikt notiesāts uz nāvi. Un arī dzērieni var būt bīstami – piemēram, daži rīsu vīni tiek pārdoti bez licences, un tajos konstatēts nāvējošs metanola līmenis.

Krievu tautības cilvēki izvēlas šīvakara restorānu, bet mēs turpinām pēdējo ceļa gabalu gar krastu. Vjetnamai ir tiešām gara krasta līnija. Tā stiepjas vairāk nekā trīstūkstoš kilometru garumā, veidojot "S" burta formu, sākot no Dienvidķīnas jūras līdz pat Siāmas līcim. Nav brīnums, ka šī zeme ir pasaulslavena ar savām pludmalēm. Vjetnamai pieder arī neskaitāmas salas, un, ja salas ir kas tāds, kas pievelk, šis ir īstais galamērķis!

Bet nākamajā rītā laiks doties tālāk. Viesnīciņas saimniece gan angliski nerunā, tāpēc dažreiz ar tantuku smieklīgi sanāk. Arī rītā, kad mums istabiņa jāpamet, vjetnamiete nezina, kā pieklājīgi to atgādināt, tāpēc vienkārši saka, ko zina, un tas ir: "Get out!" ("Ejiet projām!" maigākajā variantā). Nosmejam un tantīti nomierinām, paskaidrojot, ka tā arī darīsim, un drīz arī krāmējam somas un esam ceļā. (...)

Šarmantā Šrilanka


Foto: Privātais arhīvs

Nākamajā rītā no mošejas saucieniem mostamies jau piecos. Un tad jau arī jākāpj tajā šrilankiešu svētajā kalnā! Paēdam un dodamies uz autobusu, kam jānogādā mūs kalna pakājē. Pa ceļam nopērkam cepumus un pabarojam tos ļoti kaulainos suņus. Lai gan vietējie saka, ka neko citu kā tikai vistu šie zvēri neēdīs – tie ir tik izsalkuši, tik kaulaini, ka seko līdzi mums visu ceļu, lai tikai dabūtu to vienu sauso cepumu! Un labs darbs tiek atdarīts ar labu – tūliņ piestāj tuk-tuka šoferis, kas izsaukts uz pašu kalnu, un, lai nebūtu jābrauc "pa tukšo", tas piedāvā mūs aizvizināt par autobusa cenu, kuru jau zinām.

Tā aizlīkumojam līdz pašai kalna pakājei, pa ceļam apstājoties arī pie skaistiem ūdenskritumiem. Šoferis mūs pabrīdina par dēlēm, kas dzīvo garajā zālē, tāpēc dziļi iekšā tajā nebrienam. Šrilankietis mūs nogādā daudz tālāk par paša autobusa galapunktu, norāda, kuru ceļu tālāk iet, lai sasniegtu Ādama virsotni, un pat neapmāna. Un tas patīkami pārsteidz, jo no vietējiem godīgumu bieži te ar varu jāspiež ārā.

Ādama virsotne ir angliskais kalna nosaukums, bet vietējie to dēvē par Sri Pada. Tā atrodas 2 243 metru augstumā un tiek uzskatīta par svarīgu svētceļojumu punktu jau vairāk nekā divtūkstoš gadu. Pēc budisma leģendām, uz šīs virsotnes atrodas Budas pēdas nospiedums no reizes, kad tas devās uz paradīzi. Kristieši gan tic, ka tieši Ādams šeit spēra pirmo soli, kad tika izdzīts no Ēdenes dārza. Savukārt hinduisti, protams, apgalvo, ka pēdas nospiedums pieder Šivam. Nu tad jau jāpārbauda – kurš tad īsti to atstājis!

Tā kā daudzos informācijas avotos tiek ieteikts kalnā kāpt naktī, lai no tā redzētu saullēktu, pieņemam, ka lielās tūristu masas būs kalnu jau izstaigājušas. Naktī kāpiens nav grūtāks, jo viss ceļš kalnā ir izgaismots, tomēr mums patīk divatā, bez tiem tūristiem. Lielākie pūļi gan ierodas pēc 21. decembra, sākot ar Ziemassvētku laiku, un tad sezona turpinās līdz pat aprīlim.

Kā uzsākam gājienu, uzreiz satiekam divas kalnu pievarējušas meitenes no vilciena un pajautājam, kā tad bija. Tās neesot domājušas, ka kāpiens būs tik grūts. Jā, šis ir viens no augstākajiem kalniem Šrilankā. Arī pati parka platība ir veseli 22 280 hektāri. Un, tā kā šeit atrodas tropiskais lietusmežs, jau kopš 1940. gada šī teritorija tiek saukta par rezervātu. Daudz plašumu un augstumu, ko apgūt!

