Foto: Privātais arhīvs
"Dārzs nekad nav pabeigts, un, ja kāds saka, ka ir, tad es gribu to redzēt," smejas Baiba. Kādreiz viņa nespēja iedomāties, ka tieši dārzs reiz dzīvē nesīs tādu gandarījumu. No pirmajām kļūdām un sūrā darba, lai tās izlabotu, līdz sajūsmai par to, kā dārzs veidojas – Baiba zina, ka dārza iekopšana nav pastaiga ziedošā rožu dārzā.

Neapzināta patika pret dārzu Baibai bijusi jau kopš pašas bērnības. "Vecāku mājā laukos mamma jau bija iekopusi daiļdārzu, un tur arī guvu izpratni par skaistumu un to, cik daudz jādara, lai vidi sakoptu un tādu arī uzturētu," viņa pastāsta. Taču tad viņa pat nespēja iedomāties, ka reiz pati veidos savu daiļdārzu un ar kādu azartu to darīs.

Savu dārzu aptuveni 700 kvadrātmetru platībā Baiba iekopj jau astoņus gadus. "Kad ar vīru sākām dzīvot mūsu mājās, kas ir viņa vecāku mājas un vieta, kur pavadīta bērnība, sāku neapzināto pieredzi laist caur sevi. Tajā mirklī es vairs dārza veidošanā nepiedalījos kā ģimenes loceklis, bet sapratu, ka tas ir mans un es varu to veidot tādu, kādu gribu. Pirms astoņiem gadiem mamma palīdzēja tapināt pirmās dobes, jo tajā brīdī man vēl līdz galam nebija izpratnes par to, ko gribu," atceras Baiba. Pirmā dobe ielika pamata rāmi vienai dārza daļai, un ar katru gadu tas labiekārtots, pamazām veidojot ainavu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!