Cilvēku nolaidības un dabas apstākļu dēļ Latvijas ūdenstilpēs slāpst zivis  (6)

"Šoziem zivju slāpšana dažās Latvijas ūdenstilpēs ir novērota, taču pagaidām vēl ne plaši izplatīta un masveidā," piebilst Valsts vides dienesta (VVD) zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite. "Pagājušā gada nogalē VVD zivju slāpšanu konstatēja Platonē (uzpludinājumā) un Svitenē, šā gada sākumā – Pārgaujas novada purva ezeros, kā arī dažos ezeros Latvijas austrumdaļā un privātos dīķos. Savukārt Latvijas rietumu daļā – Liepājas, Ventspils apkārtnē ledus uz ūdenstilpēm ir izveidojies tikai nesen, tāpēc tur zivju slāpšana šogad vēl nav novērota, tāpat arī Pierīgas ezeros. Dažos ezeros ledus atkušņa dēļ ir atkāpies no krasta, līdz ar to ir iespēja ūdenim bagātināties ar skābekli." Kā labo piemēru VVD piemin Ruckas ezera apsaimniekotāju, kas ir paraugs citiem apsaimniekotājiem, jo viņš ir ierīkojis ezerā aerāciju.

Kā biežākos zivju slāpšanas cēloņus "Tava Dārza" uzrunātie eksperti min tieši laikapstākļu ietekmi, proti, daudzviet ūdenstilpēs pazeminājies ūdens līmenis, bet aukstā laika ietekmē uz ūdenstilpēm izveidojusies prāva ledus kārta. Tāpat sāk pūt ūdensaugi, kuri ūdenstilpēs patērē skābekli. "Visvairāk no skābekļa bada zivis cieš seklās un aizaugušās ūdenstilpēs ar lēnu ūdens apmaiņu," norāda VVD pārstāve. Viņa gan skaidro, ka zivju slāpšana nav nekas neparasts, jo tā tiek novērota katru ziemu, vienīgi tikai nosacīti siltās ziemas ir izņēmums, jo tad ūdenstilpēs neizveidojas bieza ledus sega. "Parasti masveidīgākā zivju slāpšana tiek novērota februārī, martā. Tāpēc, iespējams, ja šogad būs attiecīgi laika apstākļi, tā vēl ir priekšā," pieļauj Šmite.

Arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) zivsaimniecības eksperts Raivo Apsītis sarunā ar "Tavs Dārzs" uzsver, ka zivju slāpšana ir dabisks process, kas dabā notiek regulāri. Ir gadi, kad zivju slāpšana ir izteiktāka, bet citus gadus – nē. Kā skaidro Apsītis, ja ledus neuzsalst, ziemā ir daudz atkušņu un dīķos ir svaigs ūdens, tad slāpšanas praktiski nemaz nav vai ir minimāli. Taču, ja uz ūdenstilpes ilgstoši ir ledus, sāk pūt ūdensaugi, kā rezultātā samazinās skābekļa daudzums ezerā vai dīķī un sākas zivju slāpšana. Tā ir novērojama vairāk tieši seklākās ūdenstilpēs, kur ir vairāk ūdensaugu un zivju, kas patērē skābekli. Kā raksturo Apsītis, ledus uz ezeriem veido vāku, bet, ūdenszālēm pūstot, tās patērē skābekli un izdala amonjaku. "Ja nav ledus, amonjaks "izventilējas" no ūdenstilpes, bet ledus vāks to neļauj," skaidro zivsaimniecības eksperts.

Skābekļa trūkumu ūdenstilpēs tieši izjūt ne tikai zivju mazuļi, bet arī asari, līdakas un raudas. Kā "Tavs Dārzs" skaidroja Latvijas Makšķernieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Alvis Birkovs, skābekļa trūkums tik ļoti neietekmē karpveidīgās zivis.

Savukārt citu ainu ieskicē Latvijas Makšķernieku asociācijas valdes priekšsēdētājs, kurš sarunā ar "Tavs Dārzs" uzsver, ka zivju slāpšana ir savā ziņā ūdeņu apsaimniekošanas politikas jautājums. Viņš atsaucas uz Zemes pārvaldības likumu, kas nosaka, ka pašvaldības savā valdījumā ir pārņēmušas iekšzemes publiskos ūdeņus, izņemot tos, kuri atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. "Tanī pašā laikā valstij nepastāv neviens normatīvais akts, kas noteiktu vienotas prasības, pienākumus un atbildību ūdeņu apsaimniekošanā," norāda Birkovs. Viņš arī skaidro, ka Pārresoru koordinācijas centrs ir atzinis – dabas kapitāla pārvaldība iepriekšējā Nacionālās attīstības plāna periodā ir bijusi stagnējoša, kas attiecināms arī uz ūdeņu pārvaldību un apsaimniekošanu. "Redzēs, kā šo problēmu risinās jaunā valdība," uzsver Latvijas Makšķernieku asociācijas pārstāvis, kurš ir noraizējies par ūdens apsaimniekošanas jautājumu.

"Mūsu valstī iekšējo ūdeņu zivsaimniecības politika ir vērsta uz zivju resursu mākslīgu atražošanu, nevis uz to, lai nodrošinātu ūdens bioloģisko resursu dzīves kvalitāti un veicinātu dabisko nārstu," apgalvo eksperts. "Zivju resursu atražošana – tas ir bizness. Dzīves kvalitātes nodrošināšana – tas nav bizness." Viņš skaidro, ka pašlaik mūsu iekšējie ūdeņi atgādina "zivju baļļas", proti, zivis tiek laistas iekšā un ņemtas ārā, bet gandrīz neviens nedomā par to dzīves kvalitāti, piemēram, niedru izpļaušanu un novākšanu, nārsta vietu iztīrīšanu, piesārņojuma mazināšanu un virkni citām lietām. "Visas šīs problēmas pieaug līdz ar klimata pārmaiņām," uzsver Birkovs. Viņš arī izsaka lielu pateicību tiem makšķerniekiem un citiem cilvēkiem, kas dara kaut ko lietas labā, lai glābtu zivju resursus un rūpētos par ūdens apsaimniekošanu, bet tādu nav daudz.