Pilni enerģijas uzsākam savu ceļu, un brīnāmies, ka viss ir ļoti sakārtots, augšup kalnā ved pat pakāpieni. Un tie nebūt nav tik ekstrēmi kā Avatara parkā Ķīnā vai Laosas un Dienvidkorejas klintīs. Jau bijām sagatavojušies kam trakākam! Apkārt plešas tējas plantācijas, kuras ieskauj bambusa koki. Citi augi jau iekrāsojuši savas lapiņas raibās krāsās, un tāda sajūta, ka te iestājies rudens. Pa ceļam redzami dažādi templīši, bet mēs esam vienīgie to apmeklētāji, ja vien neņem vērā neskaitāmos darbiniekus, kas augšup kalnā uz galvas vai pleciem nes maisus. Tie pastāsta, ka veselas divas reizes dienā pievar 7 kilometrus līdz kalna virsotnei, lai tur nogādātu 25 kilogramus smagos maisus ar būvmateriāliem pakāpienu atjaunošanai! Visi gatavojas lielajam svētceļojumam decembra beigās – tiek krāsotas trepju margas, tās uzlabotas, bet līdz ar to nav, kur pieturēties. Tas ceļu nedaudz apgrūtina, bet, paskatoties uz tiem maisu nesējiem, kauns jau sūdzēties.

Protams, arvien augstāk arvien aukstāks gaiss, karstākas muguras, piekusušas kājas. Ejam arvien lielākām pauzēm un lēnākiem soļiem. Tad apsteidzam smago maisu nesējus, tad tie apsteidz mūs. Pa ceļam paspējam pārmīt arī pāris vārdus. Kad tiem atbildam, ka nākam no mazas valsts, tie neticīgi jautā: "Nu ne jau mazākas kā Šrilanka", bet – jā, patiešām, ir arī mazākas valstis par Šrilanku. Latviju neviens nezina, vien aiz muguras čukst, ka laikam esam no Austrijas. Tomēr jauki, ka visa ceļa laikā vietējie ir tiešām laipni, un vienkārši vēlas parunāties, bez nekāda labuma meklēšanas. Tāda pozitīva atmosfēra!

Un tā, pēc trīs stundu nogurdinoša kāpiena, mēs sasniedzam to Ādama virsotni. Uh! Esam tiešām augstu! Bet, ja iepriekš varējām vērot skaistās dabas ainavas, nu viss tīts mākoņos. Pašā kalna galā ir templītis, kurā ieiet nevar. Tur tad arī atrodas tas pēdas nospiedums. To neredzam, tāpēc nemākam noteikt, no kura vīra tas varētu būt palicis. Tepat ir ķīniešu grupa, kas ļoti skaļi uzvedas, lai gan šajā svētvietā vajadzētu būt klusiem, bet mēs apsēžamies tālāk no visiem. Kāds šrilankietis tomēr pienāk mums klāt un neatlaidīgi piedāvā cepumus, līdz katrs pa vienam paņemam. Un tad nedaudz pabaudām šo mazo čalošanu paša svētā kalna virsotnē. Interesanti, kāds ir iemesls cilvēka vēlmei te uzkāpt. Lai pierādītu dieviņam, ka viņa dēļ visu iespējams paveikt? Lai pierādītu sev, ka vēl spēks ir iekšā? Mums tā ir jauna pieredze, tas ir veids, kā iepazīstam Šrilanku, un paši sevi. Pakāpienu pa pakāpienam. Ar katru soli pasaulē apzināmies, ka nezināšanas aizvietošana ar "ticību" un spriedumiem neļauj atklāt īsto patiesību. Prāts ir jāatbrīvo no tur saspiestajiem sabiedrības meliem un jāatver pasaulei, iepazīstot to tieši tādu, kāda tā ir. Un tā ir skaista. Tā ir vienkārši perfekta tās pilnībā. Koki izelpo to, ko mēs ieelpojam, kamēr mūsu sirsniņa strādā, lai mēs varētu tiekties pretim tam, ko kārojam. Bet vai cilvēks maz spēj būt laimīgs, ja viss, ar ko prāts aprobežojas, ir materiālā pasaule? Tas skrien arvien tālāk, kāpj arvien augstāk, bet nevar saprast, kas tad ir tas, ko viņš pats vēlas, un kad tad beidzot varēs teikt – "Pietiek, man ir viss!" Ne jau māja, lielāka par iepriekšējo, nevis auto, jaunāks par tagadējo, spēs apmierināt cilvēka vēlmes. Mūsu dabīgā vēlme ir tiekties nevis pēc kā labāka, bet gan pēc visa – pēc pilnīgas un absolūtas prāta un gara brīvības. Brīvības no aizspriedumiem, no dusmām, sāpēm, brīvības no naida un nemiera. Un daļiņa visas šīs brīvības ir sajūtama pašā augstajā Ādama kalna virsotnē.

