Fоtо: Privātais arhīvs/Shutterstock
Vasara ar visiem gadalaikam piemītošajiem labumiem ir kārtīga enerģijas bumba. Tā dod iedvesmu un spēku ne tikai izdzīvot, bet reāli dzīvot. Savukārt rudens un ziemas periods daudzu mājās ienāk ar drūmu un smagu sajūtu, kurai šogad pievienojušās bažas par komunālo rēķinu apmaksu, Covid-19 nākotni un kara šausmām. Ja pār minētajām lietām kontrole ir pastarpināta, mūsu spēkos ir neuzlikt papildu spiedienu prātam, kas jau tā ir domu pārpilns. Tā vietā varam atrast kādu bezmaksas nodarbi, pulciņu vai aktivitāti, kas ne tikai novērsīs tumšo mēnešu skumjas, bet arī, iespējams, palīdzēs atrast sevi. Un, kas to zina, varbūt arī jaunu dzīves virzienu!

Adīšana etnogrāfiskajos rakstos

Žurnālistei Anitai Daukštei ir divi hobiji – dārzs un adīšana, kas sezonāli viens otru nomaina. Sarunā viņa atklāj, ka daudziem, uzzinot par viņas prasmi kaut ko radīt ar rokām, acīs nolasāms pārsteigums. "Adīt sāku vidusskolas pēdējās klasēs, tālajos deviņdesmitajos. Vienkārši tāpēc, ka nebija, ko vilkt mugurā. Tad adīju "lielās formas" – džemperus, jakas, vestes. Cimdus un zeķes adīt iemācīja omīte," stāsta Anita.

Nopietnākai cimdu un zeķu adīšanai Anita pievērsās pirms septiņiem gadiem, kad Jūrkalnē, svinot vasaras saulgriežus, savām acīm novērtējusi suitu folkloras grupas dalībnieku "briesmīgi" skaistās zeķes. "Skatījos un domāju: "Kāpēc pati nevaru noadīt?" Man tas šķita kaut kas dikti feins," tā Anita. Suitu zeķes viņa noadījusi tikai pirms trim gadiem – brīdī, kad viņas redzeslokā nonāca Marutas Grasmanes grāmata "Latviešu cimdi". "Neesmu nekāda māksliniece – no tāda viedokļa, ka tagad pati varu izdomāt un uzadīt. Kaut ko, protams, varu, bet tomēr cenšos atdarināt. Man vairāk patīk etnogrāfiskie raksti, jo šķiet, ka tur ir pilnībā viss – tik pārdomāts, tik saprotams. Tur ir krāsu saskaņa, dažādu novadu saspēle. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi aizraujoši."

Taujāta, vai visu laiku piemācās klāt kaut ko jaunu – kādu tehniku vai rakstu, Anita atbild apstiprinoši. "Nesen palūdza uzadīt zīdainīša zābaciņus un cepurīti. Godīgi sakot, kaut kā biju to palaidusi garām. Nācās iemācīties. Tas pats ar Nīcas jaku – tas ir pavisam cits stils. Nebija parastais "labiskais" un "kreiliskais". Ieraugi šo, ieaugi to un saproti – jā, man arī gribas. Un tas ir jāmācās." Viņa piebilst, ka pēc pasūtījuma ada diezgan reti. Pārsvarā ar Anitas adījumiem apdāvināti visi tuvākie draugi, katra cimdu pāra dizainu pielāgojot konkrētā nēsātāja piederībai. "Piemēram, no kurienes nāk viņa dzimta – Kurzemes, Zemgales vai Latgales. Respektīvi – mēģinu pielāgot."

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !