Foto: Shutterstock
Ar permakultūras jēdzienu pirmoreiz sastapos pirms vairākiem gadiem, klausoties paziņu stāstus par mulčēšanu un dārzeņu audzēšanu siena čupā. Ilgi nevarēju saprast permakultūras būtību un to, vai tiešām pieklājīgu ražu iespējams iegūt, neapgrūtinot sevi ar ierastajiem dārza darbiem. Tāpēc aicināju uz sarunu divas latviešu dārzkopes, kuras saimnieko saskaņā ar šiem principiem.

Termins "permakultūra" cēlies no angļu valodas vārdu savienojuma "permanent culture" un apzīmē pastāvīgu jeb ilgtspējīgu saimniekošanu. Tā māca cilvēku sadarboties ar zemes dabiskajiem procesiem, nevis spītēt tiem vai censties tos pakļaut savām vajadzībām. Permakultūras kustību 1970. gados aizsāka austrāliešu vides dizainers Deivids Holmgrēns (David Holmgren) kā pretsparu industriālās lauksaimniecības uzplaukumam. Mūsdienās saskaņā ar permakultūras principiem dzīvo ne vien individuālas saimniecības, bet pat veseli ekociemati dažādās pasaules malās, piemēram, Tamera Portugālē, Damanhūra Itālijā, Suderbīna Zviedrijā.

Lai nebūtu jāravē

Ilze Mežniece pievērsās permakultūrai pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad ar ģimeni sāka saimniekot vecvecāku lauku mājās. "Man bija mazi bērni, tāpēc gribēju pati audzēt veselīgu pārtiku, bet sapratu, ka negribu ravēt, ka man tam nav laika. Sāku meklēt alternatīvus veidus, līdz atradu permakultūru." Lai gan tā paglāba Ilzi no ravēšanas, no dārza darbiem pavisam tikt vaļā viņai neizdevās. "Rūpes par dārzu jau nemainās – tās būs tāpat, tikai varbūt savādākas un citā laikā," viņa atzīst.

Senču saimniecībā, kas 15 gadus bija stāvējusi neapkopta, Ilzi pārsteidzis, cik bieza bijusi auglīgās augsnes kārta kādreizējo dobju vietās. "Kaut mums izdotos šādu auglīgu mantojumu atstāt arī saviem bērniem," viņa nosaka. Šobrīd Ilze vada 2011. gadā dibināto Latvijas Permakultūras biedrību (LPB) un savā pieredzē dāsni dalās ne tikai ar dārzkopjiem-amatieriem, bet izglīto arī tirgum ražojošus lauksaimniekus.

Foto: Shutterstock

Nogalināt dilli un izaudzēt kartupeli siena kaudzē

Inese Bērziņa, kura ikdienā strādā veselības aprūpes jomā, ar permakultūru iepazinās pirms pieciem gadiem. Draugu-permakultūristu pieredzes iedvesmoti, viņa ar vīru nolēmuši to izmēģināt arī savā dārzā. "Esmu pilsētas meitene, tāpēc sākumā dārzā jutos kā āzis par dārznieku. Draugu rīkotajā permakultūras seminārā uzzināju, ka arī zemes reljefs, valdošie vēji un debespuses var būt vērtīgs resurss. Bet komposts vispār ir brīnums! Ķirbis uz komposta kaudzes – tā ir permakultūras klasika," saka Inese.

Viņas ģimenei ir piemājas dārzs Mārupē un lauku īpašums Talsu pusē, tāpēc dažādas metodes Inese var izmēģināt uzreiz divos pēc augsnes, izmēra un citiem aspektiem atšķirīgos dārzos. Sākotnēji ne viss gājis gludi. Mārupes dārzā, izmēģinot siltumnīcas mulčēšanu ar sienu, viņa "veiksmīgi nobeigusi dilles". Arī gurķi kā negribējuši, tā negribējuši augt.