Kad sākas drebuļi aukstā vēja dēļ, dodamies lejā. Esam apdzinuši dažus kāpējus, kas vēl joprojām cīnās ar pakāpieniem. Daži noberzušies gar tikko krāsotajām margām, bet nav ko vainot strādniekus – skaidri redzams, ka te notiek lieli būvdarbi, pašam jābūt uzmanīgam. Mēs gan speciāli svaigajā krāsā atstājam savus pirkstu nospiedumus. Ja te vēl kādreiz atgriezīsimies, būs interesanti tos apskatīt! Protams, ja vien atcerēsimies, kur īsti pirkstu piespiedām.

Lejā nav viegli iet. Kājas trīc, un beigās vienkārši nākas "krist" no viena pakāpiena uz otru. Arča ir īpaši piekusis un saka, ka nekāda ūdenskritumu izpēte šodien nebūs. Patiesībā, Šrilankā ir vairāk nekā četrsimt ūdenskritumu, augstākais no tiem ir 263 metru augstumā un ierindojas 300. vietā pasaulē. Lielākoties ūdenskritumos ir droši peldēties. Un arī lielāko daļu elektroenerģijas Šrilanka iegūst tieši no hidroelektrostacijām. Tomēr sāpošās maliņas liecina, ka neko jaunu šodien izpētīt nepaspēsim, kamēr tie paši vīri kalnā nes jau otru maisu.

Kad esam lejā, uzspīd saulīte, un arī pašu kalna virsotni mākoņi beidzot pamet. Lai arī nebaudījām tos jaukākos laikapstākļus, šī pieredze ir vienreizīga. Un tik daudz vērtīgāka ir šī vieta kā jebkurš nesamērīgi dārgais templis!

Indijas izaicinājums


Foto: Privātais arhīvs

Arī pusnaktī ir plus 27 grādi, apkārt salikti āra ventilatori. Apsēžamies uz soliņiem, uz viena no tiem guļ arī saskrāpēts un sasists suņuks. Nolemjam gulēt uz maiņām. Kā nekā atrodamies ārā un, ja iemigtu mēs abi, visdrīzāk pamostos fotografējošu indiešu pūlī. Jau tagad paklusām tiekam iemūžināti, pat apsargi iznāk ārā, lai paskatītos, kā vietējie uz mūsu darbībām reaģē. Apsedzamies ar kapucēm un dvieli, lai mūsu gaišās galvas nespīd pārāk tālu, un pirmā nakts Indijā var sākties!

Indija – 29 štati, 7 savienības teritorijas. Septītā lielākā pasaules valsts pēc teritorijas. Visdažādākās ainavas, klimats un augstumu variācijas. Šī valsts ir tik ļoti dažāda! Indijā – zeme, kur radušies neskaitāmi jēdzieni un objekti, sākot no spēles "Cirks" un šaha, līdz pat pogām, šampūnam, skaitlim "pi", algebrai, trigonometrijai un atklājumam, ka uz mēness ir ūdens. 1,3 miljardi iedzīvotāju. Otrā apdzīvotākā valsts pasaulē pēc Ķīnas ar 18% pasaules cilvēku. Vai tas viss maz aptverams?

Nakts ir mierīga, uz maiņām mūs apsargā veseli trīs suņi. Beigās pat iemiegam kopā, jo apkārt pieklusis, un palikuši vien četri zinātkāri indieši. Tomēr rosība sākas jau sešos rītā. Lidosta ir atvērta, bet tajā var ieiet tikai ar biļetēm. Netiekam pie lidostā esošajiem naudas maiņas punktiem, tomēr kāds laipns apsargs to izdara mūsu vietā. Tad, pēc ilgāka laiciņa, ierodas jau iepriekš aizrunātais kaučsērferis Rahuls, ar kuru uzsākam savus Indijas piedzīvojumus.

