Akita-inu - suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko
Foto: Shutterstock

Noskatoties filmu “Hačiko: suņa stāsts” ar Ričardu Gīru vienā no galvenajām lomām (pašā galvenajā bez šaubām ir japāņu akita), tikai retais neizplūst asarās, jo patiesos notikumos balstītais stāsts ir tiešām saviļņojošs: Hačiko dzelzceļa stacijā desmit garus gadus uzticīgi gaida pārrodamies savu saimnieku, kurš ir gājis bojā. Noskaidrojām, kādi šīs šķirnes pārstāvji ir dzīvē, aicinot uz sarunu akita-inu kucītes Mejas saimnieci, “Lāzerklīnikas” kosmētiķi Ēriku Zirni.

- Kāpēc izvēlējies tieši šīs šķirnes suni? Varbūt ir īpašs stāsts, kā tas pie tevis nonāca?

Ērika: "Pirms pieciem gadiem nomira mūsu iepriekšējais suns – taksītis Pifs, kuru ļoti mīlējām un kurš nodzīvoja piecpadsmit gadus. Bijām nolēmuši, ka kādu laiku suni neiegādāsimies, tomēr tas aizvien biežāk tika pieminēts mūsu sarunās. Bijām vienisprātis: būtu labi atkal mājās sajust dzīvību, jautrību...

Jaunākā meita teica, ka viņai neomulīgi vienai atrasties lielajā mājā, tāpēc kādu dienu viņa mani nosēdināja pie datora, atvēra suņu sludinājumu lapu un lika izvēlēties.

Sludinājumi sākās ar burtu "A", un šķirne "akita" bija vai nu pirmā, vai otrā sarakstā. Kad ieraudzīju akitas bildes, teicu, ka gribu šo suni un nevienu citu. Tam piekrita arī pārējie ģimenes locekļi. Suni braucām "tikai paskatīties" uz Kuldīgu vēlā augusta vakarā, bet, protams, "tikai paskatīšanās" beidzās ar to, ka mājās vedām mazu, mīļu suņu meitenīti.

Kad Meju pirmo reizi ieraudzījām, viņa pirmā no visiem kucēniem metās mums pretī un sāka spēlēties ar vīra kurpju šņorēm. Meja arī bija visneveiklākā no visiem kucēniem, bet – vissabiedriskākā un draudzīgākā."

Akita-inu - suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko
Foto: Meja vēl maziņa. Privātā arhīva foto.

- Vai filmu par Hačiko noskatījies pirms vai pēc Mejas iegādes un kādas emocijas, pārdomas par šiem suņiem tā izraisīja? Vai Meja rakstura un uzvedības ziņā ir līdzīga Hačiko?

Filmu redzēju pirms Mejas iegādes, bet tas tomēr neietekmēja manu izvēli. Man šī suņu šķirne iepatikās, un tikai tad meita ieminējās – tas taču ir Hačiko!

Interesanti, ka bieži vien uz ielas cilvēki saka: "Re, kur Hačiko!" Daži pat nāk klāt runāties. Viena tantīte pienāca un sajūsmināta teica manam sunim:" Tu pat nevari iedomāties, cik smuks esi!" (Smaida.)

Mejai ar Hačiko noteikti ir līdzība: ja vien viņai ļautu, viņa droši vien arī mūs pavadītu darba gaitās. Reiz bija atstāti vaļā sētas vārtiņi un Meja aizskrēja uz staciju pakaļ jaunākajai meitai. Nācās viņu vest mājās.

Vēl līdzība ir tā, ka arī viņa sasveicinoties lec virsū – ar ķepiņām atspiežas pret krūtīm un ar purniņu "dod buču". Tas gan ne visiem patīk, jo tā var nosmērēt drēbes un mazāku cilvēku pat nogāzt gar zemi. Mēs parasti brīdinām savus ciemiņus un radus, un tos, kuriem lēkšana virsū ļoti nepatīk, paši pasargājam no Mejas. Ir dažādi paņēmieni, kā suni atradināt no lēkšanas virsū, piemēram, pielikt priekšā celi, jo tad lecot viņa ap to nedaudz apdauzās, kas ir drusku sāpīgi, un, protams, vairs negrib lēkt. Grūtāk ir ar "nedrīkst" teikšanu, jo Meja tik ļoti priecājas visus satikt, ka "nedrīkst" vārdu nedzird.

