Foto: Privātais arhīvs
Kad runa ir par Latvijā ražotiem pagājušā gadsimta traukiem un dekoriem, ļaudis parasti dalās divās nometnēs – vieni ne acu galā tos neieredz un uzskata par bezgaumības etalonu, kamēr citi retro traukus uzlūko kā brīnumu, kas iemieso aizgājušo laiku šarmu un savdabīgas estētikas dzirksti. Kas vienam šķiet nederīgs, vecmodīgs krāms, tas citam ir dārgums zelta vērtē. Vecmāmuļas krājumos atrastās vecās servīzes pēdējos gados piedzīvo īstenu renesansi – pērļu meklējumos aktīvi iesaistās ne tikai nostalģijas vadītie un kolekcionāri, bet arī trauku pārpircēji, kuri vēlas nopelnīt.

No ikdienas traukiem, pusdienu, tējas un kafijas servīzēm līdz plānsienu porcelāna komplektiem un suvenīriņiem – Kuzņecova un Jesena porcelāna fabriku (abas vēlāk tika apvienotas vienā – Rīgas porcelāna rūpnīcā) vārdi Latvijas trauku vēsturē ir ierakstīti trekniem burtiem. Pavisam droši var teikt – gandrīz jebkurš no mums vismaz reizi dzīvē ieturējis maltīti no kāda šķīvja, bļodas vai malkojis kafiju no tasītes, kas ražota Rīgas porcelāna rūpnīcā. Turklāt daudzu gados vecāku ļaužu (un ne tikai) trauku skapī tie joprojām atrodami un ikdienā tiek celti galdā. Sentimenta un ilgtspējas harmonija mūsu acu priekšā! Zināma burvība piemīt arī daudzo servīžu nosaukumiem – "Aija", "Anita", "Daina", "Sigulda", "Laimdota" un citi latviski vārdi.

Īpaši liela aktivitāte šobrīd novērojama virtuālajā vidē – dažādās sociālo mediju grupās un forumos, kur pulcējas trauku pārdevēji, pircēji un vienkārši tādi, kas vēlas iegūt plašākas zināšanas par dažādām servīzēm un komplektiem. Piemēram, "Facebook" grupa "Rīgas porcelāna fabrikas, "Jessen", Kuzņecova fabrikas izstrādājumu grupa" jau piesaistījusi vairāk nekā 24 tūkstošus sekotāju. Ļaudis tur aktīvi dalās ar trauku bildēm, pērk, pārdod un pat rīko izsoles.

Kaismīga trauku vācēja piezīmes

Vintāžas trauku kopienā labi zināms ir Teo Ralfs Jēkabsons – jauneklis, kurš vien pirms diviem gadiem absolvēja vidusskolu, bet var lepoties ar pieklājīgu pieredzes bagāžu trauku atpazīšanā. Viņš ir kaismīgs trauku vācējs un jomas lietpratējs, kurš šķietamā krāmu kaudzē pratīs atrast zelta dzīslu. Retro trauki viņu saista jau kopš bērnības, un laika gaitā Teo izveidojis visnotaļ iespaidīgu trauku kolekciju, kurā ir vairāki tūkstoši vienību.

"Mana aizraušanās ar traukiem sākās pirms daudziem gadiem, kad mazotnē redzēju, kā nojauc fabrikas, nojauc porcelāna rūpnīcu. Cilvēkiem zuda interese, un viss tika pamests. Savukārt mani, tieši pretēji, stāsti par porcelāna ražotnēm piesaistīja. Turklāt no savas krustmātes arī uzzināju, ka vecmammas māsa savulaik ir strādājusi Kuzņecova fabrikā un apgleznojusi traukus. Mani ļoti interesēja trauku dažādās formas un dizaini. Tā nu pamazām sāku pētīt, un interese attīstījās," stāsta Teo.
Foto: Privātais arhīvs. Servīze "Maija". Rīgas porcelāna fabrika, 1950-tie gadi.

Taujāts, kas tad cilvēkus pēdējos gados pamudinājis atkal izrādīt interesi par vecajiem traukiem un pat atgriezt tos savā trauku skapī lietošanai ikdienā un svētkos, jauneklis skaidro, ka, pirmkārt, tas ir sentiments. Daudzi traukus atceras no savas bērnības un, atmiņu vadīti, vēlas tos atgriezt savā dzīvē. Turklāt daudzām omītēm joprojām saglabājušies arī tādi komplekti, kas ne reizi nav lietoti un gadiem ilgi glabāti "kādam īpašam brīdim". Būtībā tie ir pilnīgi jauni trauki – kāpēc gan tos izmest? Labāk celt galdā un beidzot dot iespēju pildīt savu funkciju.

Teo pats kolekcionē īpašus traukus, kas saistīti ar mākslinieku radošo izpausmi kādā no rūpnīcām. "Tās ir unikālas servīzes, unikāli priekšmeti. Ieguvu savā īpašumā servīzi "Rast", kas ir ļoti maz ražota un neizpētīta, ļoti ar to lepojos. Lepojos arī ar servīzi "Anna". Manā kolekcijā ir arī tējkanna, kas ir veltīta Austrumu princim. Tā ir mana mīļākā – tāda ir tikai vienā eksemplārā," tā jaunais censonis.
Foto: Privātais arhīvs. Līvānu stikla produkcija, 1990-tie gadi. Augļu trauks "Osiris" un gaismas ķermeņi.