(…) Pašā Visakhapatnam pilsētā nu dzīvo vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Mūsu draugs jau ir pastudējis, ka tas ir viss Latvijas iedzīvotāju kopskaits. Šī pilsētiņa mums nav tik dzirdēta kā citas Indijas pilsētas, bet liekas, ka Rahuls ir īstais, kas mūs ar to varēs iepazīstināt. Visakhapatnam ir ostas pilsēta, otra lielākā savā reģionā. No vienas puses pilsētu apņem kalni, no otras pludmale. Un, lai arī ne tik zināma tūristiem, šī vietiņa ir tiešām skaista! Kā Rauls stāsta, tā nosaukta kāda indiešu dieva vārdā – "patna" nozīmē "pilsēta", bet "Visakha" ir viens no simtiem tūkstošu dievu. Puisis gan ir pārliecināts, ka Indijas ziemeļu reģions daudz vairāk piekopj reliģiskās tradīcijas, kamēr dienvidos cilvēki šos rituālus nemaz neievēro. Arī ar jogu esot tā, ka paši ārzemnieki to praktizējot vairāk nekā vietējie – te tam uzmanību pievērš vien garīgā ceļa meklētāji, kas, ņemot vērā visu lielo cilvēku masu, nemaz neesot tik daudz.

Mūsu pirmā pietura ir kāda ēstuve, kur tiekam iepazīstināti ar Dienvidu Indijas ēdieniem. Ja ziemeļos uzturā vairāk lietota maize, tad dienvidos tie ir rīsu ēdieni. Te ir arī augstākā veģetāriešu populācija, apmēram 40% no visiem iedzīvotājiem. Un tie, kas uzturā gaļu lieto, visbiežāk ēd vistu un zivi, gandrīz nekad liellopu vai cūku. Pārsteidzoši ir arī tas, ka ar visu ūdens krīzi vairākās valsts daļās, ir vietas, ko indieši sauc par pasaulē apūdeņotākajiem apgabaliem, līdz ar to Indija ir pasaules lielākā banānu, citronu, laima, mango, ingvera, turku zirņu, piena, sviesta un fenheļa ražotāja. Protams, arī 75% garšvielu nāk tieši no Indijas!

Glaunajā ēstuvē mūs apkalpo indieši, tērpušies kādos tradicionālos uzvalkos ar milzīgām cepurēm, no kurām pārkaras garas putnu spalvas. Jau satraucamies, ka nespēsim apmaksāt dārgo maltīti, bet, ieskatoties ēdienkartē, nemiers pazūd – visi pieejamie ēdieni ir cenā līdz vienam eiro. Rahuls pasūta rīsu plāceņus ar kokosriekstu un čili mērcēm – visi trīs paēdam par vienu eiro. Rahuls brokastis izmaksā, sakot, lai neākstāmies – nedalīsim taču 70 rūpijas!

(…) Pa ceļam Rahuls pastāsta par savu tūri uz futbola čempionātu Krievijā. Esot bijis tiešām jauki, vien vietējie angliski nav sapratuši. Un indietis tur saņēmis savu daļu uzmanības, gluži kā mēs šeit. Īpaši, kad uzvilcis cepurīti ar krievu uzrakstiem – visi nākuši fotografēties. Rahulu pārsteidzis tas, ka krievi nemaz neesot dzēruši. Kad puisis paņēmis šņabja pudeli sev un draugam, tie pat brīnījušies, kā indieši to varēs pievarēt. No Krievijas Rahuls mājās lidojis caur Spāniju. Tur lielās pilsētas viņam nav patikušas, bet, izīrējot auto, tas apceļojis gleznainus ciemus, kur saticis vietējos, ne tos tūristu pūļus. Vien pati braukšana bijusi grūta – jāievēro ceļa zīmes, jāslēdz pagrieziena gaismas, jāseko ātruma ierobežojumiem. Indijā tā taču nav. Rahuls pat pabaidījies aizmigt pie stūres, jo ceļi bijuši mierīgi un tukši – ne kā Indijā, kad visu laiku jābūt pilnā gatavībā uz ceļa no kā izvairīties – lai tā būtu govs, cilvēks, politiskās reklāmas stabs ceļa vidū vai motocikls, kas dodas pretējā virzienā. Redzam arī daudz Indijā ražotās mašīnas. Rahuls saka, ka šeit tās izmanto daudzi, jo Indijā vietējie nemeklē auto spēku un ātrumu – galvenais, lai braucamais nepatērē daudz degvielas un var izvairīties no visiem šķēršļiem.

