Gribot vai negribot, bet jebkurās attiecībās reiz iestājas garlaicība un rutīna. Bieži kāds no pāra, atjēdzoties ikdienā, kas tiek pavadīta pēc viena un tā paša modeļa jau mēnešiem, varbūt pat gadiem, sāk satraukties – vai tiešām abi neviļus, tepat blakus esot, aizgājuši katrs savu ceļu un nekas vairs nav glābjams? Taču tā vietā, lai rutīnu un garlaicību uztvertu kā kaut ko negatīvu, tajā jāsaskata mudinājums vajadzīgajām pārmaiņām.

Rutīna attiecībās var izpausties dažādi, skaidro portāls "Psychology Today". Citi vairs, pēc darba dienas atnākot mājās, neizjūt to prieku, kad pretī parādās mīļotā cilvēka seja. Daži atskārš, ka kādreiz attiecībās bija daudz jautrības, bet tagad – nogurums un apātija. Daudzi pāri saprot, ka mainījusies ne tikai komunikācija starp viņiem, bet arī seksuālajā dzīvē netiek gūts tāds baudījums kā iepriekš.

Protams, garlaicība un rutīna nozīmē, ka attiecībās abi iesaistītie vairs nejūtas simtprocentīgi apmierināti. Taču tas nebūt nenozīmē, ka attiecībām pienācis gals. Ja vien abi apņemas darīt kaut ko lietas labā, tad rutīnas konstatēšana var būt labākais dzinulis pārmaiņām.

Pētījums par šo tēmu atklājis, ka ierasti garlaicība attiecībās rodas tādēļ, ka netiek apmierināta psiholoģiskā nepieciešamība pēc jaunas pieredzes un dažādības. Cilvēkam ir nepieciešamība paplašināt savu redzes loku un pilnveidot sevi kā cilvēku – caur jaunām pieredzēm un arī attiecībām. Jā, arī attiecības bagātina cilvēka personību, jo tieši otrs cilvēks liek pasauli iepazīt caur citu prizmu, mēs netieši citiem cilvēkiem pielāgojamies un no viņiem ietekmējamies.

Taču, kad ar partneri esi iestrēdzis monotonā rutīnā, arī izaugsmes iespējas ir apsīkušas. Tieši tādēļ jāsaprot, ka ilgtermiņa attiecībās uzsvars jāliek uz individuālo izaugsmi. Iesaistīšanās jaunās aktivitātēs (vienalga – tajās piedalās abi vai katrs nododas savam hobijam) var palīdzēt atkal gūt piepildījuma sajūtu dzīvē un attiecībās atjaunot dzirksti. Dinamiskums ikdienā ļauj partneriem vienam otru ieraudzīt jaunā gaismā, jo ir jauna pieredze un perspektīva, ar kuru vienam ar otru dalīties. Ar partneri runājoties par abu kopīgajiem un atsevišķajiem mērķiem, interesēm un sapņiem, sarunas atkal būs aizraujošas, turklāt būs sajūta, ka tik ilgi blakus esošais cilvēks iepazīts par kripatiņu citādāks.

Gana bieži grūti atzīt, ka attiecībās vairs nekvēlo kā agrāk, tādēļ, lai arī rutīna ir ievērota, vieglāk visu notiekošo vienkārši "paslaucīt zem paklāja" un dzīvot izliekoties, ka viss ir labi, lai nerastos iespējams konflikts. Taču pētījumi liecina, ka šādā veidā attiecībās tikai palielinās stress un bailes par to, ka ar otru pusīti attiecības reiz izjuks. Tomēr tieši atklāta saruna par jūtām ir tas, kas palīdzēs situāciju mainīt un rast atrisinājumu.

Noslēdzošais punkts – partneri nekad nevajag uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. Kad sākam uzskatīt, ka cilvēks, ar kuru pavadām kopā dzīvi, ir kaut kas pašsaprotams, attiecībās parādās vienmulība. Tā vietā katru dienu jāatceras, ka jebkuras attiecības prasa darbu un abu iesaisti. Partnerim vajag justies emocionāli uzklausītam un novērtētam, un tādu pašu atgriezenisko saiti vajadzētu saņemt arī tev.

Ikdienā svarīgi vienam otru atbalstīt kā darbā, tā jebkurā citā dzīves jomā. Dzirkstelīti un pacilātības sajūtu attiecībās var atgūt arī, svinot vienam otra panākumus. Un visbeidzot, protams, jāatceras dzīvē ienest košumu – lai izrautos no ikdienas skrējiena, regulāri dodieties randiņos un pavadiet brīvdienas ārpus mājas divatā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!