Ja pamanīta zivju slāpšana ūdenstilpē, tad par to var ziņot pašvaldībai vai arī VVD, kas apsekos šīs vietas.

Kā skaidro Šmite, VVD inspektori uzmana, lai vietās, piemēram, pie izcirstiem āliņģiem, kurās koncentrējas skābekli alkstošas zivis, sevišķi līdakas un asari, tās kā viegli iegūstamu lomu neizsmeļ maluzvejnieki. "VVD nekādus speciālus pasākumus kopīgi ar ūdenstilpju apsaimniekotājiem neveic, izņemot ārkārtas gadījumus, kad notiek masveida zivju bojāeja publiskās ūdenstilpēs un novērojama nelegāla zivju ieguve," uzsver Šmite.

VVD zivju slāpšanas gadījumā iesaka izveidot āliņģus vai mazākās ūdenstilpēs, kā, piemēram, dīķos, veikt ūdens aerāciju [aut. – ūdens attīrīšana ar gaisa palīdzību], bagātinot tos ar gaisu. "Speciālisti iesaka aerāciju veikt savlaicīgi, pirms sāk novērot slāpstošas vai beigtas zivis," mudina Šmite.

Taujāta, ko darīt ar beigtajām zivīm, VVD pārstāve skaidro, ka to savākšana ir pašvaldības uzdevums. Savukārt Birkovs iesaka bojā gājušās zivis nodot pārbaudei zinātniskajam institūtam "Bior", jo, iespējams, pie vainas nav skābekļa trūkums, bet gan piesārņojums. Taujāts par to, ko darīt lietas labā, lai mazinātu zivju slāpšanu, arī Birkovs arī iesaka iepriekš minētās metodes. "Var to darīt tur, kur cilvēkiem ir vēlēšanās, bet tas prasa resursus," atzīmē speciālists. "Zivju slāpšana ir dabisks process, bet lielā mērā pie tā ir vainojami cilvēki."

Arī Apsītis norāda, ka elementārākais risinājums ir āliņģu taisīšana ūdenstilpē, tiesa, tam ir arī savi mīnusi, proti, īsā laika posmā atkal izurbtajam vai izcirstajam āliņģim "uzaugs" virsū ledus kārtiņa. Šādi nāksies regulāri uzpasētu un uzmanīt izurbtos caurumus. "Tava Māja" iesaka arī izmēģināt "veco laiku" metodi, proti, ielikt vertikāli āliņģī bunti ar niedru salmiem, kam nogriezti abi gali. Tas palīdzēs pret aizsalšanu un ļaus ieplūst gaisam.

Vēl viena Apsīša ieteiktā metode ir membrānas kompresora iegāde. Kā salīdzina zivsaimniecības eksperts, šis kompresors ir gluži kā akvārijos paredzētais, proti, tas rada gaisa burbuļus. Difuzors bagātina ūdeni ar skābeli, kā arī nodrošina ūdens maisīšanu, kā rezultātā, ja ir izveidots āliņģis, no ūdens tiek izdalīti ķīmiskie savienojumi, tajā skaitā arī amonjaks.

Kā uzskaita speciālists, šī ierīce dara vairākas lietas, piemēram, nodrošina izveidotā āliņģa neaizsalšanu. Arī no kompresora jaudas ir atkarīgs tas, cik lielu āliņģi vajadzēs izveidot, lai tas neaizvilktos ar ledus kārtu.

Tiesa, šai metodei ir arī savi mīnusi, proti, dīķī vai ezerā tiek pastiprināti atdzesēts ūdens. "Ja ir pietiekami liels dīķis vai ezers, tad viena kompresora iegāde neko sliktu nenodara," uzsver speciālists. Tāpat viņš norāda, ka pie ezera vai dīķa jābūt arī elektrības padevei, lai varētu darbināt kompresoru. Nedrīkst arī novietot šo difuzoru pārāk dziļi ūdenstilpes dibenā, jo tad tas nevarēs pietiekami labi pildīt savu funkciju. Kā skaidro speciālists, vajag to novietot tā, lai tas ir vismaz 1,5 metrus vai divu metru atstatumā no ūdenstilpes dibena. Ja tas būs nolaists pašā ūdenstilpes dibenā, tad tas var uzduļķot ūdeni, kā rezultātā zivīm uz žaunām nosēdīsies duļķainā ūdens daļiņas.

Kā atzīst Apsītis, tad nav tāda noteikta laika, kad vislabāk likt kompresoru, jo citi to uzstāda rudenī, bet daži ziemā, kad ir konstatēta zivju slāpšana. Apsītis uzsver, ka membrānas kompresoriem ir dažādas cenas – sākot no 100 eiro līdz pat 300 un vairāk. Turklāt – šāda ierīce kalpo gadu desmitiem ilgi.

Taujāts par ieteikumiem nākotnē, lai nesaskartos ar zivju slāpšanas problēmu, Apsītis iesaka priekšdienās rūpēties par savu dīķi vai ezeru. Ja privātīpašumā ir dīķis, tad to vajadzētu iztīrīt no ūdenszālēm, tās izpļaujot un izvācot. Savukārt vismaz 20 gadus vecus dīķus, kas ir pilni ar dūņām, jātīra ar ekskavatora palīdzību. Šajā rakstā varēsi izlasīt speciālista ieteikumus, kā pareizi tīrīt dīķi.