(…) Dodamies izbraucienā gar palmu pārņemtām pludmalēm. Rahuls mums uzsauc pa alus pudelei, un apsēžamies krastmalas smiltīs. Puisis gan nedaudz satraucas, ka ar savu izskatu pievērsīsim pārlieku lielu uzmanību – publiskās vietās te alkoholu nedrīkst lietot, vietējie var nosūdzēt. Tomēr cilvēku apkārt nav daudz. Arī Rahuls nesaprot – kāpēc gan jāpeldas dienas laikā? Visi te nāk vakarā, lai tikai nedabūtu iedegumu. Jā, Indijā vietējie vēl joprojām cenšas būt gaišāki, tie burtiski bīstas saules, pat lieto bīstamos ādu balinošos krēmus, jo baltā vēl joprojām skaitās bagāto ādas krāsa. Tomēr arī pats Bengālijas līcis nav piemērotākais peldēm, jo spēcīgie viļņi tūliņ ienes dziļumā. Indijas austrumu krastā esošā Arābijas jūra esot mierīgāka, līdz ar to arī tūristiskāka.

(…) Arī nākamo dienu pavadām kopā. Pēc brokastīm dodamies uz kādu citu pludmali. Rahuls ir pārliecināts, ka Visakhapatnam apskatei pietiek arī ar vienu dienu, ja tiek apmeklētas īstās vietas, nevis tūristu sarakstos minētās. Te, piemēram, ir arī zoodārzs, bet puisis neatbalsta dzīvnieku likšanu būrī. Rezervāti ir cita lieta. Protams, ceļu pavadām sarunās. Rahuls stāsta, ka cilvēku darbības rezultātā Indijā temperatūras arvien paaugstinās, līdz ar to arvien biežāk ir plūdi un citas dabas katastrofas. Cilvēkiem nav dzeramā ūdens. Tā jau ir – pēdējos pārsimt gados cilvēks ir iznīcinājis 60% no visiem pasaules dzīvniekiem. Nez, kad tad tas sapratīs – ja saudzēs dabu, daba pasaudzēs pašu? Kad cilvēks atzīs, ka tas bez dzīvniekiem un bez augiem nevar pastāvēt viens pats?

Tiekam vizināti pa rūpnīcas rajonu, kas pats par sevi ir kā atsevišķa pilsēta. Rahuls te strādā un atzīst, ka darbinieki bieži vien nemaz no šejienes neizbrauc, jo te ir viss nepieciešamais – darbavieta, mājas, pat sabūvēti tempļi, skolas un restorāni. Nokļūstam kādā pludmalē, kas arī atrodas aiz liela rūpnīcas žoga. Rahuls brīdina, ka būšot daudz diedelnieku, un skubina mūs soļot raiti. Kad piestājam, mūs tiešām pamana kāds onkulis un steidzas prasīt naudiņu, tomēr mūsu tempam netur līdzi. Viļņi ir lieli, te neviens nepeldas. Ir vien retais zvejnieks. Kastā izskalotas medūzas un citi jūras iemītnieki, ko pat Rahuls nespēj nosaukt. Protams, ir klaiņojoši suņi un miskaste visapkārt. Pēc indiešiem vienmēr paliek atkritumu kalni.

Kāpjam klintī, kas atrodas pludmalē, un pārsteidzošā kārtā te redzam arī govju atstātās pēdas. Indijā govis ir visur. Un tad baudām tos skatus, par ko tūrists nemaz nezina – bez privātā auto šī vieta nemaz nav sasniedzama, un kurš gan tāpat vien iedomāsies šķērsot rūpnīcas teritoriju!

Pludmale gan piemērota tikai ainavu vērošanai, jo te atrodam arī stiklus un adatas. Jābūt uzmanīgam, lai neattaptos ar narkomāna adatu kājā.

Ātri satumst – visā lielajā Indijā ir viena laika zona, tāpēc austrumos ļoti agri lec saulīte, kamēr rietumos ilgi ir gaišs. Pie mašīnas mūs jau sagaida tas pats onkulis, un Rahuls tam arī piešķir pāris rūpijas, apgalvodams, ka tās tāpat aizies kādām kaitīgām vielām.