Savukārt lauku īpašumā Ineses ģimene izveidoja augstās dobes, par pamatu izmantojot nojauktas kūtiņas "saturu" un koka detaļas, pērnās lapas un kompostu. "Es tajā dobē sabāzu Talsu tirgū nopirktus kabaču stādus un aizmirsu. Kad pēc ilgāka laika atbraucām, es pat nobijos, cik milzīgi tie kabači bija izauguši," atceras saimniece. Arī mangolds bijis rabarbera lielumā, bet mulčētajās dobēs labi padevušies burkāni un ķirbji. Saimnieki izmēģinājuši arī kartupeļu audzēšanu zem pusmetru biezas siena kārtas. "Ne jāvago, ne jākaplē – samet tikai sienu virsū un rudenī novāc ražu!"

Viņai šķiet aizraujoši pētīt, kā dārzā veidojas "draudzības" starp dažādām kultūrām. Piemēram, kliņģerītes, iesētas blakus kāpostiem, pasargā tos no kaitēkļiem. Inese iesaka zināšanas par augu, kukaiņu un citu dzīvo būtņu sinerģiju smelties LPB informatīvajos materiālos un apmācībās, kas brīvā pieejā atrodami biedrības interneta kanālos.

Foto: Shutterstock

Sekot dabas norādēm

Permakultūras dārza iekārtošanā nav striktu šablonu, tā drīzāk ir saimniekošana pēc principa "Dari tā, kā dara daba". No dārzkopja tas prasa uzmanīgu sava zemes īpašuma vērošanu un iepazīšanu. Taču ir vairāki pamatprincipi, kas raksturīgi parmakultūrai. Viens no tiem ir daudzveidība. "Monokultūra lielā platībā ir banketa galds kaitēkļiem un noteiktām slimībām," saka Ilze. Tāpēc permakultūras dārzā viss sadzīvo vienkopus – koki un krūmi, kukaiņi un vīteņaugi, puķes un dārzeņi, nezāles un kultūraugi. Augumā lielākie kaimiņi mazākajiem sniedz ēnu un pasargā no vēja, bet augi ar dziļāku sakņu sistēmu no augsnes dziļākajiem slāņiem izceļ virspusē vērtīgas barības vielas, kas noder "īssakņiem". Jo lielāka ir dažādu kultūru un dzīvo būtņu dažādība, jo labāka raža – ja kāda kultūra nenes cerētos augļus, ražu noteikti varēs ievākt no citām.

Īpašas rūpes tiek veltītas augsnes auglībai, jo no tās tiešā veidā ir atkarīga cilvēku labklājība. "Galvenais – nekad neatstāt zemīti pliku! Dabiskā vidē augsni vienmēr sedz vai nu pērno lapu slānis, kūla vai zaļa zāle. Tas pasargā augsni un rada dabiski labvēlīgus apstākļus dažādām dzīvotnēm," saka Ilze. Plaši tiek izmantota augsnes mulčēšana ar sienu un pērnajām lapām. Izplatīta metode ir arī augsto dobju veidošana pēc kārtainās kūkas principa – pamatu veido lielāka izmēra materiāli (zari, iepuvuši dēļi u.tml.), tiem virsū liek mulčas slāni (siens, lapas), bet virsējo kārtu veido komposts vai kūdra. Šādā konstrukcijā notiekošais trūdēšanas process rada siltumu, barības vielas un mitrumu, nodrošinot dobes "iemītniekus" ar visu augšanai vajadzīgo.

Permakultūrā saimnieko pēc bioloģiskās un noslēgtā cikla lauksaimniecības principiem, maksimāli liekot lietā zemesgabala esošos resursus ar minimālu pienesumu no ārpuses. Zemākās zonas izmanto mitrumu mīlošu augu audzēšanai, bet dienvidu nogāzēs vietu atvēl siltummīļiem. Ja īpašumā aug koki, tad to lapas izmanto augsnes mulčēšanai.

Permakultūras dārzu var atpazīt ne tik daudz pēc mulčas, apzināti veidotām kukaiņu mājām vai augstajām dobēm, cik pēc saimnieka attieksmes – viņš savu vietu pazīst, mīl un mācās no mijiedarbības ar to.

