Kā tu, tā es: kāpēc bērni kopē visas pieaugušo darbības  (2)

Viss mācīšanās process bērnam norit, izmantojot imitāciju. Tā viņš mācās smaidīt, staigāt, runāt. Bet ap divu gadu vecumu situācija mainās: imitēšana kļūst apzināta, "Parents" skaidro pedagoģe Natālija Čudina.

Galējas ieinteresētības gadījumā bērns nostāsies tev blakus un atkārtos tavus žestus, kad tu tīrīsi zobus vai liksi traukus mazgājamā mašīnā. Viņam tā ir spēle, no kuras pilnīgi mierīgi var gūt arī labumu, teiksim, mācot bērnam apgūt personīgās higiēnas noteikumus. Pat ja tev nepatīk redzēt bērnā burtiski savu spoguļattēlu, nepārtrauc viņu. Mācīšanās jeb prasmju apgūšana notiek tur, kur ir intelektuālās imitācijas iespēja. Visbiežāk darbības, kuras imitē bērns, ir viņam jaunas un sarežģītas.

Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem mazulis nebija spējīgs plānot savas darbības. Bet tagad viņš sākumā domā, bet tikai tad ķeras pie darba. Viņš māk noteikt mērķi ("Tētis mazgā mašīnu, bet es nomazgāšu savu traktoru…") un ir spējīgs iedomāties šī mērķa sasniegšanai nepieciešamos etapus ("Man ir jāpaņem spainis, sūklis, ziepes, jāuzlej ūdens…"). Viņa ilgtermiņa atmiņa arī spēj pavirzīties diezgan tālu, piemēram, viņš ir spējīgs atkārtot scēnu, ko redzējis vairākas dienas iepriekš.

Pēc trīs gadu vecuma imitēšana parādās sižeta-lomu spēlēs. Bērni sāk izspēlēt pieaugušo cilvēku savstarpējās attiecības: konfliktus, mīlestību, uzvedību… Tādā veidā viņi sāk izprast cilvēku attiecību jēgai.

Izpratne par to, kas tad es esmu – vīrietis vai sieviete, palīdz mazulim personības veidošanās procesā.

Valdorfa pedagoģijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners teicis, ka bērns ir "jūtu orgāns". Viss, kas notiek viņam apkārt, uz mazuli atstāj dziļu iespaidu un veicina viņu atkārtot, vairot to, ko viņš redz un jūt.
Tieši uz šīs kopēšanas rēķina bērnā var veidoties pozitīvi vai nelāgi ieradumi. Tā ka esi uzmanīgs, ja tev, piemēram, piemīt ieradums lamāties pie stūres vai apspriest kaimiņienes jauno frizūru, jo kādā dienā tavs bērns visu to atkārtos visnepiemērotākajā brīdī. Tieši tāpēc, vismaz bērna pirmajos dzīves gados, kad notiek šis aktīvais kopēšanas periods un bērns tādā veidā apgūst dažādas prasmes, tuvo cilvēku uzvedībai, izteicieniem jābūt skaistiem, labestīgiem – tādiem, kas būtu pelnījuši, lai tos atkārtotu.

Pārsteigts skatiens un tēva smaids, kad viņš ieraudzījis kādu uz dīvāna ar brillēm uz deguna, iegrimstot avīzes lasīšanā, nepazūd no mazā, tāpēc viņš atkal un atkal ar prieku izspēlē šo situāciju. Kopējot tevi, bērns vēlas izklaidēt (tā ir humora sākuma forma), kā arī iekarot tavu vietu un novērst pārpratumus, kas starp jums varētu rasties.

Pat ja bērns izskatās smieklīgi, neironizē – tu vari ievainot viņa jūtas. Dažreiz pat ar savām negatīvajām darbībām bērns cenšas pievērst sev uzmanību: viņš šādā veidā it kā pārbauda vecākus, iepazīst viņu reakciju. Atceries, piemēram, kā mēs visi kaut kad no bērnudārza mājās atnesām "sliktos" vārdiņus, kurus kā lielu noslēpumu mums pateicis kāds vienaudzis, un, skaļi tos pasakot, gaidījām, ko gan par to mamma teiks.