Un, protams, viņa spēlējas ar bumbiņu tāpat kā Hačiko.

Akita-inu - suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko
Foto: Ērikas Zirnes mīlule Meja. Privātā arhīva foto.

- Varbūt ir īpašs stāsts par vārda izvēli?

Vārdu viņai izvēlējāmies gluži kā cilvēku bērniem – sarakstījām uz lapiņas vismaz divdesmit dažādus suņa vārdus, un to, kurš patika visiem, arī izvēlējāmies.

Mūsu suns ir ar ciltsrakstiem, un parasti tiem jau tiek iedots vārds, kuru var mainīt, ja saimnieki vēlas. Suņa iepriekšējais vārds Danna mums ne visai patika.

- Lūdzu, noraksturo savu mīluli? Ar ko viņa īpaša uz citu suņu fona? Kādas ir Mejas mīļākās nodarbes?

Akita ir primitīvo suņu šķirne, kas nozīmē, ka šie suņi jau pēc savas dabas ir ļoti neatkarīgi un grūti padodas dresūrai. Taču man Mejā tieši tas visvairāk patīk, ka viņa ir brīvdomātāja ar augstu pašcieņu.

Varbūt kāds suņu dresētājs teiks: "Kas tas par suni, kurš atļaujas neklausīt saimniekam uz tūlītēju komandu!" Meja to atļaujas, taču mani tas nemaz neuztrauc, jo zinu, ka ar viņu vienmēr visu varēšu sarunāt, tikai pēc dažām minūtēm, nevis tūlīt un tagad. Man nav tik svarīgi, lai mani klausītu uz vārda.

Akitas rej ļoti reti un nekad to nedara bez iemesla. Meja pēc rakstura ir ļoti nosvērta un mierīga.

Šiem suņiem nepieciešamas aktīvas fiziskās nodarbes, garas un ilgas pastaigas, kuru laikā arī saimnieki tiek maksimāli fiziski nodarbināti, ar pavadu rokās skrienot pa kalniem un lejām, krūmiem un gar jūras liedagu. Bieži vien laikā, kad gribas atpūsties, paslinkot, paēst (kaut tikko jau ēsts), suns ir tas, kurš liek mainīt plānus un doties vakara pastaigā. Tādā ziņā Meja ir lielisks palīgs cīņā ar lieko svaru un kūtrumu.

Reiz pēc kādām viesībām mēs ar Meju gājām pastaigāties pat pustrijos naktī. Garajās pastaigās pa rajonu, kurā dzīvoju, esmu iepazinusi vai ikkatru tā kvadrātmetru, atklājusi ielu nosaukumus, par kuru eksistenci man pirms tam nebija ne jausmas, iepazinusies ar tālāko māju kaimiņu suņiem, tuvējā bērnudārza bērniem, tantēm un onkuļiem, kuriem patīk mans suns.

Meja labprāt spelējas ar kaimiņu suni, kurš sagadīšanās pēc arī ir akita, taču amerikāņu, nevis japāņu. Tad nu viņas pat visu dienu spēlējas katra savā sētas pusē – dalās ar mantām, koku zariņiem, virves gabaliņiem, bet ne ar kaulu.

Meja dažkāŗt mēdz palielīties ar savu kaulu, noliekot to otram sunim neaizsniedzamā attālumā, kaitinot to un rejot, ja otrs suns grib kaulu aizsniegt. Bieži vien manā dārzā ir otra suņa mantas un sētas otra pusē – Mejas mantas, proti, bumbas, resnas virves un pīkstošas rotaļlietas.

Kad Meja grib iet ārā, viņa ar zobiem saķer kādu manu drēbes gabalu un sāk raustīt.Tas nozīmē, ka pienācis laiks doties pastaigā. No rītiem Meja mūs modina, klusi pienākot pie gultas. Tad viņa smagi nopūšas, nedaudz pagaida un sāk rīta mazgāšanas procedūru – laiza vai nu kāju, vai roku, kas nu pirmais pagadās "pa ķērienam".