"Patiesībā permakultūra ir mūsdienīgi strukturētas zināšanas par to, kā senos laikos cilvēki intuitīvi izprata dabu, savu vietu dabā un saimniekošanu tā, lai labi visiem. Mūsdienās zemnieki ir kļuvuši par papīru un traktoru cilvēkiem, nevis saimniekiem, kas pazīst katru savas zemes pēdu un apzinās, ka šī zeme paliks viņa mazmazbērniem," skumji nosaka Ilze. Viņasprāt, permakultūra parāda ceļu, kā apvienot senču cieņpilno attieksmi pret dabu ar mūsdienīgiem risinājumiem.

Foto: Shutterstock

Kalt ratus ziemā

Ziema ir pateicīgs laiks pirmajiem soļiem permakultūras virzienā – lai mācītos, izpētītu dārzu veidošanas pamatus un sagādātu sēklas. "Vietējās sēklas ir daudz piemērotākas par veikalos nopērkamajām, tāpēc ir vērts iepazīties ar kādu vietējo dārzkopi, kuram palūgt kādu sauju sīpolu, vietējo ķiploku vai zirņu. Varēsiet pēc tam bērniem rādīt, ka tas ir tantes Annas audzētais zirnis," mudina Ilze. Latvijā darbojas arī sēklu "bibliotēkas" jeb dārzkopju kopienas, kas vāc, uzglabā un kopj seno, dabisko šķirņu sēklas, lai pēc tam savstarpēji ar tām mainītos.

Auksto laiku var izmantot arī plānošanai un resursu apzināšanai. "Mani vecāki spainī savāc visus pārtikas atkritumus un reizi divās nedēļās izmet komposta kaudzē savā mazdārziņā. Pavasarī tajā sāks darboties baktērijas, un mēneša laikā būs labs komposts." Pa ziemu var sagādāt arī dārzam nepieciešamos palīgmateriālus, piemēram, kārtis zirņu atsiešanai.

Bez kardinālas iejaukšanās

"Ja tu ienāc vietā, ko nepazīsti, nesāc ar visa vecā izgriešanu. Savas ieceres labāk īstenot pamazām – kaut ko vienu noņem nost, kaut ko vienu ieliec vietā. Un vēro. Pirmais gads vispār ir, lai saprastu, kur staigā ūdens, kur saule, kuriem augiem kur labāk patīk," pirmos soļus permakultūras virzienā iezīmē Ilze. Nopietnā projektā pirmie gadi aiziet novērošanai, tad seko dārza dizaina izstrāde un teorētiska pārbaude, un tikai pēc tam nāk darbības. "Septiņreiz nomēri un tikai tad griez," viņa atgādina seno sakāmvārdu.

Abas dārzkopes atzīst, ka ne vienmēr izdodas izaudzēt visu, kā plānots. "Var gadīties visādas kļūmes – kaut ko esam iesējuši nepareizā vietā vai par vēlu. Bet ja tur ir mulčēts, kompostēts, tad ieguvums tik un tā būs, jo dārza ekosistēma pa to gadu būs kļuvusi bagātāka," ir pārliecināta Ilze. Arī par kaitēkļu postījumiem un slimībām neesot vērts pārāk uztraukties. "Ļaujam visam dabiski noregulēties – kam jāiznīkst, tam ļaujam iznīkt, bet kas aug griezdamies, par to priecājamies," uzskata Inese.

Ja nav sava zemes pleķīša, var sākt arī ar dzīvokļa balkonu. "Dot iespēju jebkādai dzīvībai ienākt pilsētā ir labs sākums. Ja gribat uz balkona audzēt tomātus, iestādiet tiem blakus ziedošu augu, kas piesaistīs bites un citus apputeksnētājus. Tā jūs radīsiet mazu dabas oāzīti," saka Ilze. Viņa uzsver, ka permakultūra nozīmē arī rūpes par cilvēkiem, sabiedrību. "Kad sākam rūpēties par to, kas mums apkārt, mēs vairs neesam vientuļas salas. Meklējam domubiedrus, jo kopā var izdarīt vairāk! Tas ir efektīvs veids, kā radīt kaut ko lielu un labu, apvienojot cilvēka un dabas intereses – tā jau arī ir permakultūras būtība.

