Nepaliec vienaldzīgs! Pazudis reiz no nelaimes izglābts Sibīrijas haskijs Hasis
Foto: Privātā arhīva foto

Pirmdien, 6. augustā, Vecumnieku novadā, netālu no Misas, pie Beibežu ūdens krātuves pazuda Kārļa Taukača mājas mīlulis, draugs un labākais kompanjons pastaigām Sibīrijas haskijs Hasis. Kārlis dzīvnieku reiz izglābis no nelāga likteņa, kad iepriekšējie saimnieki to piesējuši un atstājuši parka biezākajos krūmos.

Katram dzīvniekam ir savs stāsts, arī Hasim tāds ir. Tas sākas ar pamestības sajūtu, bet turpinās ar mīlestību, prieku un īstu suņa laimi. Kārlis piekrita dalīties sava drauga un kompanjona dzīves stāstā arī ar "Mans Draugs" lasītājiem. Lūk, arī Haša stāsts!

"Ģimenē katrs no mums viņā bija saskatījis ko savu, sākot ar kompanjonu pastaigām līdz darba kolēģim un psihologam. Viss aizsākās tālajā 2011. gadā, kad bariņš studentu naktī izdzirdēja palīdzības lūdzošu troksni. Meklējot trokšņa avotu, darbības tālāk risinājās biezā krūmā, parka tālākajā nostūrī, kur nudien neatstāj piesietu suni, lai ieskrietu veikalā, kur nu vēl nakts vidū. Kad pirmo reizi acu skatieni saskārās ar Hasi, viņš visu pateica. Atbrīvojot piesieto dzīvnieku, nebija pat mazākās baiļu sajūtas par to, ko stresā varam viens otram nodarīt, nebija baiļu no kodieniem vai sitieniem. Saskatoties mēs visu sarunājām. Tā pirmo reizi Hasis nonāca mūsu ģimenes lokā. Tā kā dzīvojām dzīvoklī, nevarējām atļauties tāda izmēra suni un sākam meklēt jaunas, labas mājas. Pēc nedēļu ilgas meklēšanas, atradās šķietami saimnieki, jo ejot pa ielu atpazina kādu pāri, kas arī Hasi šķietami bija redzējuši pirms tam. Tā nu suņa izvēles vadīti atdevām pārim dzīvnieku un bijām gandarīti par dīvaino, taču šķietami pareizo izvēli atdot dzīvnieku tam, ko tas atpazīst.

Pagāja apmēram divas nedēļas, kas tika vadītas filozofiskās pārdomās par dzīvi ar un bez Haša – kā būtu, ja būtu. Zvans pie durvīm, kur kaimiņiene lūdza, lai savācu savu suni. Uz manu taisnošanos, ka man nav suņa, viņa vien atķiķināja, ka tagad ir. Noiedams lejā, ieraudzīju Hasi. Tas bija liktenis jeb suņa griba tālāko dzīvi vadīt mūsu ģimenes lokā. Protams, šis viss nebūtu stāsta vērts, ja neuzrastos vēl kāds interesants pavērsiens jau tā apjukuma pilnajā dienā. Pamanīju, ka Hasim uz siksnas saskatāms pabalējis telefona numurs. Tā nu jau sakāpināto emociju vadīts veicu zvanu uz gravēto telefona numuru ar dusmu pilnu izmisuma saucien: "Kāds sakars?Atkal suns klaiņo!" Taču otrpus telefonā atskanēja nopūtu pilna vīrieša balss, kas dzīvnieku mīlēja. Vārds pa vārdam atklājās Meksikas ziepju operu cienīgs scenārijs. Proti, pēc šķiršanās ar vīru sieva aizvedusi suni uz laukiem, neatstājot nekādus kontaktus vai paskaidrojumus. Vienīgais, kas vīrietim palika, bija suņa papīri un skaistas atmiņas. Pēc visa pārdzīvotā vīrietis sāka jaunu dzīvi (nepaskaidroja), kurā sunim vairs neesot vietas, taču vēlot visu to labāko un vēlas, lai Hasis būtu laimīgs un dzīvotu cieņpilnu un pārticīgu dzīvi. Pēc telefona sarunas vienīgais vīrieša lūgums bija – nevēlos suni redzēt, jo vēlreiz sirdi lauzt negribās. Un, ja es to varu par to parūpēties, tad viņš ir gatavas atvest uz Jelgavu visus suņa papīrus un nodot apgādības tiesības mums. Tā arī notika, un kopš tā brīža Hasis ir mūsu ģimenes un draugu neatņemama dzīves un ikdienas sastāvdaļa.

Hasī esmu radis pat darba kolēģi Hasī, jo nu jau piecus gadus strādāju meža apsaimniekošanas jomā un ikdienu pavadu ar viņu. Brīžam liekas, ka Hasis ir kā ēna, kas pavada it visā, jo atskatoties vienmēr ir bijis vajadzīgajā vietā un vajadzīgajā laikā. Pat guļot aukstajos ziemas vakaros, viņa elsas bija dzirdamas turpat blakus uz tepiķīša, kas liek teikt , ka pat elpojām vienā ritmā. Jautājot ik vienam, kas kaut reizi Hasi ir saticis, atbilde būs vienota – gudrāku, laipnāku, disciplinētāku un mīļāku suni jums neatrast. Pat pēc ģimenes pieauguma suns ātri aprada ar jauno situāciju un palīdzēja, cik nu spēja – velkot bērna ratus pa piesnigušajām ielām vai uzpasējot mazākos ģimenes locekļus peldes laikā vasarā, spītējot karstumam. Nemaz nerunājot par tādām lietām, kā disciplīna pilsētvidē – uzvesties kā pilsētniekam – neskriet, neārdīties, cienīt citus. Piemājas rajonā vienkārši pietiek pateikt vēlamo vārdu un suns to izpilda – pāri, stāvi, ejam, gaidi –siksniņa pat bija lieka.

Bet arī pasakām reiz pienāk gals, un tas notika pirmdien, 6. augustā, kad Hasis vienkārši izgaisa. Līdz izgaišanai viss notika kā parasti. Darbojos pa mežu, suns turpat 20, 30 metru rādiusā cilpoja, darot savas suņu darīšanas, līdz brīdim, kad nebija vairs saskatāms. Nodomāju, ka devies pie automašīnas, jo piekusis un ir gatavs doties mājup. 10 minūtes vēlāk, nonākot pie automašīnas, vēl neaptvēru, ka tur, mežā, redzēju Hasi pēdējo reizi. Šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Bet kā suns, kas ir meža dzīvē pieredzējis, varētu apmaldīties un izgaist?"

Kaut Hasis pazuda pie Beibežu ūdens krātuves, Vecumnieku novadā, Misā, suns var būt aizklīdis arī uz citām tuvākajām apkaimēm, piemēram, Bausku, Iecavu, Vecumniekiem, Baldoni, Bārbeli. Ja esi redzējis pa mežiem, pļavām vai pilsētas ielām klīstam šo skaisto Sibīrijas haskija šķirnes suni, sazinies ar Kārli pa tālruni 26488541. Atlīdzība garantēta. "Stulbi tā šķirties un neatvadīties. Hasis bija daļa no ikdienas un daudz, kas vairāk par suni. Viņš bija draugs, pārinieks," piebilst Kārlis.

Source

MansDraugs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form