Kad Meja no rīta iziet ārā, viņa, purniņu kustinot, kāri ieelpo apkārtnes gaisu, izstiepj sākumā vienu, pēc tam otru pakaļkāju, tad izstaipoties uzmet kūkumiņu, un dodas rīta pastaigā pa dārzu. Tas izskatās tik smieklīgi un mīļi. Mums mājās ir vēl arī divi kaķi, kas savā starpā šad tad mēdz ķīvēties, un Meja ir tā, kas viņu "kautiņu" izšķir, pieskrienot klāt un uzliekot savu ķepu vienam vai otram kaķim.

- Kas ir tas, par ko savu četrkājaino draudzeni visvairāk mīli?

Par to, ka liekas – viņa saprot cilvēku valodu un ar viņu iespējams sarunāties. Kad ejam pastaigā, vienmēr aprunājamies. Dienās, kad man jāiet uz darbu, Mejai saku: "Es tagad iešu uz darbu, tev jāgaida mājās. Gaidi, mēs drīz nāksim!" Tad viņa tā saprātīgi paskatās, grūti nopūšas un aiziet gulēt savā vietiņā, aiziet "gaidīt". Es viņu mīlu par saprātīgumu.

Akita-inu - suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko
Foto: Meja. Privātā arhīva foto.

- Kādas ir japāņu akitu sliktās īpašības, trūkumi?

Tādu ir maz. Dažkārt viņa neklausa, kad pēc pastaigas pa mežu jābrauc mājās. Tad viņa neparko negrib kāpt automašīnā, un reiz pat pusstundu mēs viņu gaidījām un izdomājām visādas viltības, lai ievilinātu mašīnā. Bet turpmāk mēs jau zinājām, kā jārīkojas, un jau iepriekš viņu sagūstījām. (Smejas.)

- Ar ko viņu parasti baro? Kādus našķus dod?

Cenšamies dot pēc iespējas dabiskāku pārtiku: biezpienu, gaļu, kauliņus un olas. Reizi dienā Meja apēd arī porciju "Pro Plan" firmas kombinētās sausās barības. Lai būtu labāka spalva, pietiktu mikroelementu un fermentu, dodam vitamīnus "Canine Plus". Našķi Mejai ir dažādi: kaltēti liellopu subprodukti, zobu kopšanas kociņi un suņu cepumi. Ir lietas, kuras Mejai ļoti garšo, bet kuras viņai nedrīkst dot, piemēram, alus, šampanietis un konfektes. (Smejas.)

- Vai šīs šķirnes suņiem vajadzīga īpaša kopšana? Kāda?

Īpaša kopšana nav nepieciešama. Vienīgi divas reizes gadā akita met spalvu un ir daudz jāķemmē, lai ātrāk notiktu kažoka maiņa. Tad arī katru dienu ar putekļu sūcēju jātīra māja un jāuzmana, lai izejamām drēbēm nav pieķērušās suņa spalvas.

Šīs šķirnes suņiem nav absolūti nekādas smakas, drīzāk viņu kažociņš smaržo! Turklāt šie suņi nekad nesiekalojas.

Akita-inu - suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko
Foto: Mejai ļoti patīk pastaigāties gar jūru. Privātā arhīva foto.

- Varbūt nāk prātā kāds kuriozs, kas gadījies ar šo skaistuli?

Mans vīrs bieži vien aizmieg pie televizora, un Meja ir ielāgojusi, ka viņam blakus parasti ir šķīvītis ar kādiem našķiem. Tajā brīdī, kad tas netiek uzmanīts, Meja labprāt ar kādu cepumu vai citu kārumu "pacienājas". Tāpat viņa nekad nelaidīs garām iespēju pamieloties no nevērīgi atstātas "Martini" vai šampanieša glāzes, taču, protams, cenšamies tās sunim pieejamā vietā neatstāt.

- Vai Mejai bijušas kādas veselības problēmas?

Nē, nav bijušas.

- Kas cilvēkam jāņem vērā, ja grib iegādāties šīs šķirnes suni? Vai tāds der jebkuram?

Šis suns ir ļoti jāmīl, jārespektē un pret viņu jāizturas kā pret līdzvērtīgu, jo akita-inu ir izteikti intelektuāls suns. Japāņu akitu nedrīkst turēt piesietu ķēdē, jo šīs šķirnes pārstāvji to uztver kā sagūstīšanu un viņiem ļoti nepieciešamas fiziskās aktivitātes! Neieteiktu arī turēt dzīvoklī, jo sunim vajadzīgs plašums un vieta, kur izskrieties.

Source

MansDraugs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form