Foto: Shutterstock

Permakultūras 12 "baušļi"

Holmgrēna izstrādātie 12 permakultūras pamatprincipi ir universālas vadlīnijas, kas noder gan lauksaimniecībā un pilsētplānošanā, gan privātmāju un dārzu projektēšanā:

  1. Vēro un mijiedarbojies. Velti laiku dabas procesu vērošanai un resursu izpētei savā dārzā, jo tie pateiks priekšā, kādi risinājumi būs piemērotākie konkrētajai videi un situācijai.

  2. Ķer un uzkrāj dabas dāvātos resursus. Izveido autonomas sistēmas vēja, saules un ūdens resursu savākšanai tajos brīžos, kad tie ir bagātīgi pieejami, lai tos izmantotu tad, kad nepieciešams.

  3. Ievāc ražu. Nodrošinies, ka tavi darbi nes derīgus augļus, bet, novācot ražu, domā par sistēmas stabilitātes saglabāšanu nākamajā posmā.

  4. Pašregulācija un atgriezeniskā saite. Laicīgi novērs nepiemērotas aktivitātes, lai izveidotā sistēma turpinātu veiksmīgi funkcionēt. Atceries, ka kļūdas liks par sevi manīt tikai pēc ilgāka laika.

  5. Izmanto atjaunojamos resursus un pakalpojumus. Dod priekšroku tādām metodēm un instrumentiem, kas neprasa pārlieku lielu resursu ieguldījumu. Mēģinājumi pakļaut dabu ar augsto tehnoloģiju un resursietilpīgu metožu palīdzību ir ne vien dārgi, bet arī atstāj negatīvu ietekmi uz vidi.

  6. Esi taupīgs un nevairo atkritumus. Izmanto visu, kas tev pieejams, un neļauj nekam iet zudumā. Neesi izšķērdīgs arī tad, kad visa ir papilnam.

  7. Plāno virzienā no "lielās bildes" uz detaļām. Dabā un sabiedrībā pastāv noteikti šabloni – vēro un izmanto tos par sava projekta mugurkaulu. Detaļas pēc tam varēsi izdomāt laika gaitā. Sākot ar detaļām, vari nonākt situācijā, ka aiz kokiem vairs neredzi mežu.

  8. Integrē, nevis nodali. Saliekot dažādas lietas vienkopus, starp tām veidojas sinerģiskas attiecības un savstarpējas atbalsta sistēmas. Te darbojas princips, ka veselums ir lielāks par tā elementu summu.

  9. Izmanto mazus un nesteidzīgus risinājumus. Tos būs vieglāk uzturēt par liela mēroga sistēmām, tie efektīvāk izmanto vietējos resursus un rada ilgtspējīgākus rezultātus. Par vērienu un ātrumu var nākties maksāt nesamērīgi augstu cenu.

  10. Spēks slēpjas daudzveidībā. Dažādība samazina apdraudējumu risku un veiksmīgi izmanto esošās vides dabisko unikalitāti. Daudzveidība ir kā apdrošināšanas polise pret neparedzētām vides un klimata izmaiņām.

  11. Izmanto robežjoslas un novērtē marginālo. Vietas, kur pārklājas dažādas lietas, ir pašas interesantākās un bieži vien arī pašas vērtīgākās, jo tām raksturīga lielāka daudzveidība un efektivitāte.

  12. Uz izmaiņām reaģē radoši. Uzmanīgi vēro, kas notiek apkārt, lai spētu iejaukties īstajā brīdī. Tas nozīmē kultivēt sevī vizionāru – spēt saskatīt lietas, kādas tās varētu izskatīties nākotnē.

Izmantotie avoti: permakultura.lv, permacultureprinciples.com

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!