(…) Kad nokļūstam atpakaļ Rahula namiņā, puisis uz pusstundu pazūd, atrunādamies, ka tiekas ar draugu, bet pārrodas tas ar veselu kasti alus – šodien mūsu pēdējais vakars kopā – esot jāsvin! Kopā ar alu plūst mūsu sarunas, un nespējam vien nopriecāties, ka atkal esam šajā pārsteidzošajā zemē. Šajā zemē, kur sajaucas kultūras, tradīcijas un dabas ainavas. Zemē, kas atklāj sniegotās Himalaju virsotnes un aizved līdz pat tropiskām pludmalēm un seniem cietokšņiem tuksnešos. Zemē, kuras džungļos mīt tīģeri un upēs peld delfīni. Zemē, kuras garšas zina visa pasaule, bet kuru patiešām var izjust tikai tad, kad pats esi tajā visā iekšā. Gluži kā tagad mēs.

(…) Indija tomēr ir skaista un tik daudzveidīga! Te ir 94 nacionālie parki, 501 dzīvnieku patversme jeb rezervāts. Augstākā Bengālijas tīģeru populācija pasaulē, ziloņi, upes delfīni, karaļa kobras un citi. Rahuls stāsta, kā viņam reiz arī iekoda tā indīgā čūska. Tad puisis tika nogādāts slimnīcā, kur parasti nosaka, vai nepieciešama pretinde – redz, ja asinis nesarec 15 minūtes pēc brūces iegūšanas, tad pretinde jāmeklē, bet var būt gadījumi, kad organisms pats spēj cīnīties ar indi, kā tas bija ar Rahulu. Tad jādzer daudz ūdens un jāiet uz tualeti – tā organisms spēj atveseļoties. Un slimnīca, galu galā, nav patīkamākā vieta, kur nokļūt. Sevišķi Indijā. Šajā zemē slimnīcas ir tik pārpildītas, ka daudziem pacientiem, arī mūsu draugam, nācās gulēt uz grīdas. Pie Rahula gan pienākusi medmāsa un norādījusi uz kādu gultu, teikdama, ka pēc divām, trim stundām tur guļošais nomirs, un tad puisis varēs pie tās tikt. Rahuls nezinājis, vai priecāties, vai ne, tomēr pie gultas pēc divām stundām arī ticis. Un līdzīgi ir ar pašu Indiju – nevar saprast, kā šeit justies – labi vai slikti. Nevar saprast, vai apkārt redzamais ir skaists vai neglīts. Katrā ziņā – šī ir krāšņa valsts ar tik daudzām sejām! Un, galu galā, dzīve nesastāv no problēmām, kas katru dienu būtu jārisina. Tā ir pieredze, kas ik dienu jābauda – gluži kā šī zeme!

(…) Pēc kārtīgas svinēšanas nākamajā dienā laiks pamest Visakhapatnam. (…) Tā priecīgi atvadāmies no burvīgā kaučsērfera, kas tiešām cītīgi bija gatavojies mūsu uzņemšanai, un par mums vienmēr parūpējās – izvadāja ekskursijās, stāstīja brīnumainus stāstus, pieskatīja, lai esam tīri, izgulējušies un pilniem vēderiem. Tik ļoti jauks puisis! Un tad nokļūstam stacijā, kur jau gaida cilvēku pūļi. Protams, pārpildītajā transportlīdzeklī esam uzmanības centrā. Bet kas tad mums – galvenais, ka sēdēsim! Tomēr, nokļuvuši līdz savai vietai jeb gultai, redzam tur jau sēžam vecu tantiņu ar blakus uz segas izguldītu zīdaini. Ko nu? Virs šīs gultas ir vēl viena, un nospriežam, ka vienkārši samainīsimies. To darīt mūs iedrošina arī vietējie, kas šoreiz gan angliski nerunā. Tomēr, kad uzrāpjamies augšējā gultā, paliek baisi – ja nu tā kādā veidā saplīst un uzkrīt zīdainim? Arča nemaz nevar ielocīt garās kājas, kas karājas tantukam sejā. Situāciju glābj pienākušais biļešu kontrolieris. Nu uzrodas arī zīdaiņa māte, kas to paņem, un vecā tantiņa arī atrod savu īsto vietu.

Tā nu apsēžamies tur, kur mums jābūt, par pāris centiem nopērkam indiešu tēju no veca vīreļa, kas staigā pa vagoniem, un nododamies braucienam. Vilciens ir piebāzts cilvēkiem, un ļoti ātrs – dažreiz pat bailes, ka noskries no sliedēm. Tomēr dzīves vērtības taču rodas tieši neērtībās! Tāpēc nelielu diskomfortu nebūt neuztveram kā traģēdiju, bet gan kā kārtējo redzesloka paplašināšanu. Un tas mums ļauj novērtēt, cik patiesībā mums daudz, par ko būt pateicīgiem!

