Foto: Shutterstock
Nedaudz laika zoba nobružātas, taču šarmantas un ar savu unikālo stāstu – lielākoties tādas ir ēkas, kurām piešķirts īpašs statuss – kultūras piemineklis. Ja reiz šāda ēka nonākusi īpašumā, tā jāsargā un jālolo, saglabājot tās kultūrvēsturisko vērtību. Un tas savukārt nozīmē, ka nepieciešamie remontdarbi lielākoties jāsaskaņo ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) vadītājs Juris Dambis uzsver – pieminekļu saglabāšanas interesēs katram objektam ir noteikti lietošanas ierobežojumi, bet to nav liegts izmantot ikdienā. Noteikumu mērķis ir saglabāt sabiedrībai nozīmīgas vērtības, tāpēc objekts jāizmanto tā, lai kultūrvēsturiskā vērtība netiktu apdraudēta. Ierobežojumi ir noteikti normatīvajos aktos, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izdotajos norādījumos.

Kultūras piemineklis jāuztur tā, lai nepasliktinātu tā vizuālo tēlu un tehnisko stāvokli, kā arī nepazeminātu autentiskumu, skaidro Dambis. "Ikvienam piemineklim piemīt gan materiālā, gan arī nemateriālā kultūras vērtība. Visvairāk lietotā un vistiešāk uztveramā kultūras mantojuma daļa ir arhitektūras pieminekļi. Ekspluatācijas laikā atsevišķas šo pieminekļu daļas var tikt bojātas – to izraisa nolietošanās, laikus neveikti uzturēšanas darbi, nepareiza ekspluatācija, nekvalitatīvi izpildīts remonts un pārbūves darbi, dabas stihijas, laika apstākļi un dažādu citu apstākļu sakritība. Problēmas kultūras pieminekļu saglabāšanā parasti rada un veicina arī līdzekļu trūkums, jo kultūras pieminekļa uzturēšanu, kā arī savlaicīgu tā konservāciju, remontu un restaurāciju veic kultūras pieminekļa īpašnieks par saviem līdzekļiem."

"Domājot par kultūras pieminekļa atjaunošanas darbiem un remontdarbiem, visam jābūt pārdomātam," skaidro Rīgas reģionālās nodaļas valsts inspektore Ieva Marta. "Katra ēka ir unikāla, un katrai ir savas vērtības, turklāt arī vēlāku laiku pārveidojumi var būt vērtība. Tādēļ īpašniekiem izdod norādījumus, kuros saglabājamās vērtības tiek uzskaitītas. Īpašniekam jāiepazīstas ar savas ēkas vēsturi un ar speciālistu palīdzību jāuzzina, kas ir vērtīgais paša īpašumā.

Praktiski tas nozīmē pirms ēkas remonta darbiem apzināt vērtīgo un saglabājamo, tas ir, veikt arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju vai, ja vēlamies iepazīt ēkas vēsturi plašāk, arhitektoniski māksliniecisko izpēti. Tomēr jāatceras, ka arī izpētes materiāli var būt nepilnīgi, remonta laikā var gadīties atsegt jaunas, iepriekš nezināmas vērtības, tādā veidā vēsturiskais materiāls var tikt papildināts un paplašināts. Šī iemesla dēļ katram remonta darbam jāpieiet ar rūpību un lēnprātību, pēcāk jau var sākt domāt – ko darīt un ko nedarīt. Ieteiktu īpašniekiem konsultēties ar vairākiem speciālistiem, lai atrastu īsto sadarbību. Kur meklēt speciālistus? Noderīgi konsultēties ar citiem kultūras pieminekļu īpašniekiem, tāpat atvērto durvju dienas rīko Piļu un muižu asociācija, un jau vairākās pilsētās, piemēram, Rīgā, Kuldīgā, Cēsīs un Liepājā, ir savi restaurācijas centri, kur var gan uzzināt praktiskus padomus, gan iepazīties ar citiem kultūras pieminekļu īpašniekiem un uzzināt par viņu pieredzi sadarbībā ar kādu meistaru."

Marta turpina: "Mazi iekštelpu remonta (kosmētiskā remonta) darbi, ja netiek notīrīti visi uzslāņojumi, bet tikai sakārtotas bojātās vietas, var arī netikt saskaņoti, bet jebkuri lielāki darbi, kur tiek noņemti visi krāsojuma slāņi, mainīts telpu plānojums vai klāts jauns grīdas segums, ir jāsaskaņo – tad arī vajadzēs veikt arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju un izpēti, kā arī darbu plānošanai un dokumentācijas izstrādei pieaicināt arhitektu." Speciāliste arhitekta izvēlei aicina pievērst lielu uzmanību, jo "arhitekti, kuri sola, ka darbus var jau sākt un dokumentāciju paralēli izstrādāt un saskaņot, nebūs labākā izvēle".

Remonta un restaurācijas materiālu izvēlē vēlams izraudzīties vēsturiski izmantotos. Tie sevi jau ir pierādījuši kā efektīvus, turklāt vēsturiski izmantotie materiāli – krāsa un faktūra – piešķirs autentisko veidolu.

Kā norāda valsts inspektore, darbiem vienmēr jāsākas ar izpēti, kam seko individuālo vēlmju un vēsturiskā mantojuma sabalansēšana, projekta izstrāde, saskaņošana un atļaujas saņemšana. Tikai pēc šo darbu veikšanas var ķerties pie īstenošanas. Savukārt pēc restaurācijas vai atjaunošanas ir jāsniedz atzinums par veikto darbu atbilstību pārvaldē iepriekš saskaņotajam projektam un pārvaldes izdotās atļaujas nosacījumiem. "Valsts un reģiona nozīmes pieminekļu atjaunošanas darbos noteikti būs jāpiesaista jomas eksperti. Ja nav pārliecības par to, kur ir tā robeža, kad darbus nepieciešams saskaņot, kad ne, vienmēr var zvanīt uz attiecīgo reģionālo nodaļu un saņemt konsultāciju."

Tostarp īpašniekiem der atcerēties – ja nopirktā ēka atradīsies aizsargājamā teritorijā, piemēram, vēsturiska parka teritorijā, arī pagalma labiekārtošana būs iepriekš jāsaskaņo.

"Ja netiek ievērota secība – darbu saskaņošana, atļaujas izņemšana un tikai tad darbi –, netiek ievēroti likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" noteikumi. Par pārkāpumu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajām personām no simt līdz četrsimt naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām – no piecsimt līdz četrtūkstoš naudas soda vienībām," skaidro Marta.

Vairāk par to, kā notiek statusa piešķiršana un vai ir iespējama atteikšanās no tā, kā arī par iespējamo valsts atbalstu renovācijas laikā, uzzināsi "Delfi plus" rakstā "Sapņo par savu muižiņu? Ierobežojumi, pieredze un atbalsts kultūras pieminekļiem".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!