Kolekcionāri pret peļņas meklētājiem

Teo novērojis, ka Latvijas porcelāna kopienā ir pamaz tādu, kas tiešām no sirds kolekcionē traukus. Ļoti daudzi to drīzāk uzskata par peļņas avotu un traukus pārdod tālāk, jo pieprasījums ir gana liels.

"Esmu pamanījis, ka cilvēkiem ļoti patīk pagājušā gadsimta 50.–60. gadu Rīgas porcelāna stils. Tolaik parādījās unikālas formas, interesanti grafiskie risinājumi. Liela interese ir arī par vecākiem laikiem – par Kuzņecovu un Jesenu. Šie trauki daudziem saistās ar ļoti sentimentālām atmiņām – tie ir bijuši vecmāmiņām, mammām, viņas ir šos traukus no paaudzes paaudzē glabājušas un nodevušas tālāk. Tad ir cilvēku grupa, kas vēlas saglabāt ikdienišķas 80. gadu servīzes, kas mantotas no omes vai mammas," stāsta jomas lietpratējs.

Šeit Teo kā piemēru min izdaudzināto tējas servīzi "Sigulda". Pēc viņa vārdiem, tā pārsteidz ar graciozo formu un iemieso ne tikai sentimentālas atmiņas, bet arī patiesu skaistumu. Servīze var lepoties ar labu formas risinājumu, skaistu gleznojumu un ļoti plāna porcelāna krūzēm. "Šiem traukiem ir ļoti sena vēsture, tie ir taisīti ar rokām. Savukārt izmantotās krāsas masas bija kaitīgas, un mākslinieki riskēja ar savu veselību. Ļoti nozīmīgs stāsts, kas pelnījis ievērību," piebilst trauku kolekcionārs.

Arī ikdienā jauneklis izmanto senos traukus, nevis tos, kas nopērkami mums visiem labi zināmajos lielveikalos un plaša patēriņa trauku bodēs. Kā saka Teo, vecie trauki ir skaisti un unikāli, jo ražoti tepat Latvijā. Turklāt izmantot ikdienā kaut ko, kas jau sen saražots, nevis pirkt jaunu, ir dabai un maciņam draudzīgāk.
Foto: Privātais arhīvs. Autordarbs – Larisas Maksimenkovas krūze. Rīgas porcelāna rūpnīca, 1990-tie gadi. Nepaguva ieviest masveida ražošanā.

Kā starp krāmiem atrast pērles?

Šī stāsta varonim laika gaitā ir izveidojies visai plašs paziņu loks – cilvēki, kuri, tāpat kā Teo, interesējas par Latvijas porcelāna izstrādājumiem un to vēsturi. Informācijas meklējumos kolekcionārs nereti dodas arī pie māksliniekiem, kas savulaik strādājuši rūpnīcā. Neiztikt arī bez muzeju arhīviem, senu katalogu pētīšanas un rūpnīcas bijušo darbinieku uzrunāšanas. Interesanta nianse: arī paši trauki reizēm satur gana daudz informācijas – uz tiem mēdz būt ražošanas parauga norādes, dekoru numuri un autoru vārdi.

"Ja gadās šķirot vecus traukus, noteikti jāpievērš uzmanība trauku stāvoklim un zīmogam apakšpusē. Uz zīmoga parasti tiek meklēts Kuzņecovs, Jesens vai Rīgas porcelāna rūpnīca. Pēc tā tad var izsecināt laika periodu, kurā trauks ražots. Es ieteiktu pievērst uzmanību arī formai un dekoram. Ja ir ļoti nestandarta, neredzēts dekora variants, tad tas, visticamāk, ir kaut kas unikāls un vērtīgs," padomu sniedz Teo.
Foto: Privātais arhīvs. Līvānu stikla kristāla glāzes "Tango". Eksperimentāls slīpējums.

Tiem, kam radusies interese par aizgājušā gadsimta traukiem, vērts pievienoties arī domubiedru komūnām sociālajos medijos un papētīt piedāvājumu, painteresēties, ko saka citi cilvēki. Tad sekojoši arī varēs izsecināt trauku vērtību. Kolekcionārs iesaka apmeklēt arī labdarības veikalus un trauku tirdziņus, jo tur bieži vien var atrast pārsteidzošas pērles. Viņa novērojums – no trauku tirdziņiem bieži arī nāk vairums trauku, kas pēcāk tiek tirgoti internetā. Vienmēr var painteresēties arī starp radiem, vai kādam nav skapjaugšā aizķēries kaut kas interesants.

"Es uzskatu, ka Latvijas stikls, kā arī Rīgas porcelāns un Latvijas keramika ir vērtības, kuras ir nepieciešams saglabāt nākamajām paaudzēm. Īpaši jau, redzot to, kā smagā tehnika iznīcināja mūsu rūpnīcas un traukus. Man ļoti patīk veidot izstādes un parādīt retākas servīzes vai komplektus, kas nav tik zināmi tautā, – lai jūs visi redzētu produkcijas dažādību. Pie viena arī vēlos pateikt īpašu paldies par trauku dāvinājumu Lienei Mankopai!" tā Teo.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!