Lai arī līdz četriem jāspiežas uz vienas gultas, vēlāk vagons atbrīvojas un guļam katrs savā. Ir karsti, bet jāsedzas ar guļammaisiem, lai odi nenokostu. Jau tā viss ķermenis klāts mazām pumpām – pat nepamanām tos, kas katru dienu to skādi pastrādā. Tomēr kopumā nakts vilcienā nav slikta. Jau piecos uzlēkusi saulīte, pa vagoniem sāk staigāt tējas pārdevēji. Mēs ceļamies vien astoņos, kamēr vietējie mūs vērojuši jau sen. Brokastis vēl nekārojas, lai arī pēdējo maltīti baudījām vakarrīt pie Rahula. Kaut kā tās Indijas garšas mūsu vēderiem liek sagriezties, un atliek vien cerēt, ka mūsu jaunie ēšanas ieradumi pasargās no tām problēmām, ko pieredzējām pagājušajā reizē, kad trīs nedēļas mocījāmies ar caureju.

Pusdesmitos ierodamies Čennai. Izbirstam no vagona ar milzīgo indiešu masu, un atkal sajūtam, kas tad ir tā Indija. Stacijā uz grīdas guļ bezpajumtnieki, suņi un mazi bērni. Stacijas sienas klāj dubļu kārta, un grīdas ir piemēslotas, apkārt izplešas salkana smaka.

(…) Kā izejam no stacijas, sākas pamatīga lietusgāze. Nogaidām. Tikmēr desmitiem autorikšas piedāvā savus pārspīlēti dārgos pakalpojumus, ko noraidām, sakot, ka neesam Indijā pirmo reizi. Kā lietus pierimst, soļojam uz pilsētas centru kājām. Un tas ir kas tiešām izaicinošs. Ietves te neeksistē, ir tikai lielceļš, govis, kazas, suņi, visu veidu rikšas, auto, moči, autobusi un mēs, kājāmgājēji. Ceļu klāj peļķes un smirdīga dubļu kārta. Viss ir tik netīrs! Gaiss te ir tik mitrs un karsts, ka visādas baktērijas un preteklības vienkārši uzdzīvo! Nemaz negribas domāt, kas mīt tajās peļķēs, kam brienam cauri.

Mūsu pusstundas gājiens kārtīgi parāda Čennai. Šī ir liela pilsēta, daudz cilvēku. Smacējošs karstums, un klāt tam nāk smakas, kas kaklā liek sakāpt kamolam. Upes ir netīras, tur peld viss, par ko vien var iedomāties. Liekas, ka pat pile ūdens uzreiz spēj nogāzt no kājām. Mums pašiem sviedru lāses aizmiglo acis, un atkal sanāk dusmas – kas mūs dzina uz šo vietu! Laikam bijām aizmirsuši to Indijas trakumu! Bet mierinām sevi ar domu, ka dusmas, tāpat kā aizvainojums, skaudība un depresija ir inde, ko dzeram paši, cerot saindēt citu. Tam vienkārši nav jēgas. Un tā nonākam viesnīcā, kas mums izmaksā piecus eiro naktī. Tiekam pie divām gultām, sāļas dušas un cauruma grīdā. Nometam somas un atkal dodamies pilsētā, cerot atklāt tās skaisto pusi. Čennai, senāk saukta par Madras, ir Tamil Nadu štata galvaspilsēta un ceturtā lielākā pilsēta Indijā. Te tiek ražoti gan automobiļi, gan smagā mašinērija, tekstils un daudz kas cits. Tieši no Čennai nāk 40% no visām Indijas auto daļām un motocikliem. Tā ir arī nozīmīgs filmu veidošanas centrs. Seši ar pusi miljoni šo pilsētu sauc par mājām! Un liekas, ka nu tie visi sanākuši ielās. Jāuzmanās, lai kāds nenobrauktu kājas un lai nesanāk iekāpt kādā izkārnījumā, baciļu pilnā peļķē, vai vispār iekrist atvērtā kanalizācijas bedrē. Jāatsaka visiem autorikšām un nabadzīgajiem, kas skrien pakaļ. Spiežamies autobusā, kas knapi spēj noturēt to cilvēku masu tajā iekšā, un nokļūstam pie dažiem no internetā minētajiem apskates objektiem.

Tūristu apraksti vēsta, ka Čennai ir Dienvidindijas mākslas, reliģiskais un kulinārijas centrs. Te esot jābauda dažādie muzeji, krāšņie tempļi un Marina pludmale – pasaulē otrā garākā pilsētas pludmale. Daudzi populāri tūrisma žurnāli, un pat BBC šo pilsētu ievietojuši savos sarakstos kā to, ko noteikti apmeklēt. Un tad rodas jautājums, vai tie, kas visu to raksta, paši maz bijuši Čennai? Mums jau pirmajā dienā ir tā iespēja apskatīt visu pilsētas krāšņumu, kas gan nemaz nav tik patīkams. Uz ielām guļ kaulaini vīri, vilkdami pēdējo elpu, kašķaini suņi tiek patriekti tālāk no pārdevēju stendiem, kuros ar izklātajām gaļas šķēlēm mielojas mušas. Mazi bērni rotaļājās klēpī māmiņām, kas sēž turpat stūrī pie atkritumu kaudzēm.
Transportlīdzekļu kustība nebeidzas, bet atliek vien iet pa to pašu ceļa braucamo daļu, tomēr ar savu izskatu nedaudz izceļamies, tāpēc no mums arī cenšas izvairīties. Bet tā smaka! Tā sutoņa un tā nežēlīgā smaka! Tas ir kas neaprakstāms! Droši vien šajos sutīgajos apstākļos baktērijas ir pārņēmušas katru ielas nostūri. Nespējam vien noticēt, ka cilvēki arī ēd to, kas visu dienu stāvējis šajā saulē un apputējis garāmbraucošo saceltajiem putekļiem.

Pēc stundu ilga izaicinoša gājiena nonākam pludmalē. Pārkarsuši, slapji un noguruši. Bet beidzot esam tikuši ārā no tiem pūļiem! Ejam gar krastmalu un domājam – ja tās visas upes ietek tepat jūrā, te noteikti peldēties nevajadzētu. Un neviens arī nepeldas, vien daži ūdenī, kas klāts plastmasas maisiņiem, iebriduši līdz potītēm. Pludmalē sarindotas neskaitāmas zvejnieku laivas, starp kurām paslepus bučojas pārīši, kamēr no citām izlec diedelnieki. Un visu pavada tā briesmīgā smaka.

Ieejam kādā ēstuvē, kur ir gaisa kondicionieris. Izpūšam. Šī ir nedaudz glaunāka vieta, bet tad arī skaidrs, ka pasūtītais ēdiens vēdersāpes neizraisīs. Pēc nelielas pauzes dodamies uz vienu no galvenajiem pilsētas tempļiem. Pie tā ieejas mūs pārķer kāds indietis un jautā pēc foto. Kārtīgi nepadomājot, tam piekrītam, un tā piesaistām vēl daudzus citus, līdz jau uzņemam grupu foto. Esam noguruši, neko vairs negribas. Atrodam autobusu un dodamies atpakaļ. Šodienai pietiks. Vai tiešām visas pilsētas Indijas dienvidos ir tik briesmīgas? Lai arī nevienu vietu negribētos aprakstīt šādi, Čennai ir viena no divām vietām pasaulē, kur mēs tiešām neatgrieztos. Otra ir Colon Panamā.

Brauciena laikā arī redzam visādus brīnumus. Viens no tādiem ir indiešu bēres, kur līķis uzlikts uz ziediem izrotāta busiņa jumta, braucamajam priekšā iet puisis, spridzinot petardes. Busiņam seko vēl daudzi, mezdami gaisā ziedlapiņas. Satiksme nav apstājusies. Viss notiek. Un kā Indijā tas viss notiek, nav ne jausmas.

(…) Bet arī šī diena, kā visas citas, ir neaizmirstama. Protams, katrai vietai jādod laiks, un jāatver prāts, lai to iemīlētu. Un vēl joprojām mums ir prieks, ka esam Indijā. Un prieks, ka redzam Indijas tik dažādās sejas. Var jau priecāties par krāšņiem tempļiem, košiem sari, pārsteidzošām dabas ainavām, bet nevajag būt aklam – te tomēr valda liela nabadzība un neaprakstāma netīrība. Ir jābūt uzmanīgam un piesardzīgam. Bet tomēr jāatver sirds šai īpašajai zemei!

Grāmatas iespējams iegādāties Jāņa Rozes grāmatnīcās, "Globuss" grāmatu veikalos, un pie Laines un Artura, rakstot uz e-pastu iegriezpasauli@inbox.lv vai portālā ibook.lv!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!